Diskutējot pat Labklājības ministrijas izstrādāto Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādņu īstenošanas plānu tuvākajiem pieciem gadiem, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Māris Sprindžuks rosināja apsvērt ideju par tā sauktā bezbērnu nodokļa ieviešanu.
"Es gan šo dokumentu neesmu lasījis, bet, ja mērķis ir tautas ataudze, tad būtu jāsāk ar to, ka auditējam visu atbalsta spektru un instrumentāriju, ko dara pašvaldības, vai arī viena vai otra ministrija. Vislielākā netaisnība, ko es redzu no pašvaldības puses, ir bērnudārzu nepieejamība. Šis jautājums Igaunijā un Somijā ir atrisināts, proti, visi bērnudārzi ir par vienādu maksu, netkarīgi no tā, vai bērns iet privātā bērnudārzā vai pašvaldības bērnudārzā. Otrs liels lauks, kur aiziet milzu līdzekļi, ir brīvpusdienas. Šis atbalsts nav tēmēts, to saņem visi 1. līdz 4. klašu skolēni. Kāpēc es to minu? Patiesībā bērnu politika ir diezgan dārga politika. Bet rezultāts nav labs, jo šur tur esam pārāk dāsni, atbalstot visus pēc kārtas, un tajā pašā laikā dažreiz mums nepietiek naudas šiem īpašajiem bērniņiem. Gala beigās, ja gribam, lai Latvijā ir vairāk bērniņu, mums ir jāveido draudzīgāka bērnu politika un varbūt vajadzētu ieviest bezbērnu nodokli, kā tas bija padomju laikos, " valdības sēdē sacīja M. Sprindžuks.
Šāds likums bija spēkā pagājušā gadsmita deviņdesmitajos gados.Auhstākās padomes rīkojums parr neprecēto, vientuļo un mazu ģimeņu (bezbērnu) nodokļa ņemšanas kārtību Latvijas Republikā paredzēja, ka no šī nodokļa bija atbrīvoti strādājošie, ja viņu ar nodokli apliekamais ienākums pamatdarba vietā (dienesta vai mācību vietā) nepārsniedza 100 rubļus mēnesī. Pārējiem bezbērnu pāriem bija jāmaksā bezbērnu nodoklis. Tiem, kuru ienākums mēnesī bija 101 rublis, nodoklī iekasēja 18 kapeikas, bet tiem, kuri pamata darba vietā saņēma 150 rubļus, nodoklī iekasēja 9 rubļus.
