Ilgstošas vardarbīgas attiecības veicina nopietnu psihisku slimību attīstīšanos
Esot ilgstošās vardarbīgās attiecībās, ir paaugstināts risks attīsties nopietniem psihiskiem traucējumiem, kuru gadījumā būs nepieciešama ilgtermiņa psihoterapeita, psihoterapijas speciālista vai psihiatra palīdzība, aģentūrai LETA pauda Stradiņa slimnīcas Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas galvenais ārsts, psihoterapeits Ernests Pūliņš.
Viņš norādīja, ka varmāka nejūt cieņu pret otru, izjūt pārākuma sajūtu pār otru, vēlmi kontrolēt un, panākot sev vēlamo rezultātu, neizjūt empātiju un rūpes par partnera sajūtām, izjūtām. Kontrole un vienaldzība attiecībā uz partnera jūtām ir tas, kas visskaļāk liecina par to, ka attiecībās, ģimenē emocionālā vardarbība ir klātesoša.
Pūliņš skaidroja, ka emocionālā vardarbība ir apzināti vai arī neapzināti radīta emocionālā spriedze, kā rezultātā tiek radītas ciešanas otram cilvēkam. Tai nav acīmredzamu fizisku seku, tā ir grūti identificējamā vardarbības forma. Atšķirībā no parastiem konfliktiem emocionālo vardarbību raksturo tieksme pazemot, padarīt cietušo bezpalīdzīgu un radīt bezspēcības izjūtu. Varmāka verbāli vai neverbāli cietušajam liek justies nepamatoti vainīgam, izjust kaunu vai citreiz pat justies iebiedētam. Nereti pats cietušais jūtas vainīgs, jo jau iepriekš attiecībās ir mācīts, ka dusmoties nedrīkst.
Emocionālā vardarbība var pastāvēt gan kā atsevišķs vardarbības veids, gan vienlaikus kopā ar citiem vardarbības veidiem - fizisko, seksuālo, novārtā pamešanu un citiem. Emocionālā vardarbība var izpausties kā nonivelēšana, apsaukāšana, nepamatota vainošana, kritizēšana, draudēšana, iebiedēšana, ņirgāšanās, lamāšana, pazemošana, kliegšana, kā apzināta ignorēšana, kā uzvedība, kas upurī rada bailes, kaunu un trauksmi.
Emocionālo vardarbību galvenokārt raksturo viena partnera varas pozīcija pār otru - dominēšana, partnera kontrolēšana, manipulēšana, ierobežošana, - visas šīs pazīmes ir emocionālās vardarbības formas, ja tās tiek veiktas, lai panāktu kontroli pār otra emocijām, rīcību, aizskartu otra cilvēka cieņu vai liegtu tam savu brīvu izvēli. Ir svarīgi ne vien atpazīt šīs vardarbības pazīmes, bet arī izprast iemeslus, kāpēc varmāka tā rīkojas, tādējādi palīdzot vardarbības veicējam šādas uzvedības mainīšanai.
Visbiežāk pats varmāka agrāk savā dzīvē ir piedzīvojis attiecības, kuras radījušas izjūtu, ka tieši tas ir attiecīgais veids, kā konstruēt attiecības, un, ka, piemēram, caur manipulēšanu ar otra izjūtām vai ikdienas dzīves notikumiem var panākt sev vēlamo rezultātu. Piemēram, tā vietā, lai skaļi pateiktu, ka nevēlas pārtraukt attiecības un esošos konfliktus un grūtības attiecībās risinātu konstruktīvi, atbilstoši un cieņpilni, tiek pielietotas citas taktikas - draudi, manipulācija, mēģinājumi pārvirzīt pilnīgu atbildību uz partneri.
Emocionālā vardarbība rada būtisku negatīvu ietekmi uz cilvēka personību, kā arī ar vislielāko varbūtību atstās negatīvu iespaidu uz cilvēka fizisko veselību. Pūliņš norādīja, ka ir gana daudz plaši pētījumi, kas saista nelabvēlīgu bērnības pieredzi, tajā skaitā emocionālo vardarbību no vecāku puses, ar būtiski palielinātu risku saslimt gan ar psihiskām, gan fiziskām slimībām, kā arī risku pašam kļūt par vardarbīgu personību.
Jebkura veida vardarbība pret pieaugušo vai pret bērnu ir noziedzīgs nodarījums, tādēļ būtiski ir to atpazīt un vērties pēc atbalsta un palīdzības, vienlaikus ziņojot par nodarījumu tiesībsargājošām iestādēm.
Pūliņš iesaka, pirmkārt, būt godīgam pašam pret sevi un patiesi nosaukt apstākļus un sajūtas, kurās cilvēks atrodas, un pieņemt, ka, iespējams, šobrīd viņš atrodas emocionāli vardarbīgās attiecībās. Šādas situācijas apzināšanās un atzīšana sev ir būtisks solis uz vardarbības pārtraukšanu un atveseļošanos no tās.
Brīdī, kad šī apziņa ir nostiprināta, svarīgi ir saprast, kāda ir ikdiena un realitāte un kas ir tas, kā es vēlos to izmainīt. Pūliņš norādīja, ka ir jāizprot, ko cilvēks var izdarīt pats un kuros jautājumos ir nepieciešams atbalsts. Sākotnēji atbildes uz šiem jautājumiem var būt haotiskas, sākotnēji var šķist nereālas, aplamas un grūti definējamas, jo emocionālā vardarbība var būt būtiski ietekmējusi pašvērtējumu un spēju reflektēt, viņš piebilda.
Savukārt tālākie soļi ir ļoti atkarīgi no faktiskās situācijas, kādā vardarbības upuris atrodas, jo nereti persona, kura cieš no vardarbības ģimenē, ir ne tikai emocionāli, bet arī fiziski un materiāli atkarīgā pozīcijā. Šo var mainīt saviem spēkiem - lūgt līdzcilvēku palīdzību vai vērsties pēc atbalsta pie emocionālās veselības aprūpes speciālista vai sociālā darbinieka, skaidroja Pūliņš.
Viņš norādīja, ka ikkatrā no šiem posmiem vērtīgi ir vērsties pie speciālista, kas palīdzēs saprast esošo situāciju un atpazīt emocionālās vardarbības pazīmes. Speciālists palīdzēs saprast, kas būtu darāms konkrētā situācijā, kā arī novirzīs pie atbilstošiem speciālistiem, kuri jau praktiski sniegs atbalstu vardarbības pārtraukšanai, paša upura personības un pašvērtējuma stiprināšanai, kas ir būtisks priekšnoteikums veiksmīgai vardarbības pārtraukšanai un noturībai pret to, jo tiklīdz upuris sāks rīkoties vai uzvesties ārpus tā, kā varmāka ir pieradis, varmāka mēģinās pielietot spēcīgākus ietekmēšanas veidus, lai kontroli saglabātu.
Vērsties pie speciālistiem var, zvanot vai rakstot uz kādu no krīzes tālruņiem, kur atsaucīgie profesionāļi palīdzēs orientēties konkrētajā situācijā un iezīmēt skaidru nākamo soli. Esot ilgstošās vardarbīgās attiecībās ir paaugstināts risks attīsties nopietniem psihiskiem traucējumiem, kuru gadījumā būs nepieciešama ilgtermiņa psihoterapeita, psihoterapijas speciālista vai psihiatra palīdzība, norādīja Pūliņš.
Viņš uzsvēra, ka ģimenes savstarpējās komunikācijas un attiecību pamatā ir jābūt cieņai - attiecībām jābūt tādām, kurās var justies droši, brīvi, paust patīkamas un nepatīkamas emocijas un dalīties viedokļos.