Pārtikas ražošanas uzņēmuma Daugava valdes priekšsēdētājs Aigars Vaivars vakar uzstājās ar kvēlu aicinājumu Latvijas valstij bankas Citadele personā atpirkt viņa uzņēmumu no Latvijas ekonomiku graujošās Swedbank.
A. Vaivars dalījās ar ļoti parastu un ticamu bēdu stāstu, kā Swedbank pievilinājusi viņu ar kredītu par 1,5% gadā un tagad prasa vai nu 5% gadā, vai atdot visu parādu uzreiz. Kredītlikmes paaugstināšana tika saukta par restrukturizāciju, ar ko Swedbank un visas citas bankas Latvijā lepojas, jo tā esot banku palīdzība grūtībās nokļuvušiem kredītņēmējiem. A. Vaivars atzina, ka viņam nācies piekrist kredītlikmes paaugstināšanai, lai Daugava nebūtu jāslēdz apgrozāmo līdzekļu trūkuma dēļ. No šādas atzīšanās izriet, ka arī maksājumus par Swedbank aizlienēto miljonu Daugava spēja veikt tik ilgi, kamēr nebija izsīcis Swedbank nākamais aizdevums kaut tikai 150 tūkstošu latu apmērā. Kad pērnā gada novembrī bija jāsāk atdot arī tie, Daugava nonāca tādā situācijā, kādā visa Latvija nonāks nākamgad, tiklīdz būs jāsāk atdot Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Komisijas aizdevumu pamatsumma. Latvijas valdība sola atrast nākamo(s) kreditoru(s) un saņemt vēl lielāku aizdevumu, nekā bija aizlienēts iepriekš.
A. Vaivars cer līdzīgi, ka viņa parādus Swedbank atmaksās kāda cita banka. Par šo banku viņš nosauca Latvijas valstij piederošo Citadeli, ar kuru notiekot sarunas.
Citadele pilnvaroja savu korporatīvo komunikāciju vadītāju Ievu Prauliņu Neatkarīgajai pavēstīt, ka "bankai ir jāizmanto ikviena iespēja uzrunāt klientu, it sevišķi, ja ir runa par tautā mīlētiem vietējiem zīmoliem". Tas, protams, ar atrunām, ka "mēs rūpīgi izvērtējam", "neuzņemamies neapdomātus riskus" utt., līdz secinājumam, ka "par Daugavu patlaban detalizētāk runāt ir pāragri".
Neoficiāls pamatojums Latvijas valdības cerībām ir tāds, ka par jauno aizdevēju uzdošoties Eiropas Komisija ar kādas kredītiestādes pseidonīmu, lai neizceltos skandāls ar ES dalībvalsts maksātnespēju. Parāds taču ir galvenokārt aizdevēja, nevis parādnieka problēma, ko lieku reizi apliecina arī Daugavas gadījums. Swedbank divus mēnešus domāja, kā šo problēmu risināt, līdz janvāra vidū izšķīrās par parādnieka audzināšanas akciju ar tiesas, tiesu izpildītāju un tagad arī ar masu saziņas līdzekļu starpniecību. Tiesu izpildītāji ir aplīmējuši Daugavas ražošanas ēkas un iekārtas ar brīdinājumiem, ka Daugava tās nedrīkst pārdot vai kā savādāk nodot citām personām. Tomēr Swedbank pārstāvis Ivars Svilāns neapņēmās Neatkarīgajai pateikt, vai šie īpašumi kaut pēc savas nominālvērtības sedz bankas prasījumu 1,17 miljonu latu apmērā. Vēl cita lieta ir šo īpašumu iespējamā tirgus vērtība pēc kāda laika, ja bankai izdotos pabeigt šo īpašumu atņemšanu Daugavai. Ļoti pamatoti vakar izskanēja A. Vaivara brīdinājums jeb jautājums: "Kam ir vajadzīgi mūri un kam vajadzīgas iekārtas, ar kādām pilna visa Latvija?"
Patiešām, piena pārstrādes iekārtu kopējā jauda Latvijā pārsniedz gan vietējo pieprasījumu un iespējamo eksportu, gan pieejamo pārstrādājamā piena daudzumu. Līdz ar to iekārtu vērtību nosaka galvenokārt tas, kādu tirgus daļu ir izcīnījis uzņēmums, kurā šīs iekārtas tiek ekspluatētas. Līdzko kāds uzņēmums apstājas un tā tirgus daļu pārņem citi, šā uzņēmuma iekārtu vērtība tuvojas metāllūžņu cenai. Šādu apsvērumu dēļ Swedbank nav ķērusies pie Daugavas kontu un produkcijas apķīlāšanas, jo tas uzņēmuma darbību droši vien apturētu. Protams, Swedbank savu saudzību pret Daugavu publiski motivē nevis ar savtību, bet gan ar sociālo atbildību. Maz ticamas, bet ne izslēdzamas ir abu pušu iespējas atsākt sarunas un atrast formulu, pēc kuras Daugavu turpinās kreditēt tā pati Swedbank. Vakar šādi solījumi gan pavisam nenoteiktā un nesaistošā veidā izskanēja pie Swedbank centrālās ēkas, kur A. Vaivars bija aizgādājis savus darbiniekus, lai tie protestētu pret bankas rīcību parādu piedziņā no Daugavas.