Līdz šim Latvijā patvērumu vairāk meklēja bēgļi no austrumu kaimiņvalstīm, bet Āfrikas vai Vidusāzijas iedzīvotāji pamatā te iekūlās pārpratuma pēc, ceļojot uz Skandināvijas vai rietumvalstīm.
Ar zemo dzīves līmeni un diezgan rasistiski noskaņoto sabiedrību neesam migrantu sapņu zeme. Vai tas nozīmē, ka arī turpmāk varēsim izšmaukt cauri ar tikai 29 pieņemtiem bēgļiem un 45 alternatīvā statusa īpašniekiem 12 gados, 50–60 šo statusu pretendentiem gadā?
Vai tomēr imigrantu magnētvalstis panāks solidāru bēgļu sadali visās Eiropas Savienības (ES) valstīs, un kā Latvijai uz to reaģēt? Šāds priekšlikums nav nekas jauns, pērn Eiropas parlaments jau konceptuāli akceptēja priekšlikumu par saistoša solidaritātes mehānisma ieviešanu līdz 2012. gadam, bet projekta tālāku virzību neatbalsta dalībvalstu vadības.
Jautājums atkal aktualizējies līdz ar pastiprināto bēgļu plūsmu no nemierīgās Tunisijas, daļēji arī Ēģiptes. Iespējams, kaut kas varētu sekot vēl arī no citām nemieru pārņemtajām arābu valstīm. Pāris dienu laikā Itālijai piederošajā nelielajā saliņā Lampedūzā pietauvojušies vai ceļā uz kontinentālo Itāliju pārtverti vairāki tūkstoši bēgļu no Tunisijas. Situācija eskalējusies tiktāl, ka Itālija prasījusi Tunisijai ļaut savā valstī izvietot itāļu drošības spēkus, bet ES – gan finansiālu palīdzību, gan ES ārējo robežu aģentūras Frontex iesaisti, kas gan jau noslogota Grieķijā, cīnoties ar imigrantiem no Turcijas. Satraukums par migrāciju gājis krietni pāri pašlaik tieši skarto valstu robežām.
Satraukums aizskalots līdz Vācijai
Uztrauktas arī citas tipiskās imigrācijas valstis, jo īpaši Vācija, kas ir līderis imigrantu uzņemšanā gan ES, gan viena no līderēm pasaulē. Saasinājušās politiskās diskusijas. Zaļie un sociāldemokrāti iestājas par solidāru bēgļu nastas sadalīšanu ES ietvaros, proporcionāli katras valsts iedzīvotāju skaitam, kam sekojot Latvija dabūtu apmēram 0,4% no visiem ES bēgļiem. Moralizēts tiek arī par to, ka ir divkosīgi atbalstīt revolūciju arābu valstīs, bet izvairīties no tās sekām – emigrācijas. Jautājums vienīgi – vai šīs ir revolūcijas sekas, vai revolūcija ir aizsegs allaž pastāvošajai vēlmei doties labākas dzīves meklējumos. Cilvēktiesību aizstāvji teiks, ka arī tas nav nekas nosodāms. Un emigrējušie latvieši tam paši izgājuši daudz cauri.
Kancleres Angelas Merkeles pārstāvētie Kristīgie demokrāti prasa vairāk pilnvaru robežu sargātājiem, kas, pieverot acis uz bēgļu tālāku virzīšanos uz citām valstīm, norāda, ka Vācija nevar atrisināt visas pasaules problēmas. Vācija tikai pērn esot uzņēmusi 40 000 patvēruma prasītāju, kamēr Itālija – mazāk par 7000. Pati Merkele runā par palīdzību attīstības valstīs uz vietas, «lai cilvēkiem dotu perspektīvu dzīvot savā valstī». Te vietā atgādināt attīstības sadarbības eirokomisāra Andra Piebalga pausto, ka par pietiekamas palīdzības nesniegšana trūcīgajām valstīm maksājam ar imigrāciju no tām, kā arī viņa nosprausto kursu – turpmāk valstīs vairāk orientēties uz demokrātiju un labu pārvaldību, ne tik daudz infrastruktūru. Viņš nenoliedz, ka palīdzības sniegšanā ES valstis raugās katra pēc savām interesēm – uz tuvākajiem kaimiņiem.
Jāatgādina, ka Vācija no 1. maija atver arī savu darba tirgu jaunajām ES dalībvalstīm. N. Muižnieks norāda, ka tas varētu radīt papildu problēmu – nevis ar «poļu santehniķiem», bet čigāniem, kas masveidā pārceļas no Austrumeiropas uz Rietumiem. Tiesa, Rumānijai un Bulgārijai, kur čigānu ir ļoti daudz, darba tirgus Vācijā tiks atvērts tikai no 2014. gada.
Latvija nebēdā
Latvijā patvēruma meklētāju skaits pēdējos gadus bijis vienmērīgs – virs 50–60 lūgumiem gadā, no kuriem akceptēti tiekot apmēram 20%. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) speciālisti neprognozē, ka pašreizējā situācija Ziemeļāfrikā būtiski varētu ietekmēt patvēruma meklētāju plūsmu uz Latviju, jo arī iepriekš nemieri, kas veicinājuši bēgļu plūsmu uz Eiropu, uz Latviju nav atstājuši pastiprinātu iespaidu. Līdz šim Latvija lielākoties piesaistījusi patvēruma meklētājus no bijušajām NVS valstīm, bijis arī neliels Gruzijas kara un Afganistānas kara atspulgs. Visvairāk patvēruma meklētāju kopumā bijis no Afganistānas (62 personas), Krievijas (61), kam seko Gruzija (31), Armēnija (18), Irāka (16), Uzbekistāna (15), Baltkrievija (14), Azerbaidžāna (13) un Bangladeša (10).
Tiesa, šie ir tikai oficiālie dati – treknajos gados Latvijā legāli un nelegāli strādāja ap 10 tūkstoš ārzemnieku, īpaši celtniecībā. Pērn Latvijā aizturēti 670 ārzemnieki, kuri Latvijā uzturējās nelegāli.
Partijas migrācijas jautājumu nekad nav izvirzījušas priekšplānā. Savulaik skandalozā Brīvības partijas reklāma par šo tēmu bija tikai PR akcija.
Valsts politikas šajā jomā nav nekādas. Nenotiek arī situāciju modelēšana. Bijušas līdz šim tikai politizēti populistiskas diskusijas. Arī Valda Dombrovska valdības deklarācija par to klusē. Kad Aigars Kalvītis kā toreizējais premjers savulaik ieminējās par migrāciju kontrolēta darbaspēka ievešanas aspektā, lai pildītu nākotnē trūkstošo darba roku funkcijas, viņu nozākāja tostarp pašlaik valdošie. Tagad, krīzē arī viegli argumentēt stingro imigrācijas politiku: pašiem darba nav. Bet tas ir īstermiņa skatījums, kāds politikā pašlaik dominē teju visās jomās. Turpretī demogrāfi pastāvīgi brīdina – līdzīgi kā Rietumeiropā, arī Latvijas sabiedrība strauji noveco, jaunie cilvēki izbrauc. Jau tagad ir viennozīmīgi skaidrs, ka šodien strādājošie savu pensiju vai nu nesagaidīs, vai saņems zem iztikas minimuma.
Vajadzīgi ilgtermiņa scenāriji
Latvijas Universitātes (LU) profesors, Austrumu studiju nodaļas vadītājs Leons Taivāns izteicies, ka agrāk vai vēlāk Latvijā būs jāieved viesstrādnieki no austrumiem, jo «Latvija ir tukša», bet musulmaņu valstis – pārapdzīvotas, turklāt Latvijas nepatstāvīgā valdība nespēšot pretoties ES noradījumiem uzņemt bēgļus no Tuvajiem Austrumiem.
Diskusijas par imigrācijas koordinēšanu ES ietvaros noritējušas arī iepriekšējos gados. 2009. gadā Eiropas Komisija piedāvāja ES valstīm palielināt uzņemto bēgļu skaitu, palielināja Eiropas bēgļu fonda finansējumu. Taču šajā jomā par to lemj pašas dalībvalstis, EK var tikai ieteikt, piedāvāt kritērijus patvēruma piešķiršanai.
Pamazām sabiedrība tam arī tiek «pieradināta». Latvijā tiek īstenoti Eiropas bēgļu fonda finansēti projekti, lai veicinātu bēgļu adaptāciju un iekļaušanos sabiedrībā. Pērn no fonda līdzekļiem arī remontētas patvēruma meklētāju mītnes telpas Ventspilī, Daugavpilī, Olainē. No ES Solidaritātes un migrācijas plūsmu pārvaldīšanas pamatprogrammas 2007.–2013. gadam solīdas summas atvēlētas arī Latvijai – nepilni 34 miljoni eiro.
Pērn, gada nogalē ekonomiste Raita Karnīte, komentējot valsts ekonomisko un citu jomu politiku, bilda, ka viņai ir sajūta: Latvija kaut kam tiek gatavota, ka visas nodokļu un citas muļķības akceptētas ar noteiktu mērķi. Katrā ziņā ar esošo politiku un demogrāfisko situāciju ekonomiku nepacelt. «Atcerieties, par ko Merkele interesējās, kad bija šeit? Par to, lai mums būtu labas attiecības ar Krieviju un – kā te ir ar attieksmi pret zaļo ekonomiku. Tas nozīmē, ka kaut kur meklēs vietu, kur to varētu darīt pietiekami lēti. Vietējo te pēc kāda laika faktiski nebūs. Te būs imigranti ar imigrantu mentalitāti,» sprieda R. Karnīte.
Negribētos, lai pieredzējušās ekonomistes minējumi piepildītos, bet, lai tā nebūtu, nepieciešama pārdomāta ilgtermiņa politika, tai skaitā vadītas migrācijas, tai skaitā demogrāfijas veicināšanas, jo Latvija pamazām izmirst. Pat ja šodien mums nešķiet, ka esam migrantiem pievilcīga zeme – arī nabadzība ir relatīva. Cilvēkiem, kas mirst badā, arī smags un pieticīgi apmaksāts darbs var šķist pievilcīgs. Latviešiem, kas Īrijā strādā lauksaimniecībā, tas nav jāstāsta.