Trīs bērni – tobrīd piecus gadus vecā Darja, četrus gadus vecais Niks un divgadīgais Daniels – nepilnus divus gadus dzīvoja gādīgu audžuvecāku Ivanovu ģimenē. Tajā viņi tika ievietoti pēc tam, kad mazuļu vecākiem bija atņemtas aprūpes un pēc tam arī aizgādības tiesības.
Tagad visi trīs bērni dzīvo Itālijā. Šis gadījums izpelnījās sabiedrības uzmanību, jo audžuvecāki bija sašutuši, kādā veidā notika adopcijas process un ka bērni, kuri varēja palikt Latvijā pie audžuvecākiem, tomēr ar labklājības ministra atļauju un tiesas lēmumu tika adoptēti uz Itāliju. Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa atzīst, ka adopcija tika apstiprināta tiesā, pēc masu medijos saceltās ažiotāžas tika pārbaudīts arī, vai bāriņtiesa ievērojusi visas prasības. "Viss bija likumīgi," saka L. Liepiņa.
LM ir saņēmusi pēcadopcijas ziņojumus, kuros minēts, ka bērni ir labi iejutušies jaunajās mājās. Sīkāk gan L. Liepiņa ziņojumu saturu neatstāsta, jo tas ir konfidenciāls. Tomēr piekrīt, ka nav informācijas par ko tādu, kas liktu bažīties vai satraukties par adopciju. Šādus ziņojumus no attiecīgās valsts iestādēm par katru adoptēto bērnu LM saņem divu gadu garumā kopš adopcijas brīža. Strīda ābols šajā lietā bija – vai audžuģimenei, kas gandrīz divus gadus (mazāko puisēnu praktiski kopš dzimšanas) audzināja trīs bērnus, ir priekšroka, adoptējot vai ņemot šos bērnus aizbildniecībā, un, vai nepārprotami ir darīts viss, lai bērni varētu palikt ģimenē Latvijā.
Pilnvērtīgas atbildes uz šo jautājumu joprojām nav, jo pusēm bija atšķirīgi viedokļi, piemēram, par to, cik nopietni piedāvāta iespēja adoptēt bērnus Latvijas ģimenei – iestādes saka: viss izdarīts pēc likuma. Kā stāstīja audžumamma, viss noticis lielā steigā, itāliešu ģimene pat neatbrauca uz audžuģimenes mājām, lai pakāpeniski iepazītos ar bērniem. Tā vietā bērni bija jāaizved uz ārzemnieku noīrētu dzīvokli un jāatstāj, kopš tā brīža audžuģimene bērnus vairs neredzēja.