Satversmes tiesa (ST) 17.novembrī pasludinās spriedumu lietā par normu, kas liedz tiesības uz vecuma pensiju personām, kuru pastāvīgā dzīvesvieta pensijas pieprasīšanas brīdī nav Latvijā, aģentūru LETA informēja tiesā.
ST lietu rakstveida procesā sāka izskatīt šodien.
Lieta ierosināta pēc Augstākās tiesas (AT) pieteikuma. AT izskatīšanā kasācijas kārtībā ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc personas pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par vecuma pensijas piešķiršanu. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra atteikusi viņai pensijas piešķiršanu, jo konstatējusi, ka persona nedzīvo Latvijā un tādēļ neatbilst visiem apstrīdētajā normā ietvertajiem nosacījumiem, lai viņai piešķirtu valsts sociālās apdrošināšanas pensiju.
AT lūdz izvērtēt "Par likuma likuma "Par valsts pensijām" 3.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 109.pantam.
Likuma "Par valsts pensijām" 3.panta pirmā daļa nosaka, tiesības uz valsts sociālās apdrošināšanas pensiju saskaņā ar šā likuma nosacījumiem ir Latvijas teritorijā dzīvojošām personām, kas bijušas pakļautas valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai.
Satversmes 91.panta pirmais teikums nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, bet 109.pants, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā paredz valsts vecuma pensijas piešķiršanu tikai Latvijas teritorijā dzīvojošai personai, neatbilst Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 109.pantam. Pieteikuma iesniedzēja ieskatā likumdevējs neesot izpildījis tam no Satversmes 109.panta izrietošo pozitīvo pienākumu gādāt par personas tiesību uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā īstenošanu, jo, pieņemot apstrīdēto normu, nav ievērojis tiesiskās vienlīdzības principu. Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām atkarībā no brīža, kad persona ir izbraukusi uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs - pirms vai pēc Latvijas pensijas pieprasīšanas un piešķiršanas. Ar apstrīdēto normu noteiktajai atšķirīgajai attieksmei neesot leģitīma mērķa un tā neatbilstot samērīguma principam.