Regulējumu par zemes nomu piespiedu dalītajos īpašumos atzīst par atbilstošu Satversmei, bet maksas apmēru - nē

Pēc vairāku gadu diskusijām, kā risināt piespiedu dalīto īpašumu problēmu, kad zeme pieder vienam īpašniekam, bet ēkas - citam, 2022.gada 1.janvārī stājās spēkā tā dēvētais piespiedu nomas maksājums jeb maksa par zemes lietošanu 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Likumiskā lietošanas maksa veido 4% gadā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības. Ja 4% gadā ir mazāk par 50 eiro, lietošanas maksa ir 50 eiro gadā. Minimālā lietošanas maksa - 50 eiro gadā - nav jāreizina ar zemes vai būves kopīpašnieku skaitu.

Likumiskās zemes lietošanas tiesības stājas spēkā trīs posmos, atkarībā no situācijas. 2022.gada 1.janvārī regulējums stājas spēkā visos dalītā īpašuma gadījumos, kuros piespiedu nomas attiecības attiecīgajā brīdī netiek regulētas ar spēkā esošu līgumu vai tiesas nolēmumu.

2023.gada 1.janvārī regulējums stājas spēkā visos dalītā īpašuma gadījumos, kuros piespiedu nomas attiecības 2022.gada 1.janvārī tiek regulētas ar spēkā esošu nomas līgumu vai tiesas nolēmumu. 2024.gada 1.janvārī regulējums stājas spēkā dalītā īpašuma gadījumos, kuros privātpersonai piederošas būves atrodas uz publiskas personas zemes.

Tiesā tika ierosinātas deviņas lietas pēc vairāku privātpersonu pieteikumiem, kas tika apvienotas vienā lietā. Pieteikumu iesniedzēju īpašumā ir zeme vai domājamās daļas no zemes, uz kurām atrodas citām personām piederošas būves.

Pieteikuma iesniedzēji pauda nostāju, ka zemes lietošanas tiesību institūts un zemes lietošanas maksas apmērs neatbilst tiesībām uz īpašumu, vienlīdzības principam, tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, kā arī tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Savukārt Saeimas ieskatā, zemes lietošanas maksa esot taisnīga atlīdzība, jo tikušas vienkāršotas dalītā īpašumā iesaistīto personu tiesiskās attiecības.

ST nosprieda, ka apstrīdētajās normās regulētās zemes lietošanas tiesības ir atzīstamas par Satversmei atbilstošām, jo šāds regulējums ne vien nodrošina dalītā īpašuma tiesisko attiecību dalībnieku tiesību un likumisko interešu aizsardzību, bet papildus arī ievieš skaidrību un paredzamību nekustamā īpašuma tirgū.

Savukārt apstrīdētajās normās noteikto zemes lietošanas maksu četru procentu apmērā tiesa atzina par Satversmei neatbilstošu, jo, nosakot šo maksu un tajā ietverto atlīdzību zemes īpašniekam 2,5% apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības, likumdevējs nav pamatojis, ka būtu ņemti vērā izdevumi, kas samazina zemes īpašnieka ienākumu no lietošanā nodotās zemes.

Tiesa atzina, ka pastāv alternatīvs līdzeklis, kas zemes īpašnieka tiesības ierobežotu mazāk.

Satversmei neatbilstošās normas tika atzītas par spēkā neesošām no 2024.gada 1.jūlija, dodot likumdevējam laiku, lai taisnīgi līdzsvarotu zemes īpašnieku un būvju īpašnieku tiesības.

Savukārt attiecībā par normu, kas noteica, ka iepriekš pieņemtie vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumi par piespiedu nomas tiesiskajām attiecībām nav spēkā ar 2023.gada 1.janvāri, ST tiesvedību izbeidza.

Tāpat tiesa izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmē ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

Pēc sprieduma ST priekšsēdētājs Aldis Laviņš preses konferencē cita starpā norādīja, ka tiesa ņēmusi vērā to, ka kadastrālo vērtības un to bāze ir iesaldēta pēc tā nekustamo īpašumu vērtības, kas bija 2012.gadā. Patlaban ir acīmredzami, ka ekonomiskā situācija ir mainījusies, it īpaši pēdējā laikā, kad augsti inflācijas procenti ir vispārzināms fakts, uzsvēra Laviņš.

Apkopojot visus spriedumā minētos apstākļus, tiesa secināja, ka 2,5%, kas ir atvēlēta kā atlīdzība zemes īpašniekiem, nepilda atlīdzības funkciju.

Tiesa spriedumā gan nenorādīja kāds procents būtu tas, kas atbilstu taisnīgam atlīdzinājumam. ST uzdevums ir nevis aizstāt likumdevēja izvēli par to, kā līdzsvarot tiesiskās attiecības, bet pārbaudīt, vai esošais tiesiskais regulējums ir tāds, kas atbilst Satversmei.