Ziedojot vienu miljonu eiro Latvijas valstij, ziedotājam varētu piešķirt Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem – Saeimas deputāts Ainārs Šlesers ar šo ierosinājumu ir palicis politiskā izolācijā. Publisku atbalstītāju viņam nav, kaut arī liekulības tirgus ap Latvijas pilsonības iegūšanu ir pastāvējis jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem.
"Ir taču sporta pilsonība, zinātnes pilsonība un arī naudas pilsonība," uz vispārzināmu faktu norāda sociologs Aigars Freimanis. Arī politiskā PR eksperts Mārcis Bendiks saka: "Nekas oriģināls tas nav, Anglijā tirgo pilsonību jau cik gadu un par lētāku naudu."
Par A. Šlesera ierosināto pilsonības iemainīšanu pret naudu (un otrādi) sašutumu nav kavējušies izteikt gan premjers, gan Valsts prezidents, gan politiķi. "Tas degradētu Latvijas pilsonības institūta jēgu," saka Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. "Ar Latvijas pilsonību nevar tirgoties, jo lojalitāti pret valsti nopirkt nav iespējams," uzskata Valsts prezidents Valdis Zatlers. Šķiet, vietā ir atgādināt pamācošo hokejista Oļega Znaroka piemēru, kuram Latvijas pavalstniecību piešķīra par īpašiem nopelniem, bet kurš 2001. gadā no tās atteicās, dodot priekšroku Vācijas pilsonībai. Arī partijas TB/LNNK priekšsēdētājs, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle vakar nav spējis valdīt ironiju: "Droši vien Latvijas valstij būtu jāapsver iespēja izsolē ar lejupejošu soli pārdot Šlesera kungu bagātiem investoriem biznesa projektu izstrādei." A. Šlesers aprēķinājis, ka piecu gadu laikā ar šādiem ziedojumiem valsts varētu iegūt 10 miljardus eiro un tādējādi Latviju varētu izvest no finanšu krīzes un starptautiskā aizdevuma žņaugiem.
Latvijas pilsonība par īpašiem nopelniem tikusi dalīta vairāk vai mazāk dāsni un reizumis arī necaurspīdīgi.
Piemēram, Lato Lapsa grāmatā Mūsu vēsture 1985–2005, aprakstot bijušā Parex bankas prezidenta Valērija Kargina un citu Latvijā zināmu cilvēku Latvijas pilsoņa statusa iegūšanas veidu, gan arī 6. Saeimas deputāts tēvzemietis Juris Vidiņš, 1996. gada 28. martā uzstājoties parlamenta sēdē, kad tika spriests par uzņēmēja Haima Kogana īpašajiem nopelniem Latvijas labā.
J. Vidiņš tolaik norādīja, ka H. Kogans ziedojis Latvijas ceļam gandrīz 13 000 latu.
Savukārt Neatkarīgā jau 2007. gadā rakstīja, ka kopš 1995. gada, kad sākts piešķirt pilsonību par īpašiem nopelniem, pie Latvijas pasēm tikuši vairāk nekā simts sportistu. Jāpiekrīt A. Freimanim, kurš saka: "Ir cilvēki, kuriem tā pienākas, un tas ir gods Latvijai, ja viņi piekrīt [iegūt mūsu valsts pilsonību]." Piemēram, par īpašiem nopelniem Latvijas pilsonība ir piešķirta gan tenisistei Larisai Neilandei, gan diriģentam Marisam Jansonam, taču pēc tam, kad viņi apliecinājuši lojalitāti Latvijai, ja par vienu no kritērijiem izvēlamies šo Valsts prezidenta nosaukto pazīmi.
Taču nav reti gadījumi, kad pilsonību, vismaz sportistiem, vēlas piešķirt klaji pragmatisku iemeslu dēļ – lai viņi varētu spēlēt kādā no Latvijas valsts izlasēm, nevis tāpēc, ka viņi paveikuši ko paliekošu mūsu valsts labā. Atmiņā jāatsvaidzina Kazaņā dzimušā hokeja vārtsarga Maksima Jakovļeva gadījums, kurš saņēma Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem, bet jau īsu laiku pēc tam Neatkarīgā konstatēja, ka par "sportista gaitām pat šobrīd jau vairs nekas nav dzirdēts". Līdzīgi par īpašo nopelnu atzīšanu tika klapatots arī ārpus Latvijas dzimušajiem un ar šo valsti līdz tam nekādi nesaistītiem futbolistiem: Andrejam Perepļotkinam, Andrejam Kostjukam un Ivanam Sputajam.
A. Freimanis atzīst, ka līdz šim pilsonības piešķiršana tik pragmatiski ciniskā vai ciniski pragmatiskā veidā nav tikusi formulēta, taču liekulīga spēle ir arī pašreizējā politiķu moralizēšana. Par politiķu amoralitāti liecinot kaut vai Kargina pilsonības lieta – kaut arī sākotnēji atzīts, ka dokumenti ir viltoti, vēlāk tik un tā rasta iespēja viņam piešķirt Latvijas pilsonību. Savukārt Meksikas pilsonis Mansurs-Garsija par Latvijas pilsoni tika, pateicoties īpaši viņam izstrādātam likumprojektam, bet zinātņu doktoram Uldim Bērziņam Latvijas pilsonību atņēma. Diemžēl viņa nopelni Latvijas labā netika atzīti par īpašiem un īpaša likumprojekta cienīgiem.
A. Šlesera priekšlikumu A. Freimanis vērtē duāli. "No vienas puses, priekšlikumam piemīt milzīga cinisma deva, un, raugoties no šā viedokļa, konveijers pilsonības iegūšanai – tas ir amorāli. No otras puses, Latvijas ekonomiskā situācija un perspektīvas nav rožainas. Šajā ciniskajā piedāvājumā nez vai ir risinājums, bet vismaz ideja ir. Smējēji nespēj piedāvāt alternatīvu! Neticamas idejas neticamā laikā izskan," rezumē sociologs.