Asociācija: Apsardzes nozarē ir viens no lielākajiem ēnu ekonomikas īpatsvariem
Joprojām apsardzes nozarē pamatīga problēma ir ēnu ekonomika. Turklāt galveno augsni ēnu ekonomikai rada neviens cits kā publiskais sektors un tā rīkotie iepirkumi, ziņu aģentūrai LETA uzsver Drošības nozares kompāniju asociācijas valdes priekšsēdētājs Arnis Vērzemnieks.
Vai dīvaini nav tas, ka privātajā sektorā iepirkumos nedominē zemākās cenas kritērijs, kas būtu loģiski? Privātajā sektoram tas, vai pakalpojumu sniedzējs maksā vai nemaksā nodokļus, it kā nav tik svarīgi kā valsts vai pašvaldības iestādei.
Privātajam sektoram cena ir ļoti būtiska, īpaši augstas inflācijas apstākļos, kad visi cenšas ieekonomēt, bet tikpat svarīga un reizēm pat svarīgāka ir pakalpojuma kvalitāte. Drošības pakalpojums, līdzīgi kā grāmatvedības, ir ļoti, ļoti svarīgs, jo jebkuram uzņēmumam drošībā var būt ļoti lieli riski. Privātais sektors ļoti labi saprot, ka nekvalitatīvs apsardzes pakalpojums var radīt ļoti lielus riskus un apdraudēt biznesu. Kādēļ gan ko tādu pieļaut? Tādēļ jāizvēlas pakalpojums, kas spēj nodrošināt drošību un minimizēt visus iespējamos riskus. Privātais sektors visos gadījumos ļoti precīzi zina, ko viņiem vajag. Un, ja tomēr nezina, tad privātais ir gatavs investēt izpētē, drošības auditā, lai saprastu, ko tieši vajag, kas ir tas, kas būtu jāsargā, kā to darīt visefektīvāk. Apsardzes kompānija nāk ar saviem risinājumiem, kā to panākt. Valsts sektors to nedara. Tas ir absurds, un esam to skaidrojuši, stāstījuši gadiem.
Valsts iestādei ir summa "X", ko tā atvēlē apsardzes pakalpojumiem, to pašu summu atvēlē arī nākamajā gadā utt. Tā tas notiek gadiem. Bet kāpēc, ko īsti vajag sargāt, tas nav skaidrs. Ir gan arī labie piemēri, proti, Iepirkumu uzraudzības birojs pirms vairākiem gadiem nomainīja fizisko apsardzi uz tehnisko apsardzi, tādā veidā ekonomējot un atrodot labāku risinājumu. Diemžēl lielākā daļa valsts un pašvaldības iestāžu to nedara.
Līdz ar administratīvi teritoriālo reformu mums bija cerības, ka novadi, kas ir lielākas saimniecības, kompleksāk skatīsies uz apsardzes pakalpojumiem, izvērtēs to, kas ir jāsargā, kur ir drošības riski utt. Domājām, ka novadi sludinās vienu vai divus, trīs iepirkumus, nevis "katram šķūnim" taisīs savu iepirkumu. Šādos mazos iepirkumos kvalitatīvu pakalpojumu nav iespējams iegūt, jo lielajām, nopietnajām kompānijām šādi iepirkumi neinteresē, ir vajadzīgs apjoms. Arī pakalpojumu saņēmējs nevar saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, ja tik fragmentēti skatās uz savu saimniecību. Tas ir līdzīgi kā dzīvoklī, ja katrai istabai uzstādītu atsevišķu signalizāciju, ko turklāt pirktu no dažādām kompānijām. Mēs tā nedarām, bet tas ir tas, ko dara pašvaldības. Tas viss rada augsni tam, lai veikli darboņi izmantotu situāciju. Viņi tur redz biznesa iespēju, lielākoties viņi darbojas negodprātīgi, un tas ir maigi teikts. Mēs arī esam saņēmuši pārmetumus, ka reģionos ir problēmas ar apsardzes uzņēmumiem, firmām, nevar saņemt labu pakalpojumu. Tas ir tikai loģiski, ka šādā situācijā nebūs laba un kvalitatīva piedāvājuma, jo tam nav iemesla veidoties.
Vai jums ir aplēses par ēnu ekonomikas apmēriem apsardzes nozarē?
Tādas aplēses īsti nav. Mūsu valstī ir problēmas ar dažādiem datiem. Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir atzinis, ka apsardzes nozare ir viena no nozarēm ar ļoti augstu ēnu ekonomikas īpatsvaru, bet skaitļos to īsti nav izteikuši. Skaidrs, ka mēs runājam par miljoniem eiro, kas ēnu ekonomikas dēļ apsardzes nozarē iet garām valsts budžetam.
Ja runājam par apsardzē nodarbināto ienākumiem, tad tie būtiski atpaliek no vidējās algas valstī. 2022.gadā vidējie bruto ienākumi apsardzē bija 735 eiro, kas uz rokas ir ļoti maz. Vai mēs spējam noticēt, ka apsargs par tādu naudu strādātu? Droši vien, ka nē. Tas skaidri parāda, ka ir problēmas. Ja no šiem VID datiem izņem ārā mūsu asociācijas biedrus un vēl pāris uzņēmumus, tad vidējie ienākumi ir vēl zemāki. Tas ir ļoti skaidrs signāls, ka šajā nozarē kaut kas nav kārtībā. Par to liecina arī citi dati. Apsardzes darbības reģistrā, kas ir sācis darbu, kopumā gada sākumā bija reģistrējušies 372 komersanti. Tas nozīmē, ka Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju ir 17 apsardzes firmas. Lietuvā ir septiņas, bet Igaunijā tikai trīs. Tas, ka mums ir tik daudz apsardzes kompāniju, par neko labu neliecina, jo Latvijā tirgus nav tik liels. Ja ir tik daudz apsardzes firmu, tad katrs grib kaut ko nopelnīt, bet kā viņi nopelna?
Apmēram pusei no apsardzes firmām bizness ir publiskais sektors un tā iepirkumi. Viņiem privātā sektora klientu praktiski nav. Tas nav loģiski, jo publiskais sektors un iepirkumi ir visnestabilākais segments, ir tomēr jāveido ilgtermiņa attiecības ar klientiem. Tas nozīmē, ka viņiem ir pārliecība, ka salīdzinoši viegli ir tikt pie iepirkumiem.