Lai gan pirmdien Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) svinīgi tika parakstīts līgums, kas paredz muzeja rekonstrukcijas un piebūves celšanas tehniskā projekta izstrādes sākšanu, līdz brīdim, kad LNMM sāks rosīties celtnieki, vēl paies krietns laiciņš.
Turklāt dzīve ir pierādījusi – ne viss, kas solīts vai parakstīts, pēc tam ticis īstenots dzīvē. Reālā kultūras objektu funkcionēšanas bilance nepilna gada laikā tikmēr ir pietiekami šokējoša. Kopš pērnā februāra notikuši četri nopietni incidenti, kas apstākļu sakritības dēļ varētu apdraudēt ne vien unikālas kultūras vērtības, bet arī cilvēku dzīvības.
Applūst, ielūst, sagāžas
Negadījumu sezona tika atklāta pagājušā gada 25. februārī, kad, atkusnim iestājoties, uz jumta kūstošā sniega dēļ pamatīgi applūda izstāžu zāle Arsenāls Vercrīgā, Torņa ielā 1. Īpaši smagi cieta Arsenāla otrā stāva Radošā darbnīca. Tobrīd tur bija apskatāma izstāde Re, cik jauki?, kurā tika izstādīti Maijas Tabakas, Imanta Lancmaņa, Ausekļa Baušķenieka, Jāņa Pauļuka, Līzes Dzeguzes darbi. Līdz ar Radošo darbnīcu applūda telpas, kurās darbojas ar kultūru saistīta starptautiska institūcija – Gētes institūts Rīgā. Pēc tam, kad biezās sienas izžuva, LNMM nācās veikt pamatīgu kosmētisko remontu. Tā izrādījās zemē nosviesta nauda, – šogad janvārī, sākoties atkusnim, telpas atkal applūda.
2010. gada 18. jūnijā ielūza grīda Latvijas Nacionālās bibliotēkas centrālajā grāmatu krātuvē. Krišjāņa Barona ielas ēkā vairāk nekā 1000 grāmatu iegāzās kanalizācijas notekūdenī. Laimīgas nejaušības dēļ cilvēki necieta. Toreiz vainīga izrādījās kāda no daudzajām kanalizācijas caurulēm ēkas pagrabā. Pēc tam, kad ar Valsts prezidenta, profesionālu glābēju un brīvprātīgo palīdzību situācija tika normalizēta, incidents priekšvēlēšanu gaisotnē ātri aizmirsās. Jau drīz vien daži deputātu kandidāti aicināja apturēt Gaismas pils celtniecību.
2010. gada 1. septembrī ap pulksten 14 Jāņa Akuratera muzejā (Rīga, O. Vācieša iela 6a) sagāzās dzejnieka dārza mājiņas ārsiena. Par laimi, muzeja vajadzībām tā netika izmantota, jo ēkas tehniskais stāvoklis jau sen apdraudēja cilvēku dzīvības. Sabrukšanas fakts ir daiļrunīgs, īpaši ņemot vērā to, ka muzejā akcents tiek likts uz darbu ar skolēniem, kas mēdz būt grūti kontrolējama publika. Katram Latvijas tētim un mammai ir tiesības vaicāt – vai muzejs, uz kuru ekskursijā tiek vests mans bērns, neapdraud viņa dzīvību.
2011. gada janvārī, sākoties atkusnim, no jumtiem kūstošā sniega dēļ vairāk vai mazāk ir applūdušas LNMM centrālā ēka Valdemāra ielā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) telpas un izstāžu zāle Arsenāls.
Ķibeles ar ugunsdrošību
2010. gada novembrī Kultūras ministrija (KM) nāca klajā ar paziņojumu, kurā atzina, ka virknē kultūras iestāžu ir atklāti būtiski trūkumi ugunsdrošībā. Šī informācija jau sen nav nekāds jaunums, vien ministrijas gaiteņos tā kā karsts kartupelis paslepus tiek mētāta gadiem ilgi. Faktu publiskošana sakrita ar 2011. gada budžeta batālijām.
Kritiska situācija, pēc ministrijas domām, ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM), LNMM un Memoriālo muzeju apvienības struktūrvienībās. Lai novērstu trūkumus visās iestādēs, vajagot vismaz 710 000 latu. RVKM krātuvēs garantijas laiks beidzies sistēmai, kas ugunsgrēka gadījumā izdala liesmas slāpējošu gāzi. Muzeja direktore Klāra Radziņa portālam Ir atzinusi, ka jau 2009. gada aprīlī informējusi gan Valsts nekustamos īpašumus, gan Kultūras ministriju par nepieciešamību sistēmu atjaunot. Tas neliecina par apsaimniekotāju ieinteresētību. Turpat minētas summas, kas nepieciešamas vairākiem muzejiem. Dažiem tās ir nopietnas, citiem vajadzība visnotaļ maza. RVKM – 130 000 latu, savukārt Raiņa un Aspazijas mājā, Jāņa Akuratera muzejā, Raiņa muzejā Jasmuiža, kā arī Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā nepieciešams signalizācijas sistēmas par nieka 9535 latiem.
"Priekš kaķiem"
Maldīgi uzskatīt, ka pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā valsts nebūtu domājusi par kultūras saimniecību. Tomēr pirmajos gados pēc brīvības atgūšanas bija maz pozitīvo piemēru. Par pirmo bezdelīgu var uzskatīt Latvijas Nacionālās operas rekonstrukciju, kura gan joprojām nav pabeigta, jo tās otrās kārtas īstenošana vēl aizvien nav sākusies. Arī turpmāk valsts un pašvaldību finansējums lielākoties tika ieguldīts teātra ēku, bibliotēku un kultūras kompleksu restaurācijā vai jaunbūvē. Rīgā līdz šim kapitālo remontu ir piedzīvojušas teātru ēkas, izņemot Jauno Rīgas teātri, arī Rīgas Latviešu biedrība, kino Rīga un vairākas publiskās bibliotēkas. Ventspils var lepoties ar jaunu bibliotēku celtniecību un atjaunotu teātra namu Jūras vārti, Valmiera ar pabeigtu teātra ēku. Investīciju plūsma, izņemot dažus pozitīvus piemērus (muzeja ēka Jūrmalā), ir gājusi secen haotiskajai muzeju saimniecībai. Bieži vien būvdarbus kavējuši politiski ķīviņi starp KM un pašvaldībām.
2006. gadā ar Ministru kabineta rīkojumu nr. 347 tika apstiprināta programma Mantojums – 2018. Kultūras infrastruktūras uzlabošanas programma 2006.–2018. gadam. Lai gan tagad ir modē izturēties ar riebumu pret visu, kas noticis treknajos gados, šis plāns bija apveltīts ar valstisku loģiku un paredzēja kultūras saimniecības materiāli tehniskās bāzes sakārtošanu. Protams, programmā atrodamais pielikums – garā tabula ar rekonstrukcijai paredzēto objektu uzskaitījumu un finansējumu trekno gadu cenās – ir "priekš kaķiem" domāta utopija. Tomēr šā gada ziema pierāda – muzeju saimniecība ir kļuvusi tik ļodzīga, ka – ir nauda vai tās nav – lēmumu nāksies pieņemt. Vai nu daļa muzeju jālikvidē, vai jāsāk atjaunot, reanimējot Mantojuma programmu saprātīgākā formā. Galu galā politiskie spēki, kas ievēlēti 10. Saeimā, solīja padarīt kultūras objektu celtniecību caurspīdīgu, godīgu.
***
Kas applūdis un kāpēc nepieciešama rekonstrukcija?
LNMM direktore Māra Lāce:
– Te vairs nav lāpāmo variantu – diemžēl ir pienācis brīdis, kad glābt pa mazam gabaliņam neko vairs nevar. Ūdens sūcas pa visām malām. Faktiski no ierindas draud iziet Mazā zāle, ir arī apmeklētājiem neredzamās telpu sienas glabātavās.
Ļoti kritiska situācija ir izstāžu zālē Arsenāls. Ēkai ir plakanais jumts, kas šoziem jau trīsreiz tīrīts, apēdot mūsu līdzekļus, kuru jau tā nekam nepietiek. Ir iedalīti līdzekļi jumta nomaiņai, bet juridisko procedūru iziešana liedza Valsts nekustamiem īpašumiem sākt darbus pērn, kad tas vēl bija iespējams. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja ēkā Vecrīgā postījumi, par laimi, nav lieli.
No ugunsdrošības viedokļa centrālajai ēkai nepieciešami apmēram 6000 lati. Šo summu, ja sākas rekonstrukcija, tērēt nav lietderīgi. Daudz lielāki līdzekļi nepieciešami Arsenālam un Dekoratīvās Mākslas un Dizaina muzejā – vismaz
50 000 latu. Arsenālā vajadzīgs ūdens pievada mezglu un hidrantu sistēmas remonts, savukārt DMDM jāatjauno gāzes dzēšanas sistēma glabātavās un jāveic koka konstrukciju pretuguns apstrāde. Šis muzejs ir iekārtots vecākajā Rīgas baznīcā – mūra ēkā ar daudzām unikālām koka konstrukcijām.
*
Kādas ir ugunsdrošības prasības un kāpēc tās netiek ievērotas?
VUGD Rīgas reģiona pārvaldes informācija
Izvērtējot ugunsdrošības stāvokli Rīgas kultūras un mākslas iestādēs, secināms:
1. Lielākoties problēmas ir ar ugunsaizsardzības sistēmām, jo minētās sistēmas ir nolietojušās un neveic tām noteiktās funkcijas pilnā apjomā. Nepieciešama to rekonstrukcija.
2. Lielākā daļa mākslas iestāžu atrodas vēsturiskajās ēkās, kuras ir izbūvētas no degošiem (koka) materiāliem. Savukārt ugunsdrošības noteikumi nosaka, ka reizi trijos gados jāveic degtspējas pārbaude konstrukcijām, kuras apstrādātas ar ugunsaizsardzības līdzekļiem, un nepieciešamības gadījumā jāveic atkārtota apstrāde (koka konstrukcijas apstrādā ar antipirēniem).
3. Situācija ir saasinājusies tieši tagad, jo vairāku gadu garumā inspektori veica pārbaudes, rakstīja pārbaudes aktus, Rīgas reģiona pārvalde rakstīja vēstules atbildīgajiem subjektiem, t. sk. ministrijām, bet situācija nemainījās, un tagad situācija nonāca līdz tam, ka inspektori piemēro stingrākās sankcijas, t. sk. izsniedzot brīdinājumu par objektu darbības apturēšanu.
*
Kur situācija ir vissmagākā un kas jādara, lai to novērstu?
Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte:
– Smagākā situācija ir Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, tomēr kritiska situācija ir arī virknē citu valsts kultūras institūciju ēkās. Ir izstrādāts muzeja rekonstrukcijas projekts, taču pat labākajā gadījumā to var uzsākt tikai nākamgad.
Jāturpina programma Mantojums 2018. Pērn augustā valdība pieņēma lēmumu atlikt turpmākos izpildes darbus vairākiem objektiem, to skaitā Raiņa un Aspazijas vasarnīcai Majoros un Jāņa Akuratera muzejam. Šogad šīs programmas ietvaros pieejams finansējums 1,8 miljonu latu apmērā.
Otra nozīmīga problēma ir vispārējais kultūras pieminekļu stāvoklis Latvijā. Citas ES valstis šim mērķim novirza būtisku daļu struktūrfondu līdzekļu, bet Latvija šajā ziņā nevar lepoties. Neraugoties uz to, šobrīd ir pieejami salīdzinoši nelieli ES struktūrfondu līdzekļi: programmā Sociālekonomiski nozīmīgu kultūras mantojuma objektu atjaunošana kopējais finansējums ir 7,5 milj. latu (no tiem ERAF līdzekļi 6,4 milj.), bet programmā Atbalsts kultūras pieminekļu privātīpašniekiem kultūras pieminekļu saglabāšanā un to sociālekonomiskā potenciāla efektīvā izmantošanā ir pieejami ERAF līdzekļi 4 milj. latu apmērā (privātais līdzfinansējums 4 milj. latu).
***
NOPIETNĀKIE NEGADĪJUMI
- 2010. gada februāris – applūst izstāžu zāle Arsenāls
- 2010. gada jūnijs – ielūst Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu glabātavas grīda
- 2010. gada septembris – sabrūk J. Akuratera muzeja dārza mājiņas ārsiena
- 2011. gada janvāris – applūst Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, izstāžu zāle Arsenāls un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs