menu
Pirmdiena, 13.jūlijs redeem Margarita, Margrieta
Rīgā +20°
search
account_circle
login

Skumjš un vienlaikus šokējošs stāsts par kādas pacientes pēdējām dzīves dienām slimnīcā

Portāls nra.lv schedule8.nov 2023
Attēlam ir ilustratīva nozīme © Pixabay.com

Diemžēl soctīklos ar zināmu regularitāti tiek publicēti līdzcilvēku bēdu stāsti, kuros viņi apšauba, vai mediķi ar pacientu strādājuši profesionāli un ieinteresēti. Daudz sūdzību ir tieši par komunkācijas stilu - mediķim tas ir kārtējais pacients un viņa kaites, bet vai patiešām cilvēcīga attieksme mūsdienās sāk kļūt par retu parādību?

Vietnē "Facebook" pirms dažām dienām publicēts ļoti skumjš un vienlaikus šokējošs stāsts par kādas pacientes pēdējām dzīves dienām slimnīcā. Pacientes tuviniekiem teju bija jālūdzās kāds paskaidrojums vai palīdzība no ārstējošā personāla.

Kā raksta Laura Sviacka, šis stāsts iesākās šā gada jūlijā, kad viņas mammu aizveda uz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu (tālāk arī - PSKUS) ar stiprām sāpēm vēderā. Sāpes vēderā bija no žultsakmeņiem un iekaisuša žultspūšļa, tika veikta operācija. Pēc diviem mēnešiem sāpes atgriezās un mamma atkal nokļuva slimnīcā. No 27.septembra līdz 16.oktobrim, kad izdzisa viņas dzīvība. Laura detalizāti apraksta teju ik dienu, ko mamma pavadīja slimnīcā. Neizturamas sāpes, vemšana, elpas trūkums, spēcīga deguna asiņošana - problēmas, kas visu šo dienu laikā kļuva arvien spēcīgākas. Laura atzīst, ka ļoti sarūgtinājusi personāla attieksme.

"Rodas jautājums, vai tiešām ilgstoši jānoklausās, kā cilvēks kliedz

sāpēs, un pašiem darbiniekiem nevar ienākt prātā kaut kādas alternatīvas? Vai tiešām mums, medicīnas jomā nekompetentiem cilvēkiem, ir jānāk talkā ar saviem ieteikumiem, lai atrastu veidu, kā cilvēkam palīdzēt sāpju gadījumā? Vai tā vienkārši ir kārtējā nevēlēšanās palīdzēt?" raksta Laura.
"Mamma visu to laiku ar paniku acīs tvēra elpu. Pēc dažām minūtēm ienāca dusmīgas medmāsas, sāka mums pārmest, ka mēs viņas traucējam, ka esot citi pacienti, apmeklētāju laiks ir beidzies.
Es sarkastiski atvainojos par to, ka traucēju viņas ar savu smokošo māti un brīdī, kad viņas pieminēja apmeklētāju laika beigas, teicu, ka neiešu nekur prom, kamēr aparāts netiks pareizi ieslēgts un viņa normāli neelpos.
Viņas dusmīgas pa vienai aizgāja, viena uzreiz, otra, saprotot, ka skābekļa aparāts nestrādā kā vajag, uzlika mammai iepriekšminēto masku un arī aizgāja, nosakot, ka ja kāds varēs, tad atnāks un uzliks viņai to iepriekšējo aparātu," raksta Laura.
Viņa arī piebilst, ka "sapratu, ka ar lūgumiem un savstarpējām sarunām ar
medpersonālu, nekas nemainīsies, ka tāpat bieži vien nāksies saskarties ar neiecietību un neizdarību no personāla puses, un mēs ar māsu sākām, cik vien iespējams, visas sarunas ar ārstējošo personālu ierakstīt, lai būtu vismaz kādi pierādījumi."
16.oktobrī beidzot nomainījies ārstējošais ārsts un tikai no viņa Laura un māsa beidzot uzzināja kādas konkrētas atbildes. Ārsts atzinis, ka cerību par izdzīvošanu neesot, taču esot darīts viss, lai pēdējās stundas mammai paiet mazāk mokoši. Laura arī uzteic todien dezūrējošo personālu, "
kam nav sveša empātija un rūpes."
"Un tā mamma ir devusies mūžībā 61 gada vecumā, bet man un māsai palikusi ne vien dziļa sāpe par viņas mokpilnajām dzīves pēdējām dienām ārstniecības iestādē, bet arī virkne neatbildētu jautājumu," tā Laura.
Par notikuši ir uzrakstīts un nosūtīts iesniegums slimnīcai, Veselības inspekcijai, Nacionālajam veselības dienestam, Tiesībsarga birojam, Latvijas Māsu asociācijai un Veselības ministrijai.
"Ar šo publikāciju vēlos vērst uzmanību sabiedrībai par vienu no lielākajām slimnīcām Latvijā, kur nonākt var katrs no mums," uzsver Laura.

Dzintars

Video