Tu nedrīkstēji bērnus iemīlēt, jo tev kā audžuģimenes mammai ir jāsaprot, ka viņi ir uz laiku, kamēr tiek atrasti īsti vecāki. Tā pateikts Astrai Ivanovai, kura jau četrus gadus kopā ar vīru Aleksandru ir audžuģimene vecāku pamestiem bērniem.
Pēdējos nepilnus divus gadus viņu ģimenē uzņemti, loloti un mīļoti auga trīs bērniņi – piecus gadus vecā Darja, četrus gadus vecais Niks un divus gadus vecais Daniels. Auga. Jo ar bāriņtiesas lēmumu šie bērni vienas dienas laikā no audžuģimenes paņemti un atdoti itāliešu ģimenei, kas vēlas bērnus, iepriekš kurus nekad nebija redzējuši, adoptēt. Arī audžuģimene no visas sirds vēlētos šos bērniņus audzināt, jo pieņēmusi viņus kā savējos...
Pieņemti kā savējie
Audžuģimenes savulaik Latvijā tika radītas kā krīzes situācijas ģimenes, kurā ievieto bez vecāku gādības palikušus bērnus uz laiku, kamēr atrod viņiem pastāvīgu dzīvesvietu – jaunu ģimeni, aizbildņus vai sliktākajā gadījumā – ievieto bērnunamā. Šie vecāki iziet speciālas apmācības, tiek pārbaudīta viņu spēja un vēlēšanās rūpēties par bērniem.
Astra un Aleksandrs no Skrīveriem par šādu ģimeni kļuva pirms četriem gadiem – kopš tā laika viņu ģimenē ievietoti vairāki bērniņi, vienu no viņiem – meitenīti – viņi pieņēmuši aizbildnībā. Pirms apmēram pusotra gada audžuģimene uzņēma trīs bērniņus no Rīgas, kurus policija bija izņēmusi no ģimenes jeb, precīzāk, atradusi sadegušā dārza mājā. Bāriņtiesa nolēma bērnu īstajiem vecākiem atņemt aprūpes tiesības. Jaunākajam tobrīd vēl nebija gadiņš. Tiesa, pirms ievietošanas audžuģimenē šie bērni jau kādu laiku bija padzīvojuši bērnunamos – vecākie pašvaldības bērnunamā Rīgā, bet jaunākais bērnu aprūpes centrā mazuļiem.
Visi trīs bērni ģimenē auguši kā savējie. Labi satikuši ar citiem bērniem. To novērtējusi arī bāriņtiesa, kas savā atzinumā raksta, ka ģimenē ir viss, lai bērni varētu tajā augt un dzīvot. Šādus atzinumus bāriņtiesām jāraksta, lai noslēgtu vai pagarinātu līgumu par bērnu uzturēšanos ģimenē.
Tu esi tikai uz laiku
Astra Neatkarīgajai teic, ka viņa vienmēr apzinājusies, ka audžuģimenē bērni tiek ievietoti uz laiku... Tas nozīmē, ka pastāv iespēja, ka viņiem atradīs citu ģimeni. Taču, pēc Astras domām, tam visam jānotiek bērnu interesēs. "Padomājiet, vienreiz šie bērniņi ir atņemti saviem īstajiem vecākiem un ielikti bērnunamā. Pēc tam no bērnunama izņemti un iedoti mums. Tagad, kad šie bērni jau divus gadus dzīvo pie mums, viņiem pasaka: nē, jums būs cita ģimene. Ko lai bērni jūt, ko lai viņi domā?" Astrai asaras birst kā pupas, jo viņai tagad pat nav iespēja ar bērniem parunāties, izstāstīt, nomierināt.
Bet par visu pēc kārtas. Zinot, ka trīs bērnu vecākiem ir atņemtas ne tikai aprūpes, bet arī aizgādības tiesības (tas nozīmē, ka bērni ir juridiski brīvi), Astrai tas nebija brīnums, ka bija prasība no bāriņtiesas bērnus fotografēt, aizpildīt dažādus formulārus par bērniem, bērni tika vesti pie ārstiem. Viņu lietas tika gatavotas adopcijai. Taču tas viss bija jādara ļoti lielā steigā. Šāgada 20. augustā dokumenti bija aiznesti uz bāriņtiesas adopcijas nodaļu, bet 3. septembrī – bērniem jau bija atrasta ģimene, turklāt ne no Latvijas, bet Itālijas. Naivs ir mans jautājums, kā tad itālieši zināja, ka vēlas tieši šos bērniņus? Viņiem bija fotogrāfijas. Jau 5. septembrī Astras ģimenei bija jārāda bērniem "jauno vecāku" foto un jāiepazīstina ar viņiem.
Astra neslēpj, ka tas bijis ļoti smagi, jo lielākie bērni jautājuši, kāpēc viņi nevar palikt šajā ģimenē, ja jau viņiem jau ir mamma un tētis. Astra darījusi zināmu bāriņtiesai, ka viņi ar vīru būtu gatavi ņemt bērnus aizbildnībā – visus trīs. Atbildes bijušas dažādas. Bet viena no tām, kas aizvainojusi Astru visvairāk, – ko tu Latvijā varēsi šiem bērniem dot? Protams, ģimenei arī pateikts, ka viss ir par vēlu, notiek jau adopcijas process. "Mēs vēlējāmies darīt zināmu savu viedokli, bet mums pateica: jūs nekas neesat šiem bērniem, jums uz to nav tiesības... bet viņi taču visu laiku auga pie mums!?" ģimene ir neizpratnē, "mums arī tika pateikts, ka esam atteikušies no šiem bērniem, kas ir pilnīga nepatiesība."
Atdod svešiem cilvēkiem
Audžuģimenei šajās pārrunās bāriņtiesā tika pateikts, ka pēc pāris dienām ieradīsies itāliešu ģimene un viņi gribēs satikties ar bērniem. Astra piedāvājusi dienu, kad vīrs būs brīvs no darba, lai itālieši atbrauc iepazīties ar bērniem, taču nē – tika noteikts, ka tai jābūt konkrētai dienai un ja ne bērnu mājās, tad bērni jāved uz Rīgu.
Astra, paklausot bāriņtiesas teiktajam, kopā ar savu vecāko meitu posušas bērnus uz Rīgu, uz kādu dzīvokli Rīgas centrā, kuru itālieši noīrējuši. Viņi paši nerunā ne angļu, ne krievu, ne latviešu valodā. Pēc kāda laika atnācis tulks un kādas aģentūras (iespējams, adopcijas starpnieki) pārstāve, kā arī bāriņtiesas speciāliste. Bērniem bija sapirktas dāvanas, cienasti, protams, viņi bija sākumā sajūsmā.
Un bērni bija jāatstāj pie viņiem pilnīgi svešiem cilvēkiem. Kopš tās dienas Astra mazos nav ne redzējusi, ne dzirdējusi. Viņai neļauj sazināties ar mazajiem. "Es tikai interesējos bāriņtiesā, man pastāstīja, ka mazais raudot, saucot mammu, bērni neēdot..." saka Astra. Viņa nezina, kas notiks tālāk, jo... viņai neesot tiesības zināt. Viņa ir gatava cīnīties par tiesībām audzināt mazos Latvijā, savā ģimenē.
Neatbildēti jautājumi
Ir vairāki jautājumi, uz kuriem šajā lietā nav atbilžu, piemēram, vai tiešām adopcija, kas tiek kārtota šādā veidā, ir bērna interesēs; vai mazu bērnu ievietošana no ģimenes citā pilnīgi svešā ģimenē ir bērnu interesēs; vai tika izmēģinātas visas iespējas, lai atrastu ģimenes, kuras šos bērnus varētu audzināt Latvijā? Pēc likuma vismaz divām ģimenēm jāatsakās no šiem bērniem, lai varētu adoptēt uz ārzemēm. Neatkarīgā turpinās tēmu. Uzzināt iesaistītās bāriņtiesas viedokli vakar neizdevās, jo visu nedēļu atbildīgās personas nebūšot darbā.