Ieslodzītās sievietes vēlas laboties, bet ne visas spēj

Lai kādu noziegumu būtu izdarījusi sieviete, visas pauž vēlēšanos laboties un pēc soda izciešanas sākt jaunu dzīvi. Lielai daļai tas arī izdodas, sarunā ar Neatkarīgo saka Iļģuciema, vienīgā sieviešu cietuma, darbinieces, jo recidīva procents nesasniedz trīsdesmit.

Iļģuciema cietuma priekšniece Nadežda Trosjuka tāpēc uzsver profesionālās apmācības nozīmi – drēbnieces, frizieres vai pavāra palīdzes profesija, lai arī apgūta ieslodzījumā, ir būtisks atspaids turpmākajā dzīvē.

Kļūdās divreiz

Ievai Martinkēvičai šogad apritēs četrdesmit gadu, cietumā viņa ir jau otro reizi. "Biju vēl jauna, mani par zādzību notiesāja uz deviņiem gadiem," ziņas par pirmo sodāmību Ieva neslēpj. Uz jautājumu, kāpēc tik liels sods, jo parasti pirmoreiz iepriekš netiesātus cilvēkus soda ar nosacītu sodu vai pāris gadiem ieslodzījumā, Ieva atbild: tas bija grupā, uzreiz smagāks pants… Otro reizi notiesāta jau par narkotiku tirdzniecību – šoreiz uz astoņiem gadiem un deviņiem mēnešiem. Par savām sodāmībām Ieva runā ar zināmu vieglumu – jā, tā ir noticis, man par to ir jāatbild. Šokē sievietes atzīšanās, ka viņai ir seši bērni, jaunākajai meitiņai – vien divi gadiņi, un tas, ka viņas vīrs arī ir cietumā – sodīts par laupīšanu. Pārējie bērni jau lieli, izņemot desmitgadīgo dēlu, kurš tagad dzīvo bērnunamā. Par meitiņu rūpes uzņēmusies sievietes māsa.

Darbs atrod

Ne mums šo sievieti nosodīt, un katra paša izvēle ir ticēt viņas stāstītajam vai ne, taču Ieva saka: "Otro reizi iesaistījusies noziedzības pasaulē, jo nebijis citas iespējas… Pēc iznākšanas no cietuma es patiešām meklēju darbu, bet sanāca tā, ka darbs atrada mani… Man piedāvāja to darīt, es piekritu. Jo varēju nopelnīt. Cietumā mācos par šuvēju." Īpaši Valentīndienai viņa izšuvusi galda drānu ar uzrakstu I love you. Vīrs viņu no Valmieras cietuma esot vēstulē apsveicis. Ieva uzskata, ka viņai ir paveicies: radinieki nav novērsušies, tikšanās reizēs māsa atved arī mazo meitiņu ciemos. Neraugoties uz iepriekšējo pieredzi, Ieva cer, ka varēs atbrīvoties pirms laika, bet līdz tam viņa apņēmusies apgūt ne tikai šuvējas, bet arī pavāres un frizieres arodu.

Kam būtu jānotiek, lai sieviete, iznākot brīvībā, vairs neiesaistītos nelikumīgās darbībās? Ieva kādu brīdi klusē, tad atbild: kaut kā varētu palīdzēt ar darbu, vismaz pirmo laiku, jo tas ir visgrūtākais. Otrkārt, jaunos cilvēkus par noteiktiem noziegumiem vispār nevajadzētu sodīt ar brīvības atņemšanu, bet vairāk izmantot piespiedu darbu.

Cietumā iemāca profesiju dzīvei

Gadā Iļģuciema cietumā profesiju iegūst 60 ieslodzītās. Nu jau kā tradīcija cietumā ir Amatu dienas, kad arī sabiedrībai ļauts ieraudzīt mācību ikdienu. "Mums vajag meitenes sagatavot dzīvei brīvībā, tomēr tas, vai un kā viņas izmantos iegūtās zināšanas, ir atkarīgs no viņām pašām," saka cietuma priekšniece N. Trosjuka. Mācīties ieslodzījumā ir tiesības visām sievietēm, nešķirojot ne pēc vecuma, ne izglītības vai sodāmības. Pašlaik cietumā ir 400 ieslodzīto, jaunākajai – 17 gadu. Sievietes labprāt mācās, tikai dažreiz tas ir grūti, jo nav prasmju sevi organizēt. Visas saņem profesionālās skolas diplomu, kurā nav minēts, ka viņas būtu mācījušās cietumā. Mēs esam maza valsts valstī, un šīs meitenes nav no citas planētas, bet no mūsu pašu sabiedrības, spriež cietuma sociālās rehabilitācijas daļas priekšniece Inna Zlatkovskaja. Laika posmā, ko sievietes pavada šeit, mums jāspēj viņām dot zināšanas un cerību, ka viņas šeit vairs neatgriezīsies. Divas trešdaļas notiesāto sieviešu ir saistītas ar narkotikām – gan lietošanu, gan glabāšanu un tirdzniecību. Ilgākais sods, kas Latvijā piespriests sievietei, ir 19 gadu. Iepriekš cietumā bija viena uz mūžu notiesātā (par smagu slepkavību), taču ar tiesu ekspertu slēdzienu viņa atzīta par psihiski slimu un atrodas slimnīcā.