Atklāts gadsimtiem sens noslēpums - leģenda par Ziemeļu veci

Līdz šim nedzirdēta leģenda par Ziemeļu veci, kurš Parūķa ielejā ar savu svētību apbalvo visus, kuri lepojas ar saviem labajiem darbiem.

Veicot celtniecības darbus, 2022. gada pavasarī “Parūķī” tika atklāta ieeja slepenā pagrabā!

Atrokot slepenā pagraba ieeju un iekļūstot pagrabā, tika atrastas ilgu laiku glabātas liecības par kādiem ļoti, ļoti seniem notikumiem Parūķa ielejā. Tie saistīt ar Bērzes upi, Kuršu drosmīgiem jūras braucējiem, Ziemeļu veci un kādu Kuršu kapteini, kurš iemīlējies Zemgaļu daiļavā no pirmā acu skatiena un mīlestības vadīts apmeties uz dzīvi Parūķa ielejā. Kuršu kapteinis pats personīgi bijis pazīstams ar Ziemeļu veci.

Tā nu Parūķa Agris, kurš arī ir kapteinis ar savu kuģi, (kuģis šobrīd gan ir notauvots Parūķa ielejā Bērzes krastos) devās pasaulē, lai noskaidrotu leģendu par Ziemeļu veci un Kuršu kapteini. Ticiet vai nē -, te būs, ko stāstīt un brīnīties klausītājiem!

Kāpēc senie Kurši ar Ziemeļu veci tikās

Sen senos laikos, Bērzes upe bija kuģojama - tā ietecēja Lielupē, savukārt Lielupe ietecēja un joprojām ietek jūrā, tā veidojot garu, jo garu kuģošanas ceļu. Tajā nebija ne dambju, ne aizsprostu, tāpēc brīvi varēja kuģot lielas laivas un pat kuģi. Upe bijusi pilna ar visdažādākā lieluma zivīm, vēžiem, un pat dažādiem dzīļu mošķiem!

Ir tapis zināms, ka sensenos laikos - aptuveni no 600. līdz 900. gadam pa Baltijas jūru ar lielām laivām kuģoja Kurši. Tie bijuši īpaši drosmīgi un pat Vikingu kuģotāji no tiem vairījušies. Kurši kuģojuši uz austrumiem no Baltijas jūras uz Ziemeļu jūru līdz Roterdamai gar Gotlandi apkārt Dānijai. Uz augšu Kurši kuģoja līdz jūras ziemeļu galam, kur somi ar zviedriem satiekas un atpakaļ. Tādi, lūk, bija viņu kuģošanas ceļi, cik man izdevās noskaidrot. Iztaujājot cilvēkus citās zemēs, noskaidrojās, ka Kuršu jūras braucēji jūras ziemeļu galā sastapušies ar kādu īpašu veci, kurš vietējiem ļaudīm pašā ziemas vidū - tumšajā laikā - daudz prieka nesis un labos darbus uzklausījis. Tas labprāt dalījies svētībā un laba vēlējumos, gādājot, lai zemniekiem laba raža, lai lopiņi vairojas, lai jūrā braucējiem pilni tīkli zivīm un mierīgs vējš drošai kuģošanai. Pats galvenais -, lai ģimenēs tiek audzināti labi un paklausīgi bērni, kuri palīdz mājas solī, labi apgūst zināšanas par gadalaikiem un senajiem Dieviem, lai vecākiem ir liels prieks un lepnums par viņiem. Jo, ja aug čakli un paklausīgi bērni, tie pieauguši audzinās tādus arī savus bērnus, tādējādi pasaule ar katru dienu un paaudzi top labāka un gaišāka.

Tā nu Kuršu kapteiņi nolēmuši vecim prasīt svētību savai zemei, savām ģimenēm un tautiešiem kas mājās palikuši gaidīja tos atgriežamies, lūdza mierīgu jūru kuģojot. Vecis nav liedzies un dalījis svētību Kuršu kapteiņiem. Vien pretim lūdzis, lai tie visā pasaulē stāsta par labu bērnu audzināšanu, un katru gadu viņam atved bērnu labo darbu stāstus. Ziemeļu vecis gribēja zināt, ka aug daudz krietnu bērnu, kuri pasauli darīs labāku ar katru dienu. Sacīts darīts -, Kuršu kapteiņi pildīja solīto. Ceļoja pa jūrām, stāsta par veci ziemeļos, vāc bērnu labo darbu stāstus un ik gadu tos ved Ziemeļu vecim. Tā nu daudzus gadu simtus Kuršu kapteiņiem ir šis svarīgais uzdevums.

Vētra izjauc kapteiņa plānu - drošību viņš atrod Parūķi

Kādā reizē jūrā uznācis liels negaiss! Negaiss bijis tik baigs, ka nošķīris vienu kapteini ar viņa laivu no pārējiem un ticis aizpūsts no ziemeļiem gar tagadējo Sāremā salu. Glābiņu meklējot, Kapteinis izlēmis griezt savu kuģi līcī, lai varētu mierīgāk pārlaist vētru. Tagad šo līci sauc par Rīgas jūras līci, bet tolaik vēl Rīgas nebija, tāpēc vārda līcim arī nebija. Vētra bijusi galā, kapteinis kuģo un skatās -, jūrā no sauszemes divas upes ietek. Griezušies upē iekšā pēc saldūdens, lai komandai ir ko padzerties - viņi zināja, ka jūras ūdeni jau nedrīkst dzert, tad gals klāt! Metuši lozi un stūrējuši upē, kuru tagad par Lielupi sauc. Būtu lozējuši citādi un stūrējuši otrā upē, kuru par Daugavu tagad sauc, tad pa to līdz Jēkabpilij un Sēlijai būtu nokuģojuši. Iespējams, tad i` nemaz nebūtu bijis leģendas par Parūķi. Tomēr senie kokā grebtie Dievi un Māra tā bija lēmuši, ka Parūķis tiek pie šī stāsta. Kuršiem tik ļoti iepatikušies upes krasti un Zemgales ainavas, ka tie atpeldējuši pa Lielupi līdz pat Bērzes upes un Parūķa ielejai.

Kuģojot pa Bērzi, Kuršu kapteinis stājies pie Zemgaļu saimniecībām Bērzes upes krastos un stāstījis par pazīšanos ar Ziemeļu veci un uzdevumu, kuru viņam ir bijis pienākums pildīt no vienpadsmitā pilnmēness līdz divpadsmitajam pilnmēnesim (kas pēc mūsu kalendāra ir novembrī un decembra sākumā). Kapteinis skatījies uz zvaigznēm debesīs, lai zinātu kurp kuģot, un pēc mēness spīdēšanas noteicis, kāds ir gadalaiks un kad ir pienācis laiks doties pie Ziemeļu veča un kad atpakaļ. Zemgaļu saimniecības jau izsenis tuvu un tālu ir bijušas slavenas ar savu čaklumu, auglīgajām zemēm, un brašajiem Zemgaļu kareivjiem, kuri to visu sargāja. Kādu dienu tas ieraudzījis no saimnieka mājas iznākam daiļu jo daiļu Zemgaļu meiteni! Sirds kapteinim uzreiz pukstējusi straujāk un neļauj ne mirkli novērst acu skatienu no Zemgaļu meitenes. Savaldzināts ar meitenes skaistumu un iemīlējies daiļavā no pirmā acu skatiena, kapteinis nolēmis to aicināt par sievu tam nākt un dzert lielas kāzas. Arī Zemgaļu meitenes sirdij Kuršu kapteinis licis pukstēt straujāk un meitene ar sirdi jūt, ka kapteinis ir tas vienīgais un īstais. Taču ne ar saviem stāstiem, bet darbiem tam jāpierāda, ka kapteinis ir viņas rokas un uzticības cienīgs. Tā nu kapteinis meklējis vietu, kur enkurot kuģi un iekārtot savu saimniecību, lai aicinātu Zemgaļu meiteni par saimnieci nākt. Viņš gribēja kalpot šīs puses ļaudīm, kā labo stāstu kapteinis, lai arī šīs zemes ļaudīm svētība ģimenēs un paklausīgi, čakli bērneļi. Par īsto vietu izvēlējies Parūķa ieleju un noenkurojis kuģi upes labajā krastā, tas čakli strādājis. Redzot Kuršu kapteiņa čaklumu arī darbos ne tikai stāstos, Zemgaļu meitene uzticējā un abi tur pat Parūķa ielejā kāzas svinēja. No tā laika ieleja piepildās ar lielu mīlestību, darba čaklumu un bērnu čalām. Vietējie Zemgaļi nākuši skatīties, kas tas par kuģi, kas par kapteini, kurš precējis Zemgaļu skaistuli. Klausījušies kapteiņa piedzīvojumu stāstos un nostāstos par Ziemeļu veci. Reizi pa reizei kuģis bijis jāenkuro arī kreisajā krastā, jo tilta nav bijis un kreisā krasta ļaudis arī gribējuši klausīties stāstos un dalīties bērnu labajos darbos, lai svētību no Ziemeļu veča dabūtu. Pirmajos rudeņos labo darbu stāstītāju bijis maz. Gan tāpēc, ka neticēja, gan tāpēc, ka nebija raduši šīs zemes ļaudis ar saviem labajiem darbiem plātīties. Bet kapteinis bijis pacietīgs un turpinājis ļaudīm kalpot ar stāstu vākšanu un to nogādāšanu Ziemeļu vecim. Tā katru rudeni tas kuģojis pie Ziemeļu veča un atgriezies Parūķa ielejā, kur to gaidījusi sieva un nu jau arī paša bērneļi. Varbūt tieši tāpēc Zemgalē tik auglīga zeme, un braši saimniekotāji, ka varen` daudz svētības saņemts par labi audzinātiem un čakliem bērniem vairākās paaudzēs?!

Kādā reizē kapteinis lūdzis Ziemeļu veci, vai tas nevar tam lūgt kādu palīdzību, lai vairotu ticību labajiem darbiem un lielāku svētību tās zemes ļaudīm. Ziemeļu vecis, redzot kapteiņa centību un neatlaidīgo garu, ar kādu tas jau daudzus gadus tam kalpo, teicis: lai tā notiek! Dodies atpakaļ uz Parūķa ieleju, vāc labo darbu stāstus un es pats pēc divpadsmitā pilnmēness ieradīšos Parūķī, lai dotu svētību ģimenēm, bet to čaklajiem bērneļiem pa kādai dāvaniņai, tā vairojot ticību labajiem darbiem. Kapteinis devies mājup un turpinājis iesākto, stāstot, ka bērniem ir čakli jāpalīdz vecākiem, jābūt paklausīgiem un nav jākautrējas par labu darbu darīšanu citiem stāstīt. Un solījis, ka šajā ziemā būs ciemos pats Ziemeļu vecis un dāvās svētību ģimenēm, bet mazajiem labo darbu darītājiem, dos pa kādai dāvaniņai.

Solīts darīts! Kapteinis vāc stāstus, un Ziemeļu vecis ierodas Parūķī. Apmetas uz dažām dienām Bērzes upes kreisajā krastā un priecē iedzīvotājus, dalot svētību un vairojot ticību labajiem darbiem. Bet kā tad ar labā krasta ļaudīm - upe strauja un nebūs labi cilāties ar laivu no krasta uz krastu. Ziemeļu vecim bijis garš burvju spieķis un tas to licis lietā. Ņem un ar spieķa palīdzību sabur upē daudz akmeņu un ledus gabalus starp tiem, lai Bērze rimtos savā straujumā un būtu kājām pārbrienama. Taču tā nosprostojis ceļu arī upes dzīļu mošķiem augštecē, lai tie neaiztiek drosmīgākos, kuri paši briduši cauri Bērzei līdz Ziemeļu vecim. Tos bērnus, kuri tomēr bailīgāki, drosmīgais kapteinis ņēmis uz rokām un nesis pāri, nu gluži kā Lielais Kristaps Daugavā, un kas zina, kurš bijis pirmais šāda darba veicējs. Mazajiem bērneļiem vareni paticis, ka kapteinis tos nēsā pāri upei, jo tie varējuši droši lūkoties pāri kapteiņa pleciem uz mošķiem, kuri mitinājās dzelmē. Tiem ir jāskatās tieši virsū, lai tie kļūtu mīlīgi, tāpat kā visādām bailēm jāskatās tieši virsū, jo tad tās izzūd. Pēcāk bērneļi dalījās stāstos viens ar otru, kādus tad nu katrs redzējis, daži pat zīmējuši, jo tik draudzīgi un mīļi tie šķituši mazajiem ķipariem. Drosmīgākos bērnus mošķi pat vizinājuši uz savām platajām mugurām, palīdzot tikt pāri upei un atpakaļ

Tā nu izciemojies dažas dienas Parūķī, daloties priekā par ziemu un svētībā par labajiem darbiem, Ziemeļu vecis atvadījies no ļaudīm, kapteiņa un viņa čaklās Zemgaļu sievas, devies atpakaļ uz ziemeļiem, atstājot lielajos un mazajos lielu ticību labo darbu spēkam. Tā nu ļaudis prieka un ticības pārņemti nolēmuši svinēt šo notikumu gan savās ģimenēs, klājot galdus dažādiem ēdieniem un našķiem, gan viens pie otra gājuši ciemos, pārģērbušies paši par mošķiem (ko tagad par ķekatām zinām saukt) un svinējuši vareni līksmi. Svinībās runājuši, klusībā prātojuši, cits pierakstījis sev uz bērza tāss gabaliņa, kādus labus darbus tie varētu paspēt izdarīt līdz nākošajam Ziemeļu veča apmeklējumam. Tā nu tas iegājies, ļaudis sākuši ticēt, un bijis jādomā, kā tad šo Ziemeļu veča ierašanos un svētkus sauks. Nolēmuši, ka tie būs “Ziemeļu svētki”, tā nu tas ir vēl šajās dienās!

Pienākot pavasarim, saules staru sildīti, ledus gabali starp akmeņiem kusuši, atbrīvojot Bērzes upes spēku, kurš uzkrājies augšup aizsprosta, un nesot Parūķa ielejai pavasara plūdus, un atgriežot Bērzi un lietas savā tecējumā un kārtībā. Arī mošķi varējuši atkal satikties ar tiem, kuri aizsprosta viņā pusē palikuši. Tā nu saimniekojuši Kuršu kapteiņa un Zemgaļu daiļavas bērni un bērnu bērni paaudzēs, paši čakli strādājot un vācot, un vedot stāstus Ziemeļu vecim un gaidot to ciemos katru ziemu. Ar to teika vēl nebūt nebeidzas, kas nav slinks tas lasa un uzzina vairāk!

Tici vai nē, bet bija tā ka bija

Par teikas leģendas patiesumu liecina, daudzie akmeņi, kuri redzami vēl šobaltdien Bērzes upē un ik pavasara plūdi Parūķa ielejā. Kā arī daudzajos gados saceltās būves no akmeņiem, kurus katru gadu Ziemeļu vecis krāvis upē, veidojot aizsprostu. Akmeņu bijis sakrājies tik daudz, ka ap 1400. gadu šim apriņķim uzradušies svešu zemju saimnieki -, tie pieveikuši Zemgaļus un likuši atteikties no senajiem Dieviem, pārejot viņu ticībā. Padzinuši arī Kuršu kapteiņa un Zemgaļu meitenes mantiniekus no Parūķa ielejas un līdz ar viņiem arī Ziemeļu veča ciemošanos Parūķī. Jaunie zemes saimnieki likuši akmeņus ar laivām vest augstāk pa Bērzi uz Dobeli un cēluši tur akmeņu pili pilskalnu agrākās Zemgaļu koka pils vietā. Akmeņu celtā pils vēl redzama šobaltdien!

Ap 1800. gadu, redzot lielos akmeņu daudzumus, arī pašai Parūķa ielejai uzradušies pavisam citi kungi un saimnieki. Viņi 1863. gadā no Ziemeļu veča gādātajiem akmeņiem Parūķa ielejā uzbūvēja divu gaņģu dzirnavas un vēlāk arī lielu tiltu uz milzīgiem akmens balstiem. Dzirnavām bija nepieciešams dambis - to arī uzcēluši. Dambis uz visiem gadalaikiem nosprostojis Bērzi un devis dzirnavām milzu ūdens enerģiju jebkurā gadalaikā. Aizsprosta dēļ Bērze nu vairs kuģojama bija tikai līdz dzirnavu dambim. Jaunie saimnieki likuši ļaudīm strādāt arvien vairāk. Pamazām viņi pārstājuši ticēt, jo darbs dzinis darbu un itin nemaz vairs nav bijis laika ticēt labajam un skaistajam, ļauties stāstiem un līksmām tikšanās reizēm. Līdz ar jaunajiem saimniekiem Parūķa ielejā bij` iezadzies savtīgums un mantrausība. Arī upes mošķiem aizsprosta dēļ dzīve kļuva dikti grūta, jo vieni palika vienpus` dambja, otri otrpus. Ģimenes un radi tagad bija sadalīti! Tie kas augštecē, ar laiku uz Apguldes ezeru pārcēlušies, tie, kas lejtecē, tie uz jūru aizpeldējuši. Ik gadu tie vēl atpeldējuši palūkot vai kapteinis ar Ziemeļu veci nav atgriezušies, jo cerēja, ka labais kapteinis un Ziemeļu vecis var šo lietu par labu griezt. Mošķi pāri dambim sasaucās ar saviem radiem, kuri palikuši dambja otā pusē un atcerējās laikus, kad labo darbu daudzums likuši ļaudīm vienotiem būt un svinēt “Ziemeļu svētkus” skaļi un brīvi.

Tā nu gājuši daudzi jo daudzi gadi, dzirnavas malušas, saimnieki mainījušies. Visiem jau bija piemirsies par kapteini un Ziemeļu veci. Tik dažās ģimenēs vēl vecvecvecmammas mazajiem stāstījušas, ka Bērze reiz pilna zivīm bijusi, ka kapteinis ar Ziemeļu veci šeit ciemojies, ka labsirdīgie mošķi uz savām platajām mugurām bērnus vizinājuši. Daudz laika pagāja, daudz ūdens Bērzē aiztecēja... šķita, ka nekad vairs nebūs tā, kā reiz bija.

Kā Parūķis no savtības un svešiem kungiem tapa brīvs

Visiem zināms, ka leģendām ir skaisti noslēgumi un labais vienmēr uzvar ļauno! Sanācis tā, ka 1976. gadā Kuršu kapteiņa mantinieku Baltijas jūrā atkal pārsteigusi vētra. Zinot, kur meklēt glābiņu, viņš virzīja kuģi uz drošo līci, ko nu jau par Rīgas jūras līci sauc. Seno dzimtas stāstu iedvesmots, tas nolēmis nokuģot līdz Parūķa ielejai, taču tālāk par dzirnavu dambi nav ticis. Stājies krastā un raudzījies darbīgajos ļaudīs -,tik dažu acīs bij` redzama ticība labajiem darbiem -, pārējie aizņemti un tiem nav pat daļas gar kapteini.

Iegrimis pārdomās un lūkojoties Bērzes dzelmē, tas ierauga upes mošķus, kas viņā lūdzoši no dzelmes skatās. Kapteinis apžēlojies un apsolījis: „Es te vēl līdz pilnmēnesim būšu. Atpeldiet te tumsā, kad ļaudis neredz - es jūs uzklausīšu”. Pienāk pilnmēness un mošķi ir klāt. Stāsta kapteinim, ka dzirnavu aizsprosts neļauj tiem brīvi peldēt pa Bērzi un savienoties ar augštecē esošajiem radiem. Ka ļaudis šajos gados kalpināti līdz ticība labajam zudusi, arī labo darbu šajos krastos ir kļuvis mazāk un pat ja tie ir, jaunie kungi neļauj brīvi par tiem runāt. Vai kapteinis varētu Ziemeļu vecim lūgt vēlreiz palīdzību Parūķa ielejai un ap to mītošajiem ļaudīm un tautai? Kapteinim palicis žēl mošķu, ielejas un apkārtnē ļaužu. Kapteinis kuģojis pie Ziemeļu veča un stāstījis tam par redzēto. Ziemeļu vecis netic dzirdētajam! Tas nolemj pats nobraukt līdz Parūķim, lai redzētu savām acīm to postu, ko mantrausība un neticība spēj nodarīt! Nonācis līdz ielejai, redzot postu un netaisnību, Ziemeļu vecim sirdī rūgtums un žēlums par ļaudīm. Bet uzzinot, ka kungi šīs zemes ļaudīm pat neļauj svinēt Ziemeļu svētkus, bet grib uzspiest tiem savus svētkus, kuri viņiem ir sveši, sadrūmst pavisam. Ziņa par mošķu nošķiršanu no ģimenēm, pieliek pēdējo punktu - nu Ziemeļu vecis kļūst dusmīgs! Tas kā šķiļ ar savu spieķi, tā dzirnavas aizdegas, tas šķiļ vēlreiz un dambis brūk! Un saka Ziemeļu vecis ļaudīm: „Jums būs brīviem no svešiem kungiem būt tai dienā, kad paši sev ticēsiet, vienosieties labos darbos, būsiet savā sirdī droši un skatīsieties droši tieši acīs svešzemniekiem, neizrādot bailes. Un tad nebūs ilgi jāgaida līdz dienai, kad ļaudis brīvi kļūs un svinēs Ziemeļu svētkus kā senāk. Savukārt Es, Ziemeļu vecis, šai ielejā atgriezīšos, kad šai ielejai cienīgs saimnieks uzradīsies un sāks pildīt senajo Kuršu kapteiņu solīto darbu - stāstīt par labu un nesavtīgu darbu vērtību, vākt bērnu labo darbu stāstus! Es paslēpšu dzirnavu pagrabā savu spieķi, un aizbēršu to. Un, ja radīsies īstais saimnieks, tas nebīsies smaga darba, tas uzies un atraks pagrabu, tā tiekot pie mana spieķa. Tam es palīdzēšu atgriezt ielejai slavu, Kapteiņus, labo darbu stāstu vākšanu un lepošanos ar tiem. Tad arī es - Ziemeļu vecis būšu klāt, lai dalītos svētībā un priekā ar ielejas ļaudīm! Un uzplauks atkal Parūķa ieleja vēl nebijušā lielumā, un kalpos tā ļaudīm no tuvienes un tālienes kā iedvesma un pierādījums labiem darbiem.”

Un nāk Parūķim jauni laiki

Gāja gadi, krita kungi, un mainījās ielejas saimnieki. Un 2019. gadā puisis, kurš sirdī ir kapteinis, nolēma saimniekot Parūķī. Atveda savu kuģi uz ieleju un pietauvoja to Bērzes kreisajā krastā. Kapteiņa sirds bija brīva un nebija ilgi jāgaida līdz tas ieskatījās jaunā daiļā jo daiļā Zemgaļu meitā. Aicināja to uz Parūķi par saimnieci kļūt. Ne ar stāstiem, bet darbiem tam bija jāpierāda savs čaklums un apņemšanās. Pārbaudījumu viņš godam izturēja. Meiteni viņš bildināja Parūķī -, vietā ko K. Ulmanis cildinājis par mazo Šveici saukdams. Jaunais pāris arī kāzas dzēra tur pat Parūķī!

Abiem kopā saimniekojot, viņi veido romantikas un kāzu ieleju, kuru brauc skatīties no visām malām. Ziemeļu veča apslēpto pagrabu kapteinis uzgāja tikai pēc 2 gadiem. 2022. gada pavasarī viņš smēlās drosmi, atraka un iztīrīja pagrabu! Atrada liecības par kapteini un arī Ziemeļu veča spieķi. Kopš tā laika ieleja sāka atjaunoties un plaukt vēl ātrāk. Turpinot vecā kapteiņa seno tradīciju, starp 11. un 12. pilnmēnesi jaunais kapteinis vāc bērnu labo darbu stāstus. Pēc 12. pilnmēness ciemos uz Parūķi brauc pats Ziemeļu vecis. Un uz Parūķa ieleju brauc ļaudis no tuvienes un tālienes, lai smeltos ielejas enerģiju un ticību labajiem darbiem. Ja netici, tad atbrauc pats un apskaties uz akmeņiem Bērzes upē, uz vecā tilta balstiem, uz atrakto seno dzirnavu pagrabu, kurā daudzus gadus gulēja Ziemeļu veča spieķis un šī brīnumu pilnā leģenda!