Krievu propagandas TV izkrāpj datus par Mariupoles iedzīvotājiem; iesaistīta arī kāda Latvijas uzņēmēja māte

Šajā nedēļā sākās ilgi gaidītais ukraiņu pretuzbrukums okupantu spēkiem. Un šonedēļ Rīgā uz laiku tika slēgts ukraiņu bēgļu centrs, jo, nespējot politiski par naudas lietām vienoties Rīgas mēram ar VARAM ministru, to nākas pārcelt uz citām - mazākām telpām. Tikmēr ukraiņu, kuri dzīvo un strādā Latvijā, cer, ka karš beigsies un Ukraina uzvarēs, vēsta TV3 raidījums "Nekā personīga".

"Nekā personīga" šonedēļ satika Ukrainā dzimušu uzņēmēju, kura mamma vēl nesen dzīvoja Mariupolē. Pēc pilsētas okupācijas, viņš centies mammu no ielengtās pilsētas izglābt.

Viņš atklāj kā Krievu propagandas televīzijas izkrāpuši datus par Mariupoles iedzīvotājiem, lai vēlāk inscinētu it kā viņu glābšanu.

Mariupolē savu bērnību pavadījis Aleksandrs, kurš šobrīd ar ģimeni dzīvo un strādā Latvijā. Viņa 81 gadu vecā mamma vēljoprojām dzīvoja Ukrainā. Kopš kara pirmās dienas viņš centies pārliecināt mammu bēgt, bet nesekmīgi.

"Viņa man teica, kad piezvanīju 24.februārī, ka mēs esam noguruši baidīties. Un mēs šo tēmu necilājām. 2.martā viņiem sākās masīvās apšaudes, tad pazuda elektrība, pazuda sakari. 3.martā es viņu vairs nespēju atrast. Un vairs nevarēju atrast nevienu, jo bija jau iznīcināta visa infrastruktūra," saka Aleksandrs.

Kad Mariupole nonāca okupantu ielenkumā, sakari pārtrūkuši. Aleksandrs ar saviem dēliem Latvijā Telegram kanālos meklējis brīvprātīgos, kuri organizējuši cilvēku glābšanu no Mariupoles. Daudzi to darījuši par maksu.

"Kā atšķirt īstu brīvprātīgo no krāpnieka? Īsts brīvprātīgais pirms tam neņem naudu. Viņi ņem naudu pēc tam. Un pat, ja prasa lielas summas, tad viņi neņem priekšapmaksu. Mums bija viens variants. Kad viņi atrod cilvēku, iesēdina mašīnā, iedod telefonu, viņš zvana un saka, ka mani savāca un esmu auto. Tikai tad pārskaiti pirmos 50%. Un atlikušos 50%, kad viņu atved uz Zaporižju. Vai Dņipru. Bija divi tādi habi, kas izveda Mariupoles iedzīvotājus. Sākām ar 750 dolāriem," saka Aleksandrs.

Summa par viena cilvēka glābšanu sasniedz pat 2500. "To prasīja "stalkeri". Viņi tā sevi sauca. Viņi mērķtiecīgi apbraukā adreses, izlaužas caur visiem kontrolpunktiem un izved cilvēku. Bet bezmaksas brīvprātīgie ļoti ātri beidzās."

Aleksandrs stāsta, ka paveicies, ka kopā ar mammu okupantu iebrukuma brīdī bijusi draudzene, kurai meita dzīvo Krievijā. Jau slēpjoties pagrabos, izdevies viņu sazvanīt. Kad Mariupole pilnībā nonākusi krievu rokās, abas kundzes no iznīcinātās pilsētas izvestas.

"Es mammu satiku uz robežas Narvā. Tas notika 7.maijā. No vienas puses bija prieks. No otras - redzēju, ka no viņas bija atlikusi burtiski puse no tā, kas bija. Jo bija bads. Viņa kafejnīcā burtiski raudāja par zupas bļodu un maizes škēli. Un tad rādīja to šķēli un teica, ka mēs tādu dalījām četriem cilvēkiem dienā. Varbūt arī gribu, lai viņa par to pati izstāsta, bet katru reizi arī esot šeit - mierīgos apstākļos - kad sākam runāt par šīm tēmām, viņa raud. Tas ir ļoti grūti."

Aleksandrs stāsta kā mammu un viņas draugus un paziņas Mariupolē apstrādājusi Krievijas propaganda. 2014.gadā viņa atbalstījusi ukraiņus, bet šo gadu laikā tas mainījies.

"Trakākais, ka mamma sazinas ar... Nu tagad vairs nesazinās, jo Ukrainas tīklu pilnībā izslēdza. Vēl pirms mēneša viņa runāja ar savām draudzenēm. Un viņas joprojām, neraugoties uz to ārprātu, kur viņi atrodas, viņi nav mainījuši savas domas, nav salūzuši. Tagad Mariupolē krustojumos stāv pārvietojamie televizori. Tādi lieli KAMAZ, kuriem furgonu vietā ir televizors. Un pirmais, ko pēc okupācijas izdarīja, sāka rādīt krievijas televīziju. Cilvēki stāv rindā pēc ūdens un klausās Krievijas televīziju, kas saka, ka viņiem viss ir ļoti labi. Un vēl nedaudz un viss būs burtiski brīnišķīgi. Es piedāvāju savu palīdzību izbraukt uz Eiropu. Bet viņi teica, ka, neskatoties ne uz ko, uz NATO valsti viņi nebrauks."

Jau pēc izglābšanās Krievijas pirmajā kanālā demonstrēta šī filma. Filmēšanas grupa apstaigā Mariupoli, kur viņus visi iedzīvotāji sveic ar asarām acīs. Aleksandrs bijis pārsteigts, ka viena no filmas varonēm izrādījusies arī viņa mamma.

"Vesela filma. Kā meitene no DTR braukā pa Mariupoli un stāsta par to, ka viss jau ir mierīgi un labi, cilvēki laimīgi, un viss ir lieliski. Un tad es ieraugu savu mammu. Šī tā saucamā žurnāliste paņem telefonu un mammai saka, ka meklē jūsu mazdēls. Un nolasa tekstu, ko es zinu - viņš raksīja. Mamma, protams, sāk raudāt. Viņi saka - atbraucām jūs izglābt. Bet ne šodien. Pēc dažām dienām. Mums tagad nav vietu. Viņi tur apskaujas, mierina. Es Skatos - mamma tā labi saģērbusies..."

Aleksandra mamma stāstīja, ka uz Mariupoli bija atbraukuši pieci jaunieši ar divām kamerām, kuri apgalvoja, ka ir brīvprātīgie. Viņi izveidoja neīstu (brīvprātīgo) kontu (Telegram), kur cilvēki sūtīja savu radinieku koordinātes, kurus vajag izvest, viņi šīs adreses apbraukāja, filmēja klipiņus un tad vienkārši aizbrauca.

"Es prasu - viņi kādu ūdens pudeli atveda vai maizes klaipu? Nē, nē. Nekā nebija. Kad atbrauca, tad teica, ka pie tevis ir atbraukuši. Tu tikai pārģērbies. Uzvelc ko labāku. Un visi tādi priecīgi viņus sagaidīja - paldies Dievam jūs beidzot esat atnākuši. Un viņa kā tanks izspiež visas emocijas un asaras. Mēs jūs noteikti aizvedīsim. Oi, mēs jūs tā gaidījām. Un es saprot, ka daļēji tur ir īstas emocijas no cilvēka, kurš sēž zem bumbām. Un tad atbrauc jauna meitene, kas vienkārši pelna naudu ar to, ka no kāda izspiedīs asaru. Un cilvēki reāli to visu izdarīja, izmantojot neīstu brīvprātīgo kontu. Mamma, protams, bija šokā, kad es pateicu, ka tas bija Pirmais kanāls. Es teicu - tevi vienkārši nofilmēja aģitācijas video. Tas vispār ir normāli? Un viņi apbraukā patvertnes - vēl un vēl adreses. Un visiem apsola, ka mēs noteikti pirmdien 100% jūs savāksim. Bet tagad ejiet un sēdiet tālāk."