Drīz būs aizvadīts gads pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un šajā laikā arī Latvijā no jauna ir nācies paskatīties uz daudziem procesiem sabiedrībā. Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks intervijā aģentūrai LETA atzīst, ka norises, kuras līdz pagājušā gada 24.februārim Latvijā bija gruzdošā stāvoklī, pēc tam ļoti aktualizējās.
Viņš arī norāda, ka Latvijas krieviem pašlaik ir zināma identitātes krīze - lai gan ne visi krievvalodīgie atbalsta Kremli, daļai krievu tīri psiholoģiski nav vienkārši iet protestos pret Krieviju, jo agrāk nekas tāds netika darīts. Tāpat kā paradokss parādās, ka daudzu tā saukto aktīvo latviešu nacionālistu domāšanā ir spēcīgs padomju laika nosēdums - daudzi, vēloties veidot it kā latvisku vidi, patiesībā reproducē totalitāras idejas.
Vaicāts vai vērojama krievu un latviešu konfrontācija, Klāvs Sedlenieks saka: "Ja runājam par to, vai attiecības starp latviešiem un krieviem ir kļuvušas saspīlētākas, tad es teiktu, ka īsti nē, tādu nopietnu konfliktu, kas būtu vērojami, piemēram, uz ielas, paldies Dievam, nav. Kas tad līdz šim bija lielākā pretstāve? Ikgadējie pasākumi 9.maijā pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa. Kad mēs pēdējo reizi redzējām tādas nopietnas krievu kopienas neapmierinātības izpausmes? Pirms pāris gadiem, kad notika skolu reforma saistībā ar mācībām latviešu valodā. Bija lielas manifestācijas. Taču pagājušā gada rudenī, kad Saeima pieņēma lēmumu par pāreju uz izglītību tikai valsts valodā, mēs neredzējām nekādus lielus protestus, piketus vai demonstrācijas."
Atceroties pagājušā gada 10.maija pie "okupekļa" nesankcionēto pulcēšanos, kas noveda pie toreizējās iekšlietu ministres Marijas Golubevas demisijas, sociālantropologs skaidro:
"Tas vairāk bija politisko procesu un partiju savstarpējo attiecību diktēts lēmums. Iekšlietu ministre pārstāvēja tādas sabiedrības grupas, kuras nebija tās tuvākās atsevišķiem tā laika koalīcijas partneriem. Golubeva, būdama sieviete, krieviete un homoseksuāla, daudziem bija kā dadzis acī.
Līdz ar to 10.maija notikumi bija lielisks iegansts viņas novākšanai. Manā izpratnē formālais iemesls, kādēļ viņai bija jāatkāpjas, bija neliels. 10.maijā pie "okupekļa" nebija nedz masu nekārtību, nedz lielas ļaužu pulcēšanās. Tur bija sanākuši pārdesmit cilvēku, kas ir milzīga atšķirība, salīdzinot ar to, kādas masas tur pulcējās iepriekšējos gados. Mans secinājums: ļoti daudzi Latvijas krievi jūtas ārkārtīgi slikti par notiekošo karu Ukrainā un vienlaikus apzinās, ka viņi ir ļoti sliktā situācijā. Proti, viņi ir krievi un līdz ar to latvieši skatās uz viņiem ar milzīgām aizdomām. Nav jau tā, ka visi Latvijas krievi ir par Putinu, taču uz visiem skatās ar aizdomām.
