«Mūsu uzņēmums ir noslēdzis darbinieku veselības apdrošināšanas līgumu ar kompāniju BTA, un mums ir apdrošināta gan ambulatorā, gan stacionārā aprūpe. Pirms pāris dienām apmeklēju savu ārstu viņa privātpraksē, kas nav noslēgusi līgumu ar BTA, samaksāju par vizīti un saņēmu apzīmogotu čeku, kuru iesniedzu kompānijā BTA, lai apdrošinātāji veiktu tā apmaksu. Man atteica – ar atrunu, ka neesmu apdrošināšanas kompānijai BTA iesniegusi ārstniecības iestādes izrakstu ar diagnozi. Kopš kura laika ir noteikts, ka šī konfidenciālā informācija, kas ir tikai manā un mana ārstējošā ārsta rīcībā, būtu jāizpauž apdrošināšanas kompānijai?»
Kas ir A52.1?
Šādu stāstu mums pastāstīja jaunā sieviete Marija (vārds mainīts), kura turklāt uzskatīja, ka tas ir viņas cilvēktiesību pārkāpums – pieprasīt izpaust trešajām personām tik sensitīvu informāciju, kāda noteikti ir viņas diagnoze. Jāpiebilst, ka Marija nav vienīgā, kas ir neizpratnē par šādu situāciju: redakcija saņēmusi jau vairākus zvanus par šo tēmu.
Pirms gada, apmeklējot to pašu ārstu un tajā pašā medicīnas iestādē, Marijas iesniegtais čeks tika apmaksāts bez diagnozes pieprasīšanas. Marija šoreiz no kompānijas BTA saņēma atteikumu: «Ņemot vērā Jūsu apdrošināšanas polises (Nr.xxx) nosacījumus, atlīdzību lietā Nr.yyy tika pieņemts lēmums atteikt izmaksāt atlīdzību LVL 15 apmērā, pamatojoties uz to, ka atlīdzības lēmuma pieņemšanai nepieciešams medicīnas iestādes izraksts ar diagnozi.»
Kas bija mainījies? Apdrošinātāji pēkšņi bija sākuši interesēties par savu klientu miesīgām vainām? Marija aizrakstīja neizpratnes pilnu vēstuli arī uz tiesībsarga biroju. Savukārt Neatkarīgā par šo jautājumu sāka interesēties gan kompānijā BTA, gan arī citur.
Lūk, ko uzzinājām. Apdrošināšanas sabiedrība Seesam neinteresējas par savu klientu diagnozēm: lai apmaksātu medicīnisko pakalpojumu, kompānijai Seesam nepieciešams tikai kases čeks un veiktās manipulācijas nosaukums. Tikpat neziņkārīga ir apdrošināšanas sabiedrība Balta. Tās darbiniece personu apdrošināšanas atlīdzību pārvaldes vadītāja Linda Juhna pastāstīja, ka kompānija Balta nepieprasa atklāt, ar ko viņu klients sasirdzis, nepieciešams vien kases čeks un pakalpojuma apraksts.
Savukārt sabiedrība Baltikums rīkojas līdzīgi kā BTA: tā vēlas zināt, kas īsti nogāzis viņu klientu. Bet viss sākas ar to, ka jelkāda uzņēmuma vadība, kas vēlas veselīgi apdrošināt savus darbiniekus, paraksta vienošanos ar apdrošināšanas kompāniju, atļaujot apstrādāt savu darbinieku – kompānijas klientu – sensitīvos datus. Un nav jau tā, ka šīs apstrādes atļauja tiek dota nelikumīgi vai slepeni: darbinieki, saņemdami veselības apdrošināšanas plastikāta kartīti, paši parakstās, piekrizdami apstrādāt savus datus. Kad notiek konkrēta medicīniska manipulācija, klients (pacients) rakstiski atļauj apdrošināšanas kompānijai apstrādāt savus sensitīvos datus, un līdz Baltikumam nonāk vien klienta (pacienta) diagnozes kods, proti, tikai ciparu un burtu savienojums, piemēram, B26.2 vai K25.0, tātad – ne diagnozes nosaukums, kuru vienkāršais kompānijas darbinieks nemaz nevarot tik viegli atšifrēt.
Tikai Baltikuma darbiniece aizmirsa piebilst, ka atliek tikai ieskatīties starptautiskajā slimību klasifikatorā, kas ikvienam atrodams internetā, lai atklātu, ko nozīmē, piemēram, slimība A52.1.
Tikai par savu naudu
Apdrošināšanas kompānija BTA sniedza skaidrojumu, kāpēc tā sākusi pieprasīt diagnozi no saviem klientiem. «Pacienta tiesību aizsardzības likums regulē specifiski pacienta un ārsta attiecības. Ārstniecības personām ir aizliegts izpaust pacienta datus bez pacienta piekrišanas trešajām personām, savukārt pacientam ir tiesības pieprasīt visu ar viņa veselību saistīto informāciju. Šis likums neregulē apdrošinātāja un apdrošinātās personas (klienta) savstarpējās attiecības. Taču apdrošinātājs arī nepieprasa informāciju no klienta ārstējošā ārsta vai cita medicīnas personāla, bet to viņam sniedz pats klients saskaņā ar abpusēji parakstīto apdrošināšanas līgumu (izcēlums mans – E.V.),» skaidroja Ilva Priedniece, BTA Mārketinga un sabiedrisko attiecību departamenta direktore.
Tas viss esot tādēļ, lai apdrošinātājs pārliecinātos par apdrošinātā riska iestāšanos. Saņemot veselības karti, apdrošinātā persona parakstās, ka «atļauj BTA kā sistēmas pārzinim, personas datu saņēmējam un personas datu operatoram apstrādāt apdrošinātā datus, tajā skaitā sensitīvus personas datus un personas identifikācijas (klasifikācijas) kodus saskaņā ar Fizisko personu datu aizsardzības likumu un citiem Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīviem aktiem apdrošināšanas risku kotēšanai». Līdzīgi nosacījumi BTA ir arī tad, kad persona paraksta atlīdzības pieteikuma formu.
Tiešām, Marija atcerējās, ka, saņemot veselības apdrošināšanas plastikāta karti, viņa vienlaikus ar citiem saviem kolēģiem parakstījusies, ka atļauj izmantot savus sensitīvos datus. Ja vārdkopā sensitīvie dati, apdrošinātājaprāt, ietilpst arī diagnozes izpaušana, tad formāli viss ir kārtībā, un Marija ar savu sensitīvo sašutumu, kā mēdz teikt, var iesālīties. Taču, no otras puses, darba devējs, kurš, protams, ir gribējis to labāko, savus darba ņēmējus nevilšus ir nolicis bezizeja situācijā: ja tu parakstīsi piedāvātos noteikumus, tad varēsi izmantot savas darbavietas piedāvāto bezmaksas veselības aprūpi, taču tavas slimības diagnozi, iespējams, uzzinās ne tikai sistēmas pārzinis, bet arī visi, kam nebūs slinkums klausīties vai lasīt. Bet, ja tu būsi principiāls un neparakstīsi piedāvāto dokumentu, tev nebūs iespēju ārstēties bez maksas. Respektīvi, tad par savu naudu tu varēsi iegādāties veselības apdrošināšanas polisi citur, piemēram, Seesam vai Baltā.
Mazāk amoralitātes
Tiesībsarga biroja Tiesību nodaļas juriskonsulte Inga Zanenberga apliecināja, ka situācija nepārprotami ir saistīta ar personas datu aizsardzību. «Taču ir jāzina, kāds ir uzņēmuma noslēgtais līgums ar apdrošinātājiem,» viņa piebilda, «turklāt arī pašam darbiniekam jāzina, ko viņš paraksta. Likums nosaka, ka sistēmas pārzinis nedrīkst izpaust personas sensitīvos datus trešajām personām.» Tomēr dzīvē var gadīties visādi.
I. Zanenberga atzina, ka apdrošināšanas sabiedrību mērķis ir saprotams: tās grib kontrolēt savus klientus, bet – galvenais – tās, kā ikviens uzņēmums, vēlas strādāt ar peļņu, tāpēc dara visu, lai izmaksātu pēc iespējas mazākas summas saviem apdrošināmajiem. Arī šis gadījums pieskaitāms sadaļai «maksāsim mazāk», jo, kā neoficiāli apliecināja kādas apdrošināšanas sabiedrības pārstāvis, ir slimības, kuru ārstēšanu tā vai cita kompānija vairās apmaksāt, kaut arī ir noslēgts veselības apdrošināšanas līgums. Tāpēc arī tās vēlas zināt diagnozi. Šādu iejaukšanos personas privātajā dzīvē var uzskatīt par amorālu, taču diemžēl ne par nelikumīgu, vēl jo vairāk tāpēc, ka apdrošināmā persona pati ir parakstījusi šo līgumu.
Savukārt Veselības inspekcijas vadītāja vietniece kontroles jautājumos Valentīna Berga strikti iestājās par pacienta (klienta) tiesībām: «Nekādā gadījumā no cilvēka nedrīkst pieprasīt diagnozes atklāšanu! Uz čeka jābūt tikai vārdam un uzvārdam, kā arī konkrētā pakalpojuma nosaukumam, piemēram, rentgena caurskate vai asins analīzes. Vai tad tiešām sievietei nāksies arī aborta papīru atnest?! Arī diagnožu kodus nedrīkst atklāt: tos var viegli atšifrēt. Pacienta tiesību likums skaidri nosaka attiecības ar apdrošināšanas sabiedrībām: «(5) Pēc rakstveida pieprasījuma un ārstniecības iestādes vadītāja rakstveida atļaujas saņemšanas informāciju par pacientu ne vēlāk kā 10 darbdienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas sniedz šādām personām un institūcijām: (..)10) biedrībai Latvijas Transportlīdzekļu birojs, apdrošināšanas sabiedrībām (izcēlums mans – E.V.), kuras veic sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu, – ceļu satiksmes negadījumā cietušai personai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai». Un viss! Apdrošinājuma ņēmējiem iesaku turpmāk izvēlēties īsto apdrošināšanas sabiedrību un skatīties, ko viņi paraksta, savukārt apdrošināšanas kompānijām – savas finansiālās problēmas risināt ar citiem likumīgiem, toties mazāk amorāliem paņēmieniem.