Labklājības ministrija (LM) izstrādājusi priekšlikumus invaliditātes novērtēšanas kritēriju maiņai bērniem, ar mērķi nostiprināt funkcionēšanas novērtēšanu kā vienu no pamatprincipiem invaliditātes noteikšanā un harmonizēt pārejas posmu no bērna ar invaliditāti uz pilngadīgas personas ar invaliditāti statusu.
Ministrija ir identificējusi vairākus trūkumus esošajā invaliditātes noteikšanas sistēmā bērniem. Proti, bērniem, vērtējot invaliditātes smaguma pakāpi un tās ietekmi uz spējām veikt ikdienas darbības, kā kritērijs ir dominējis un turpina dominēt veselības traucējums un tā izpausmes orgānu sistēmu līmenī. Tieši šī iemesla dēļ rodas pretrunas, piemēram, novērtējot medicīniskās indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, kuru medicīnisko indikāciju kritēriji būtiski mainās, sasniedzot 18 gadu vecumu - no diagnozes kā tādas (bērnu gadījumā) uz tās radītajiem faktiskajiem funkcionēšanas ierobežojumiem (pieaugušajiem).
Tāpat invaliditātes kritēriji netiek vērtēti atbilstoši bērna vecuma posmiem, kā arī netiek iedalīti smaguma pakāpēs, ir novērojama atšķirīga pieeja invaliditātes novērtēšanas kritērijos, bērniem sasniedzot pilngadību, savukārt invaliditātes ekspertīze kā pirmreizēja, tā arī atkārtota gan bērniem, gan pilngadīgām personām pamatā tiek veikta bez personas klātbūtnes, tas ir, pamatojoties uz iesniegtajiem medicīniskajiem dokumentiem. Klātbūtnē to veic atsevišķos gadījumos, ja nav pietiekama informācija vai tā ir pretrunīga.
LM saskata trūkumus arī invaliditātes termiņos, norādot, ka šobrīd minimālais nosakāmais gan bērniem, gan pilngadīgām personām ir seši mēneši. Ministrijas un Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) ārstu ekspertu ieskatā sešu mēnešu invaliditātes periods ir pārāk īss, lai objektīvi novērtētu veselības traucējumu un funkcionēšanas ierobežojumu izmaiņas dinamikā.
Bērnu ar invaliditāti invaliditātes novērtēšanas sistēmas pilnveidei LM piedāvā trīs risinājuma variantus, no kuriem pirmais paredz, ka invaliditātes novērtēšanas sistēma paliek nemainīga. Tādējādi tā neradīs neskaidrības un neizpratni sabiedrībā par izmaiņām invaliditātes izvērtēšanā bērniem, un bērna ar invaliditāti vecākiem saglabāsies zināma stabilitātes sajūta, ja nekas nemainīsies.
Tomēr LM norāda, ka, nemainot kritērijus bērnu invaliditātes noteikšanai un nepārvērtējot atbalsta pakalpojumus invaliditātes seku mazināšanai, pastāv invaliditātes sistēmas stagnācijas risks, jo atšķirīgas pieejas invaliditāte novērtēšanas sistēmā kavē mērķētas atbalsta sistēmas izveidi invaliditātes seku mazināšanai.
Tāpat, saglabājot esošo invaliditātes noteikšanas sistēmu paaugstinās risks, ka bērni ar invaliditāti nesaņems atbilstošu, individualizētu un uz vajadzībām mērķētu atbalstu, kas paaugstinās risku, ka tiem netiks nodrošinātas vienlīdzīgās iespējas un tiesības. Tas attiecīgi paaugstinās risku nevienlīdzībai, kas var rezultēties ar būtiski lielākiem līdzekļiem sociālā atbalsta pasākumu nodrošināšanai.
Otrs risinājuma variants paredz pilnveidot invaliditātes novērtēšanas pieeju, nemainot atbalsta sistēmu invaliditātes seku mazināšanai. Tas nozīmētu, ka bērniem invaliditāte tiktu vērtēta līdz sešiem gadiem, no septiņiem līdz 14 gadiem un no 15 līdz 17 gadiem (ieskaitot).
Vecuma posmā līdz sešiem gadiem invaliditātes noteikšanā pamatā tāpat kā līdz šim tiks vērtēti bērna veselības traucējumi jeb diagnoze, savukārt no septiņiem līdz 14 gadiem papildus diagnozei vērtēt slimības izraisītos funkcionēšanas ierobežojumus. Tiks izvērtēts veselības stāvoklis (diagnoze) korelācijā ar slimības radītajiem funkcionēšanas ierobežojumiem, invaliditāte tiks noteikta, ja funkcionēšanas ierobežojumi būs vismaz mēreni.
Tāpat kā vecuma posmā līdz sešiem gadiem, arī no septiņiem līdz 14 gadiem bērniem tiks noteikts "bērns ar invaliditāti" statuss bez iedalījuma smaguma pakāpēs, vienlaikus saistot to ar funkcionēšanas ierobežojumu izvērtēšanu.
Arī vecuma posmā no 15 līdz 17 gadiem (ieskaitot) invaliditātes noteikšanā, tāpat kā vecuma posmā no septiņiem līdz 14 gadiem, paredzēts vērtēt bērna veselības traucējumus un to izraisītos funkcionēšanas ierobežojumus. Papildus funkcionēšanas ierobežojumu izvērtējumam, tiks gradēti trīs smaguma pakāpēs (mēreni, smagi, ļoti smagi funkcionēšanas ierobežojumi), tas ir, līdzīgi kā pilngadīgām personām ar invaliditāti.
LM ieskatā bērniem ar stabiliem un neatgriezeniskiem funkcionēšanas ierobežojumiem, kuru iepriekš novērtētais veselības stāvoklis varētu būt par pamatu invaliditātes noteikšanai uz mūžu arī pilngadīgā vecumā, invaliditātes ekspertīzi sasniedzot pilngadību var veikt pamatojoties uz iepriekš (15 - 17 gadu vecuma posmā) iesniegtajiem medicīniskajiem dokumentiem.
Vienlaikus LM vērtējumā, pilnveidojot invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem, ir jāmaina pieeja pirmreizējas invaliditātes ekspertīzes veikšanai, veicot to klātienē. Tādējādi vismaz vienu reizi bērnības, iespējams, arī pilngadības, posmā tiktu novērtētas bērna spējas un prasmes klātienē, atbilstoši bērna faktiskajai situācijai, kā arī vecākiem būs mazāk neskaidrības par noteikto invaliditāti.
Savukārt atkārtotas invaliditātes ekspertīzes veikšanai joprojām varētu saglabāt neklātienes ekspertīzes pieeju, vērtējot veselības traucējumus un to izraisītos funkcionēšanas ierobežojumus dinamikā, saglabājot iespēju nepieciešamības gadījumā invaliditātes ekspertīzi veikt klātienē.
LM skaidro, ka ļoti smagu veselības traucējumu gadījumā, kad objektīvi ir sarežģīti ierasties klātienē VDEĀVK telpās, piemēram, no iesniegtajiem dokumentiem ir secināms, ka bērnam ir indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, pirmreizēja invaliditātes ekspertīze var tikt veikta bez bērna klātbūtnes, tas ir, līdzšinējā kārtībā, pamatojoties tikai uz iesniegtajiem dokumentiem.
Ministrija arī rosina atteikties no sešu mēnešu perioda invaliditātes noteikšanā, un īsāko invaliditātes termiņu noteikt - viens gads, kas iedzīvotājiem potenciāli varētu mazināt administratīvo slogu atkārtoti vērsties VDEĀVK pēc sešiem mēnešiem.
Savukārt trešais risinājuma variants paredz pilnveidot invaliditātes novērtēšanas pieeju, vienlaikus pilnveidojot atbalsta pakalpojumus invaliditātes seku mazināšanai atbilstoši pilnveidotajai invaliditātes novērtēšanas pieejai. Tas nozīmē, ka tiktu mainīti atbalsta pakalpojumi bērniem, tos sasaistot ar invaliditātes kritēriju pilnveidi, kas minēti otrajā risinājuma variantā.
LM informē, ka, piemēram, bērnam nosakot invaliditāti, bērna likumiskais pārstāvis, papildus citiem ar bērna aprūpi saistītajiem pabalstiem, var saņemt arī piemaksu pie Ģimenes valsts pabalstam (ĢVP) par bērnu ar invaliditāti. Šobrīd tas sastāda 106,72 eiro mēnesī.
Līdz ar to, pilnveidojot invaliditātes noteikšanas sistēmu atbilstoši otrajā risinājuma variantā piedāvātajam, LM ieskatā piemaksa pie ĢVP par bērnu ar invaliditāti ir jānosaka kā jauns neatkarīgs valsts sociālais pabalsts, piemēram, "pabalsts par bērnu ar invaliditāti", jo tas tiek izmaksāts tikai bērniem ar invaliditāti līdz bērna pilngadībai.
Tāpat LM ieskatā piemaksā gradējama atbilstoši bērna ar invaliditāti noteiktajai funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpei no 15 gadu vecuma (mēreni, smagi, ļoti smagi funkcionēšanas ierobežojumi), tādējādi nodrošinot mērķētāku atbalstu atbilstoši bērnam konstatētajai funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpei.
Piemaksas pie ĢVP par bērnu ar invaliditāti apmērs būtu jāpārskata pēc labklājības ministra ierosinājuma atbilstoši valsts budžeta iespējām un sociālekonomiskajai situācijai valstī, bet ne retāk kā reizi trijos gados.
Trešais risinājuma variants paredz arī nodrošināt papildu IIN atvieglojumu piemērošana bērniem ar invaliditāti no 15 gadu vecuma tādā pašā apmērā kā pilngadīgām personām, kā arī citas izmaiņas.