Azartspēļu uzraudze: Spēļu zāļu bizness Latvijā ir ienesīgs

Neatkarīgā intervē Latvijas Republikas Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas priekšnieci Signi Birni.

– Gandrīz katra spēļu zāle lepojas ar nosaukumu laimētava. Vai nebūtu pareizāk tās saukt par zaudētavām? Vietas, kur pazaudē naudu, saprātu, dažkārt pat dzīvību...

– Tas ir filozofisks jautājums. Jālūkojas, kāds ir sabiedrības viedoklis un izpratne par to, kas ir laime, no kā tā sastāv un kā veidojas. Uzņēmēji, kas nodarbojas ar spēļu biznesu un vēlas piesaistīt sabiedrības interesi par savām spēļu zālēm, rotaļājas ar vārdu laime. Saistībā ar azartspēlēm parasti tiek runāts par jēdzienu laimests, tātad ar iespēju laimēt, no kā atvasināts vārds laimētava. Bet nedomāju, ka vissvarīgākais ir tas, kā šo vietu sauc, būtiskāk, lai sabiedrībai ir skaidrs, kas šajās vietās notiek. Mans viedoklis ir tāds: cilvēkam ir gan tiesības, gan pienākums saprast un zināt, ko viņam iesākt ar savu brīvo laiku un naudu. Cilvēkam ir tiesības darīt ar laiku un naudu, ko viņš pats grib. Viņš var aiziet uz restorānu un pārēsties, kas nav veselīgi, viņš var izdzert konjaka pudeli, kas arī nav labi, viņš var naudu iztērēt SPA, bet viņš var arī aiziet uz spēļu zāli, dabūt asinīs adrenalīnu un varbūt pat laimēt. Ikviena lieta var kļūt par nelaimi, ja cilvēks nespēj kontrolēt sevi un savus riskus un izsvērt, kas viņam ir būtiskāk.

– Cik noprotams no policijas sniegtās informācijas, bēdīgi slavenajā Jēkabpils spēļu zālē, kur nesen notika laupīšana, liktenīgajā naktī bija saplūdusi inkasētā nauda no Latgales reģiona spēļu zālēm, un tie bija vairāk nekā 104 000 latu. Vai tas nav absurds – Latgale, kur bezdarbs ir visaugstākais valstī, cilvēki savus sūri grūti sapelnītos grašus atdod spēļu automātiem. Un mazajā Jēkabpilī ir astoņas (!) spēļu zāles. Vietēja mēroga Lasvegasa?

– To, cik katrā apdzīvotā vietā ir spēļu zāļu, nosaka pieprasījums pēc tām. Piemēram, Rēzeknē vēl nesen bija kazino ar pietiekami lielu naudas apgrozījumu. Mēs sākām sekot tam līdzi, jo spēlētāju skaits tur bija diezgan mazs. Mudinājām Valsts ieņēmumu dienestu pievērst uzmanību šim kazino, jo bija maz ticams, ka tik depresīvā reģionā var būt tik liels naudas apgrozījums. Runājot par Jēkabpils astoņām spēļu zālēm – tā ir pašvaldības izvēle, cik tur azartspēļu vietu. Protams, visas šīs spēļu zāles netika izveidotas vienlaikus, un pagāja ilgs laiks, kamēr mēs izskatījām iesniegumus un kamēr pašvaldība pieņēma lēmumu. Neviena licence, un Latvijā šobrīd to ir 330, netiek izsniegta bez konkrētās pašvaldības atļaujas. 2006. gadā stājās spēkā likuma redakcija, kurā ir noteikts, ka tieši pašvaldība ir tā, kas tiesīga noteikt, vai konkrētajā vietā drīkstēs būt spēļu zāle vai ne. Ja nemaldos, Latvijā ir tikai viena pašvaldība, kas ir pateikusi, ka tās teritorijā nebūs spēļu zāles.

– Jūs teicāt – Rēzeknē bija kazino. Kāpēc vairs nav? Pārkāpumi?

– Nē, krīze ietekmēja. Kad Latvijā sākās finanšu un ekonomikas problēmas, kazino īpašnieki paši to aizvēra. Līdzīgi notika Rīgā: 2008. gadā galvaspilsētā bija 12 kazino, tagad ir vairs tikai seši. Krīze ir veikusi ievērojamas izmaiņas arī šajā biznesā. Vienmēr jāatceras, ka ir cilvēki, kas vēlas izmantot šo uzņēmējdarbības veidu, un mūsu pienākums ir to regulēt un nodrošināt tā darbību tādā veidā, ka tiem, kuri spēlē, vienmēr būs garantijas saņemt viņu laimestu.

– Pieļauju, ka uzņēmējdarbības iesācējs ar simt latiem kabatā diez vai varēs uzsākt azartspēļu biznesu.

– Pirmām kārtām, lai saņemtu atļauju darbībai Latvijas azartspēļu tirgū, uzņēmuma pamatkapitālā jābūt vienam miljonam latu. Ir arī stingri nosacījumi šādu uzņēmumu valdes un padomes locekļiem, dibinātājiem. Neatkarīgi no tā, vai uzņēmums vēlas atvērt vienu, desmit vai 50 spēļu zāles, vienreizējā licence maksā 300 000 latu. Tad notiek saskaņošana ar konkrēto pašvaldību, ar tās būvvaldi un citām institūcijām – par konkrētu vietu, kur uzņēmēji vēlas darbināt savu spēļu zāli vai kazino.

– Latvijā ir pazīstami azartspēļu uzņēmumi, arī aplaupītais Fenikss ir redzēts daudzās pilsētās. Vai gribat teikt, ka pārējo spēļu zāļu īpašnieki arī var lepoties ar viena miljona latu pamatkapitālu?

– Jā, tieši tā. Visas šīs kapitālsabiedrības Latvijas tirgū strādā jau sen, klāt nenāk gandrīz nekas, biežāk gan samazinās esošās. Pirms trim gadiem bija vairāk par 20 kapitālsabiedrībām, kas nodarbojas ar azartspēļu biznesu, tagad ir vairs tikai piecpadsmit. Daļai no tām ir ārvalstu kapitāla piesaiste – ir austriešu, igauņu, čehu, lietuviešu, poļu, Kipras kapitāls.

– Vai nav domāts par to, ka spēļu elli varētu uzcelt kādā atsevišķā Rīgas vietā, lai visa pārējā Latvija ir tīra no šīs sērgas?

– Tādi viedokļi laiku pa laikam izskan, taču konkrētu lēmumu ar konkrētām vietu norādēm pagaidām nav. Ir tikai populistiskas versijas un priekšlikumi, kas nav īstenojušies, un tālāk par runāšanu neviens tā arī nav ticis.

– Manuprāt, tas tiešām būtu labi: ja, piemēram, kādam Zilupes vīriņam vajadzētu izlemt – braukt vai nebraukt uz Rīgu, lai uzspēlētu ar vienrocīgo bandītu – viņš droši vien neaizbrauktu, jo ceļš izmaksātu pārāk dārgi.

– Kontroles trūkums, protams, neattaisno darba nepilnības, taču jebkurā gadījumā tāda azartspēļu koncentrācija veicinātu nelegālo spēļu vietu veidošanos, proti, vēlmi tādas vietas izveidot tuvāk savām mājām. Ja Zilupē, kā jūs sakāt, kāds gribēs spēlēt azartspēles, tad viņš mēģinās tās noorganizēt turpat uz vietas, kaut arī nelegāli, kaut vai kādā kafejnīcā aiz aizkariņiem. Ja salīdzinām ar citām valstīm, pie mums šāds nelegālais bizness nav tik izplatīts kā citur. Tas sastopams pat Austrijā un Lietuvā, nemaz nerunājot par Serbiju, Ungāriju vai Itāliju. Neteikšu, ka par visiem 100%, taču 99,99% pie mums ir licencētais bizness, no kura valsts iegūst nopietnas nodokļu summas. Un risks zaudēt ieguldīto ir pietiekami liels, lai uzņēmēji pieļautu kādus pārkāpumus. Tieši otrādi, viņi saka: zināt, mēs maksājam nodokļus, bet tur tajā firmā, šķiet, notiek krāpšanās.

– Uzņēmējs Raimonds Gerkens katru gadu privāti rīko zoles turnīru. Vai tas arī ir nelikumīgi?

– Jāzina atšķirības starp zoli un pokeru, kas ir azartspēle. Pokers bez žetoniem un likmēm netiek spēlēts, un spēles gaitā ir iespējams mainīt likmes, līdz ar to – mainīt arī rezultātu un ieguvumu, un tas ir primārais, kas nosaka šīs spēles azartu. Mūsu uzmanības lokā ir tie, kuri publiski organizē pokera turnīrus, vācot dalības maksu. Taču zoles spēle nav azartspēle, tāpēc Gerkena kungs var droši nodoties savam vaļaspriekam.

– Nereti izskanējuši aicinājumi Latvijā aizliegt azartspēles. Vai tas vispār ir iespējams?

– Iespējams tas, protams, ir, taču es nedomāju, ka tas būtu pareizs lēmums. Vienmēr būs cilvēki, kas gribēs spēlēt, sajust adrenalīnu, tāpēc meklēs iespējas to darīt, un vienmēr būs cilvēki, kas viņiem piedāvās šīs iespējas. Mūsu uzdevums būs gādāt, lai azartspēļu biznesā viss notiek godīgi un caurredzami. Valstij savukārt jābrīdina spēlētāji par iespējamo atkarības iestāšanos: visās spēļu vietās, arī TV Zelta drudzī, jābūt skaidri saskatāmiem uzrakstiem, kas par to atgādina. Ja slēgtu azartspēļu biznesu, jāteic, ka tas eksistētu tik un tā – nelegālā formā. Tad valsts nevarētu to kontrolēt un iekasēt nodokļus, savukārt cilvēki nevarētu gaidīt palīdzību no valsts. Droši vien daudziem ir zināms Maskavas piemērs. Galvaspilsētā un visā Krievijā spēļu zāles ir aizliegtas, savukārt ir norādītas četras īpašās zonas, kurās azartspēles atļautas. Kaut kas nedaudz notiek vienā no zonām, kaut ko būvē Kaļiņingradā, bet pārējās zonas ir kaut kur stepē un tundrā, par ko nevienam tūristam nav intereses. Savukārt tagad Maskavā ir aptuveni 800 nelegālu spēļu zāļu, bet tad, kad azartspēles Maskavā bija atļautas, tur atradās 500 legālu zāļu. Kā tik tur nesauca tās zāles... Par loteriju saloniem, par sporta pokera klubiem un tamlīdzīgi. Arī Ukrainas kolēģi raud burtiski baltas asaras: totālais azartspēļu aizliegums valstī izveidojis situāciju, ka nelegālo spēļu zāļu Ukrainā ir nesaskaitāmi daudz. Uzskatu, ka aizliegums nedod labumu nevienam: ne valstij, ne cilvēkiem.

– Kāds ir no spēļu zālēm iekasēto nodokļu apjoms Latvijā?

– 2010. gadā tas bija 25 miljoni latu. Uzplaukuma laikā – 2007., 2008. gadā – bija ap 51 miljonu latu ik gadu. Toreiz spēļu zāļu bija divreiz vairāk – ap 600, plus vēl 12 kazino, vēl arī spēļu automāti – ap 17 000, tagad ir tikai 8000 automātu. 75% no nodokļiem ieplūst valsts budžetā, 25% saņem pašvaldība, kuras teritorijā atrodas spēļu zāles.

– Tad jau pašvaldības ir ieinteresētas, lai to teritorijā būtu spēļu zāles. Spriežot pēc jūsu nosauktajiem skaitļiem, ne tikai peļņa, bet arī apgrozījums bija un joprojām paliek milzīgs.

– 2010. gadā azartspēļu veidotais apgrozījums bija ap 92 miljoniem latu.

– Atgriezīsimies Jēkabpilī. Kas tā bija par naudu, ko laupītāji uz brīdi turēja savās rokās – šie 104 500 latu?

– Izmeklēšanas procesa ietvaros to vislabāk zinās pateikt policija, taču mēs savas kompetences ietvaros esam pieprasījuši paskaidrojumu no Feniksa īpašniekiem. Nojaušams, ka tā bija inkasācijas nauda no reģiona.

– Nedēļas, mēneša vākums?

– Vismaz nedēļas, ja ne vairāk. Inkasācijas biežumu un konkrēto laiku nosaka paši īpašnieki.

– Bijušais Admirāļu kluba īpašnieks Jānis Dāvis kādā publikācijā pieļāva iespēju, ka nozagtā nauda esot bijusi melnā kase. No kā tāda kase veidojas?

– Tas būtu jājautā pašam Dāvja kungam. Es esmu ierēdne, viņš – privātpersona, kas var atļauties teikt visu, kas uz mēles, savukārt es drīkstu teikt tikai to, ko patiešām zinu, turklāt tikai to, kas atļauts konkrētā procesa ietvaros. Neesmu gatava komentēt melno kasu rašanās apstākļus.

– "Azartspēles kā lāpa deg visā Latvijā, bet pēdējo trīs gadu laikā nav uzlikts neviens papildu nodoklis. Tātad kāds viņus lobē! Slepkavība Jēkabpilī nav pirmais gadījums, tās ir sekas. Atbildība par to ir jāuzņemas Finanšu ministrijai un Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai. Acīmredzot Birnes kundze lobē šo nozari," uzskata Jānis Dāvis.

– Es negribētu atbildēt uz Dāvja kunga izaicinājumiem, kas vērsti pret mani.

– Ja jau spēļu bizness tik ienesīgs, kāpēc tad Dāvis pārdeva savu Admirāļu klubu?

– Viņš jau nav pavisam aizgājis no azartspēlēm: viņš ir viens no Zelta drudža īpašniekiem, kas organizē TV azartspēles.

– Nu jā, tas raidījums, kurā tā vadītājs (vai vadītāja) ar izbolītām drudžaini aicina visus zvanīt, zvanīt, zvanīt...

– Jā, arī šī azartspēle veiksmīgi strādā ar pietiekami lielu apgrozījumu.

– Vai to kāds var izskaidrot no psiholoģiskā viedokļa? Cilvēku materiālie apstākļi lielākoties nav spīdoši, tomēr tik daudzi zvana, izmetot lielas naudas summas par šiem bezjēdzīgajiem zvaniem.

– Mēs daudzkārt esam aicinājuši cilvēkus izvērtēt savu darbību: zvana pensijas vecuma ļaudis, bērni un pusaudži, un tas viņiem šķiet tik vilinoši – varbūt es būšu tas laimīgais, kas vinnēs lielo summu? Katrs zvans ir kā lata iemešana spēļu automātā, taču ne katrs zvans tiek pieslēgts TV studijai, lai varētu atbildēt uz elementāru jautājumu, kas nesīs laimestu. Un cilvēks met, met, met tos latus, kamēr varbūt sakrīt tie trīs septītnieki... Bet tikai varbūt. No TV skatītājiem bija daudz sūdzību, mēs tās pārbaudījām, taču viss izrādījās likumīgi. Pēc laika cilvēki saprata, ka nav tik viegli trāpīt, un spēle pamazām apsīka. Bet nu ir sākta jauna TV spēle ar paaugstinātas maksas īsziņām, un cilvēki atkal zvana, cerot uz brīnumu, cerot kaut ko laimēt. Diemžēl mūsu sabiedrība kopumā ir slima, un reizēm jābrīnās, ko katrs izprot ar jēdzienu laime.

– Vēl jau mēs varam atrast azartspēles arī internetā. Vai serveru īpašnieki pērk licences?

– Būtu jāpērk. Diemžēl šobrīd tā ir liela problēma ne tikai pie mums, bet arī visā Eiropā, jo ar tādām nodokļu paradīzēm kā Malta, Gibraltārs, Mena vai Džersija mēs nevaram konkurēt. Piemēram, Gibraltārā jāmaksā tikai viens procents no ieņēmumiem, savukārt pie mums – 10% no interneta spēļu zāles ienākumiem. Tad kāpēc pirkt licenci pie mums, ja var nopirkt, piemēram, Maltā? Interneta spēļu piedāvātāji ienāk mūsu tīmekļa vidē ar agresīvu un uzmācīgu mārketingu. Pērnvasar mēs ar saviem priekšlikumiem, kā savaldīt interneta azartspēles, vērsāmies Finanšu ministrijā, un šobrīd mūsu priekšlikumi iekļauti paketē, kas paredz ēnu ekonomikas apkarošanu.

– No spēļu zālēm iekasētos nodokļus vajadzētu novirzīt speciālajā budžetā, piemēram, sportam un kultūrai.

– Savulaik tā arī bija. No tiem 75%, kurus novirza valstij, daļa summas aizgāja sportam un kultūrai. Taču tad, kad tuvojāmies Eiropas Savienībai, parādījās uzstādījums, ka budžeti nedrīkst būt sadrumstaloti, speciālais budžets jāslēdz, bet visa nauda no azartspēlēm jāieskaita pa taisno valsts budžetā. Tomēr ceru, ka tad, kad krīze beigsies, mēs varēsim atgriezties pie šiem speciālajiem budžetiem, un tad šo naudu, kas iegūta sociāli nelabvēlīgā veidā, varēs izmantot labiem mērķiem. Tā, piemēram, pie mums nav pētīta atkarību problēma, un, ja kāds apgalvo, ka mūsu valstī ir atklāti 87 azartspēļu atkarīgie, tad labāk teikt, ka pētījums vispār nav noticis. Bet tāds būtu jāveic.

– Domāju, arī sabiedrības viedoklis attiecībā uz azartspēlēm nav pētīts. Ja tas būtu noticis, tad, iespējams, to varētu attiecīgi izglītot, un no sabiedrības tad varētu gaidīt lielāku izpratni par azartspēļu ietekmi uz cilvēka psihi.

– Sabiedrība nereti diemžēl ir divkosīga. Lielākā daļa cilvēku, kuriem uzdod jautājumu par spēļu zālēm, parasti atbild, ka tas ir kaut kas riebīgs un neciešams. Taču tad, kad uzdodam jautājumu: vai pokeru internetā spēlējat? – viņi atbild, ka jā, bet vai tad tas ir kaut kas slikts? Sakiet, lūdzu, ar ko atšķiras pokers internetā no pokera automātā? Ne ar ko. Viss ir identiski, izņemot to priekšrocību, ka cilvēkam nav jāiet ārā no mājas, viņš var sēdēt dīvānā savās čībās un treniņbiksēs, turēt klēpī datoru, dzert tēju un, izmantojot savu kredītkarti, kaut vai 24 stundas spēlēt pokeru. Bet uz spēļu zāli? Nē, tas ir riebīgi! Taču būsim reiz godīgi: atzīsim, ka tās visas ir azartspēles, kas draud ar vienām un tām pašām problēmām.

– Vai pati esat mēģinājusi spēlēt kādu azartspēli?

– Nē! Es savu algu nopelnu ar pietiekami smagu darbu, lai to atstātu kādā spēļu automātā vai uz kazino galda.