No cerīga nākotnē vērsta optimisma līdz krasam noliegumam – ar šādu noskaņojumu pašu vēsturnieku aprindās tiek uzņemts Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas dibināšanas fakts.
Krievijas puse vēl nav informējusi par komisijas sastāvu, kamēr Latvijai tas jau sastādīts. Komisijas līdzpriekšsēdētājs vēstures zinātņu doktors Inesis Feldmanis Neatkarīgajai apgalvo, ka Latvija jebkurā gadījumā netaisoties "atkāpties no savām pamatkonstrukcijām" – izprast abu valstu kopīgo vēsturi kā zinātni, pamatojoties uz dokumentiem. Krievijas iespējamie mēģinājumi piedāvāt vēsturi kā mītu vai vēsturi kā ideoloģiju nebūs pieņemami, izriet no vēstures zinātņu doktora teiktā.
I. Feldmanis cer, ka tuvākajās nedēļās saņems informāciju par komisijas kandidātiem no Krievijas puses, un piesardzīgi prognozē: "Varbūt līdz maijam arī satiksimies." Savukārt tēmas, kuras mūsu vēsturnieki vēlētos apspriest ar Krievijas kolēģiem, tiks nosauktas 17. februārī.
Komisijas forma un saturs
Tāpēc arī profesors un Valsts prezidenta padomnieks Antonijs Zunda pašlaik Neatkarīgajai izsaka tikai savu subjektīvo viedokli. Viņš iezīmē četrus tematus, un būtībā visos Latvijā un Krievijā pastāv konceptuāla viedokļu atšķirība. Tie ir – Latvija un Padomju Savienība Otrā pasaules kara laikā, padomju režīma represijas pret Latvijas iedzīvotājiem Staļina režīma periodā, Padomju Savienības politika Latvijā, ieskaitot iedzīvotāju etniskā sastāva maiņu, pēc Otrā pasaules kara un nacionālās pretošanās kustība.
Politologs Kārlis Daukšts uzreiz brīdina, ka vēsturnieku sadarbību uzsākt ar okupācijas fakta apspriešanu nevajag – tad tā izgāzīsies. Viņš uzsver abām pusēm būtisku tēmu saskaņošanu: "Kāda būs ēdienkarte, tāds būs rezultāts."
Politologs arī iesaka papētīt vēsturnieku komisijas sastāvu no Krievijas puses. Piemēram, ja tās sastāvā būs vēsturnieks Aleksandrs Djukovs, kas izcēlies ar Latvijai naidīgiem izteikumiem, tad komisijas darbs diez vai būtu produktīvs. Neoficiāli izskanējis, ka Krievijas puses līdzpriekšsēdētājs varētu būt viens no vadošajiem Krievijas vēsturniekiem – demokrātiski noskaņotais akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans. I. Feldmanis pagaidām izvairās runāt par jelkādām otras valsts personālijām. "Mūsu komisijā ir cilvēki, ko Krievijā kritizē par viņu iepriekšējiem darbiem," atgādina K. Daukšts. Viņš Latvijas komisijas sastāvu vērtē kā kompetentu un fundamentālu. Tajā bez I. Feldmaņa ir arī A. Zunda, profesori Aivars Stranga, Heinrihs Strods un Aleksandrs Ivanovs, kā arī Latvijas Vēstures institūta pētnieces Irēne Šneidere un Daina Bleiere.
Varbūt nevajag?
Vēsturniece Ilga Kreituse ir strikti noliedzoša – no vēsturnieku komisijas praktiska labuma nebūs, un neba nu vēsturnieki abās valstīs pieņems lēmumus. Viņai piebalso Latvijas Okupācijas muzeja ārlietu direktors Valters Nollendorfs: "Ne jau vēsturnieki izlems Latvijas likteni, bet gan mūsu valstsvīri un valstssievas. Vēsturnieki var tikai palīdzēt saprast notikušo."
Arī K. Daukšts neslēpj, ka pēdējā laikā kļuvis "mazliet pesimistiski noskaņots", uz ko mudinot Krievijā valdošais noskaņojums. Piemēram, Krievijas cilvēktiesību organizācija Memoriāls saņēmusi atteikumu piekļūt Staļina represiju upuru sarakstiem. Turklāt valsts prezidents Dmitrijs Medvedevs izpelnījies Krievijas masu mediju kritiku par solījumu atvērt arhīvus Latvijas pētniekiem. "Ne demokrātiska, ne nedemokrātiska valsts savus arhīvus viegli neatklāj. Baidos, ka tāda brīvība netiks realizēta dzīvē. Vēl ir dzīvi ziņotāji un pēcnācēji tiem, kas veica represijas. Pretestība Medvedevam un demokrātiskam piegājienam vēsturei – tas neļaus īstenot pozitīvās nostādnes," paredz Krievijas lietu eksperts K. Daukšts.
V. Nollendorfs uzskata, ka vēsturniekiem ir grūti turēties pretim savas valsts ideoloģijas veidotajiem mītiem un mainīgajiem viedokļiem, ko ietekmē politiskie apstākļi un vēsturiskā atmiņa. Tāpēc, iespējams, objektīvāki un neietekmējamāki būtu vēsturnieki no citas valsts. "Ja [viņi] nāks no anglosakšu zemēm, tas mainīs vēsturisko apziņu, būs plašāks atvēziens," trimdas latvietis to saka kā piemēru. Viņš, vērtējot komisijas iespējas un lietderību, uzdod vairākus jautājumus: vai varēs piekļūt arhīviem?, kuriem arhīviem?, vai vēsturnieki un pētnieki tiks pie visiem interesējošiem dokumentiem?.
Piemēram, Igaunijas politiķi neslēpj, ka veidot kopīgu vēsturnieku komisiju ar Krieviju pašlaik ir bezjēdzīgi, jo netiks nodrošināta piekļuve visiem arhīviem. Lietuvā šāda komisija darbojas vairākus gadus, bet tās rezultāts nav dižs, jo Krievijas kolēģi, ne lietuvieši arhīvos atlasījuši dokumentus un centušies piedāvāt lietuviešiem nepieņemamu vēstures traktējumu.
Mēģināts nav zaudēts
Pat ja komisijas darbs izgāztos, to nevajadzētu norakstīt zaudējumos, jo tomēr ļautu iegūt skaidru redzējumu par vēsturiskās politikas veidošanu, uzskata K. Daukšts. V. Nollendorfs piebilst, ka labāk ir runāt, kaut arī nelolot lielas cerības par sarunu rezultātu, nekā nerunāt vispār.
***
VIEDOKĻI
Ilga Kreituse, vēsturniece:
– Šķiet, ka vēsturnieku komisija izveidota, lai novērstu sabiedrības uzmanību no citiem jautājumiem. Pētnieciskais darbs taču turpinās. Latvijas Republikā nav atcelta deklarācija par okupāciju, to vēlreiz politiski pierādīt nevajag. Tāpēc nevajag tēlot, ka veicam aktivitātes.
Kārlis Daukšts, politologs:
– Vai vajag šo komisiju? Es kļūstu mazliet pesimistiski noskaņots to signālu dēļ, kas nāk no Krievijas vēsturniekiem, politiķiem, interneta vietnēm. Piemēram, par Katiņas jautājumu tiek dozēta informācija no Krievijas puses, un šie jautājumi kļūst politizēti. Manuprāt, jādarbojas cilvēkiem, kam ir vēlme atrisināt vēstures jautājumus, nevis politiķiem.
Antonijs Zunda, vēsturnieks:
– Esmu tāds uzmanīgs optimists. Ja pētīšanas gaitā iegūstam dokumentus un liekam Krievijas vēsturniekiem uz galda, tad viņiem ir jāpieņem reālā notikumu aina un jātiek vaļā no politizācijas. Tas nebūs ātri un viegli un nenotiks rīt uz pusdienlaiku. Ne viena gada darbs tas būs. Latvijas puse tam ir gatava, esam apņēmības pilni. Komisijas izveide ir pirmais solis, lai abas puses diskutētu par sarežģītiem 20. gadsimta notikumiem.
Valters Nollendorfs, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis:
– Katra iniciatīva, kad profesionāļi sanāk kopā, ir ļoti laba. Jautājums ir – kur beidzas politika un sākas vēsture un kur beidzas vēsture un sākas politika? Ja politiķi sāks jaukties... Ceru, ka tā nenotiks. Šai, tāpat kā lietuviešu komisijai, svarīgāk atcerēties, ka vēsturnieki var runāt mūžīgi. Būs grūti vienoties par Latvijas kontinuitātes jautājumiem, bet labāk ir runāt, nevis karot.