Lai tiktu pie pensijām, no pansionātiem izņem savus radus

Arvien biežāki kļūst gadījumi, kad bez darba palikušie tuvinieki izņem no pansionātiem savus vecākus vai slimos bērnus, lai tiktu pie viņu pensijām un pabalstiem. Bīstamo tendenci aprūpes iestāžu vadītāji ievērojuši jau pērnā gada beigās.

Protams, var cerēt, ka vecais cilvēks no pansionāta nonāks mājās tuvinieku rokās, būs samīļots un apčubināts. Tomēr realitāte bieži vien ir skarbāka, un drīz pēc nonākšanas pie radiem vecītis mirst, jo atstāts novārtā vai aprūpēts nemākulīgi.

Labāk būt jukušam

Labāka situācija ir valsts finansētājos sociālās aprūpes centros, kur mīt cilvēki ar garīgām saslimšanām. Viņu uzturēšanu pilnībā finansē valsts, un gadījumu, kad klienti pēkšņi tiek paņemti uz mājām, nav daudz. Nesen no Veģiem, kur mīt galvenokārt garīgi slimi bērni, tēvs izņēmis meitu. Direktore Irēna Kauliņa ir noraizējusies, jo bērnam nepieciešama specifiska aprūpe. Ir jābūt medicīniskām zināšanām, lai varētu palīdzēt pārciest epilepsijas lēkmes. Ļoti iespējams, ka tēva lēmumu finansiālās krīzes apstākļos ietekmējusi nauda, kas seko slimajam bērnam – 75 latu pensija un 100 latu pabalsts.

Taču daudz dramatiskāka situācija ir pašvaldību pansionātos, no kuriem tiek izņemti desmitiem, bet pa visu valsti – simtiem veco ļaužu. Starpība starp uzturēšanās izdevumiem un vecā cilvēka pensiju jāsedz tuviniekiem vai –gadījumā, ja vecītis ir vientuļš – pašvaldībai. Paliekot bez darba, tuvinieki nespēj vairs apmaksāt pansionātu pakalpojumus, turklāt pensija šādā situācijā ir būtisks finansiāls arguments, lai vestu māti, tēvu vai bērnu mājās – pat ja varbūt viņš ir nemīlams.

Mājās vedīs janvārī

Laucienes pansionāta vadītājs Andis Kukītis prognozē, ka aprūpējamo rindas vēl straujāk saruks pēc jaunā gada, jo Talsu novada dome vairs nespēs līdzšinējā apmērā līdzfinansēt veco ļaužu aprūpi. Tad arī vietējiem cilvēkiem būs par saviem vecīšiem jāmaksā pilna cena – 323 lati līdzšinējo 200 latu vietā, ko līdz šim varēja nosegt ar vecā cilvēka pensiju. Atgriežoties mājās pie tuviniekiem, vecīšiem vēl ir cerības uz kādu nebūt aprūpi: "Ēst gan jau iedos..." Sliktāk ir tiem, kurus radi ieliks atsevišķos dzīvokļos. "Cietēji būs vecie cilvēki un invalīdi. Valstij šobrīd interesē tikai skaitļi, nevis cilvēki," pesimistiski spriež iestādes vadītājs.

Nelāgu tendenci ievērojis arī pansionāta Rauda direktors Viktors Neilands. Kopš decembra no pansionāta izņemti 40 cilvēki. Daži no viņiem, palikuši bez pienācīgās kopšanas, aiziet viņsaulē. Gadoties arī tā, ka sirmgalvis ne par ko negrib doties mājās, taču tā vairs nav pansionāta kompetence. "Ja tuvinieki pārtrauc līgumu, mūsu rūpes beidzas," skaidro V. Neilands. Nule gan iestādei esot pāris cilvēku papildinājums, jo pastāvēt beidzis pansionāts Ugāle Ventspils novadā.

Pansionāts maksātnespējīgs

Iestādes maksātnespējā pēc būtības vainojama triju institūciju – pašvaldības, Veselības ministrijas un Labklājības ministrijas – nespēja vienoties par veco ļaužu aprūpi. Divas ziemas pēc kārtas viņi tika biedēti ar atstāšanu bez malkas un ēdiena, un tikai Neatkarīgās iejaukšanās lika vismaz uz laiku pārstāt sirmgalvju pazemošanu. Tomēr, kā zina teikt direktore Linda Brūvere, arī krīzei pansionāta slēgšanā bijusi sava loma. Daudzi vecīši pēdējā laikā paņemti uz mājām. Lielākās bažas šobrīd ir par tiem, kam novada pašvaldība ierādījusi sociālos dzīvokļus. Maz ticams, ka viņi paši spēs par sevi parūpēties, un visas cerības ir uz līdzcilvēkiem.

Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu pārvaldes direktores vietniece Dzintra Mihailova piekrīt, ka situācija pašvaldību pansionātos ir uztraucoša. Veciem un slimiem cilvēkiem nepieciešama profesionāla aprūpe, ko tuvinieki bieži vien nemāk vai pat nevēlas veikt. Taču pateikt "nē" vecīšu izņemšanai no pansionātiem iestādes nevar – pat ja ir zināms, ka tuvinieku vienīgais motīvs ir nauda. Valsts spēj garantēt drošību un aprūpi vienīgi garīgi slimiem cilvēkiem. Bet tikai vecajiem un fiziski slimajiem laimīgas vecumdienas negarantē nedz valsts, nedz pašvaldības, nedz arī tuvinieki.