Latvijā vēlas ieviest testamentu reģistru
Lai novērstu pašreizējo situāciju, kad ne vienmēr ir zināms, vai aizgājējs atstājis testamentu un kur to meklēt, no nākamā gada varētu ieviest vienotu un centralizētu testamentu uzskaiti.
Tomēr šī kārtība attieksies tikai uz testamentiem, kas noslēgti pie zvērināta notāra vai nodoti viņam glabāšanā, bet mājas kārtībā privāti uzrakstītie pēdējās gribas rīkojumi lielākoties paliks noslēpumā tīti.
Nelasīs, bet uzzinās
Izveidojot publisko testamentu reģistru, pēc mantojuma atstājēja nāves tiktu garantēts, ka sabiedrību informē par testamenta esamību, kā arī atvieglotu ieinteresēto personu centienus atrast testamentu. Tas nenozīmē, ka visi varēs uzzināt, kas rakstīts testamentā, – tikai tie, kuriem tas adresēts, un zvērināti notāri, tiesas, tiesībsargājošās organizācijas un Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments. Zvērināti notāri stāsta, ka nereti mantinieki nezina, vai pēdējās gribas rīkojums vispār rakstīts.
«Pirms vairākiem gadiem nomira vecmāmiņa. Viņai bija daudz bērnu un vēl vairāk mazbērnu, bet dzimta padevusies dikti kašķīga. Es par vecmāmiņas nāvi uzzināju tikai pēc bērēm. To pateica viena no viņas meitām, mana tēva māsa, kuru arī informēja post factum. Mans tēvs, omītes dēls, nomira sen. Es uz omītes īpašumu Latgalē nepretendēju, vien gribēju zināt, vai viņa man ir ko novēlējusi. Ne jau to mājelīti vai zemi, bet kādu piemiņas lietu man gribējās no vecmāmiņas saglabāt. Taču es pat nezinu, vai testaments bijis,» stāsta rīdziniece Aija.
Mantiniekiem raizes
Zvērināta notāre Dace Čaklā iesaka: iespējamam mantiniekam jāvēršas pie katra notāra vai testaments jāmeklē arhīvos. Ja būtu publiskais reģistrs, meklējumi būtu daudz vienkāršāki. «Savā praksē testatoram iesaku – lūdzu, pasakiet vismaz kādam, kur nolikāt testamentu!» viņa piebilst.
Arī zvērināta notāre Sarmīte Orlovska stāsta – nereti mantinieki ir neziņā, vai, tēlaini runājot, zem spilvena atrastais testaments ir pēdējais, ko testators rakstījis? Tiesiska uzskaite atvieglotu meklējumus un novērstu šaubas. «Mums ir elektroniskā sasaiste, notāri savā starpā sazinās, bet problēmu tas neatrisina. Varbūt ar elektronisko parakstu cilvēks varētu paziņot, ka ir uzrakstīts testaments, arī privātais?» ierosina zvērināta notāre. Viņa izsaka savu viedokli: publiskajā reģistrā ieteicams iekļaut arī ziņas par privātajiem testamentiem un par ārzemēs sastādītajiem pēdējās gribas rīkojumiem.
Sākums – cerīgs
Tomēr vismaz pašlaik valdība ir akceptējusi Tieslietu ministrijas priekšlikumu Latvijā veidot tikai publisko testamentu reģistru, kuru varētu ieviest no 2012. gada otrās puses. Lai līdz šādam lēmumam nonāktu, bija nepieciešami vismaz pieci gadi. Reģistrā iekļautu publiskos testamentus, glabāšanā nodotos privātos testamentus, mantojuma līgumus un publiskos darījumus, kas satur rīkojumus nāves gadījumam. Reģistrā nevajadzētu iekļaut privātus pēdējās gribas rīkojumus. Diemžēl tieši privātais testaments nereti ir klupšanas akmens. Kurš pirmais to atrod, tam ir iespējas testamentu iznīcināt, ieraugot sev nevēlamu informāciju. Pieņemsim, ka testamentu atrod mantinieks, kurš tik un tā pēc likuma burta šo īpašumu drīkst mantot, bet testators savā testamentā lēmis citādi. Pat ja testaments uzpeld pēc kāda laika, mantiniekam nevarēs pārmest pretlikumīgu īpašuma iegūšanu.
Reģistrs varētu atrasties Latvijas Zvērinātu notāru padomes pārziņā. Padomes rīkotājdirektore Vija Piziča norāda: «Testamentu reģistrs ir institūcija, nevis vienkārši saraksts. Informācijai reģistrā jābūt ticamai. Tagad testaments ir ļoti nozīmīgs dokuments. Eiropā to novērtē kā svarīgu, jo ar vienu dokumentu citu īpašnieku var iegūt miljonu vērti īpašumi.» Padome ir izteikusi apņemšanos no saviem līdzekļiem segt publisko testamentu reģistra izstrādes, ieviešanas un uzturēšanas izdevumus.
