Situācija Ukrainā principā neatsķiras no visām citām starptautakajām krīzēm, kādas esam redzējuši pēc Aukstā kara beigām," viesojoties radio, saka vēsturnieks Gints Apals.
Kāpēc mēs Ukrainu uztveram tik emocionāli? "Gribu atgādināt - bija karš Balkānos, cilvēku slepkavības, genocīds Srebreņicā, kur tika nogalināti 7000 cilvēki vienā naktī. Bija karš, milzīgas bēgļu straumes, genocīds Ruandā. Tā gan ir Āfrika, bet Bosnija ir Eiropā. Bija arī citas problēmas, tostarp, karš Afganistānā, bēgļu straumes, karš Irākā, Sudānā, Jemenā. Es domāju, ka no tāda cilvēcīgā viedokļa nevajadzētu būt principālai starpībai, kā cilvēks cieš Bosnijā vai Ukrainā. Bet Latvijas uztverē ir daudz izteiktākā solidaritāte tieši ar Ukrainu. Tie pārējie ciešanu stāsti mūsu cilvēkiem kaut kā īpaši neaizķeras. Kāpēc? Laikam cilvēkiem kaut kādā mērā dzīvo līdzi neatrisinātās padomju perioda traumas un problēmas, kuras cilvēki uzskata par kopīgām. Pārnest padomju rezīma vainu uz Krieviju vai pat visu krievu tautu, tā diemžēl vienā daļā cilvēku ir reāla tendence, kā saka, norēķināties par pagātni, jo tā norēķināšanās nav notikusi," uzskata G. Apals.
Vēsturnieks un pētnieks Gints Apals vērš uzmanību uz faktu, ka daļa Latvijas iedzīvotāju jūt līdzi cilvēku ciešanām Ukrainā, ignorējot citu karu upuru ciešanas. Ka valda revanšisms, ka domājam, ka ir daudz kopīga ar Ukrainu, bet atšķirīgais tomēr ir vairāk. pic.twitter.com/zUyFXISdsj
— cilveks444 �� (@cilveks444) May 21, 2023
fff