Raimonds Pauls: netulkojiet mani

 

Raimonds Pauls atveras, dzīvo un priecājas tikai uz skatuves. Un vēl – šaurā, kompaktā draugu lokā, kas izveidojies garos gados. Vairāku viņa tuvu draugu vairs nav, bet šo iztrūkumu Pauls parasti aizstāj ar viņam vien raksturīgo ironiju, pie kuras spēj pierast tikai tie, kuri mīl un saprot šo cilvēku, tie, kuri nebrīnās, ja Maestro viņiem dažkārt piezvana, lai vienkārši dalītos ironijā, priekā, skumjās vai ikdienišķās pārdomās. Kontaktos ar pārējiem viņš izlīdzas ar sarkasma vai atturības trāpīgajiem lādiņiem.

Arī par saviem 75 dzīves gadiem Pauls ironizē, nosaukdams tos par "kādu laiciņu". Viņa ironija ir kā bruņas pret pasaules liekvārdību, liekulību, tukšu ziņkāri un divkosību. Pauls izmanto šīs bruņas kā drošu norobežojumu no interpretācijām, kuras ikviens varētu tamborēt, ja vien spētu no viņa izvilināt dvēseles noslēpumus. Bet tas nav iespējams. Pauls nevēlas, lai viņu "tulko", jo tas visbiežāk notiek vai nu neprasmīgi, vai nu neganti un aizvainojoši. Kaut arī skatuves cilvēks, Pauls drīzāk iederas Jāņa Petera dziesmas tekstā:

Baidies gaismas,

Baidies nežēlīgās dienas,

Kad tevi tulkos,

Tulkos tevi un mani,

Tulkos un aizskars.

Un sapnim būs puķes mūžs.

...Kā ēna, kā sapnis samtainajā istabas pustumsā slīd Lana, Maestro eņģelis, viņa labākā draudzene un mierinājums. Šķiet, Lana jau sen ir iztulkojusi brīnišķīgā skaņraža dzīvi un ikdienu. Bet viņa šo tulkojumu patur sevī. Kā aizvākots gliemežvāks, kas glabā sevī visu jūru.

Raimonds Pauls: – Atkal visa kā ir sanācis par daudz... Operas koncerti gada nogalē. Tie izskanēja, manuprāt, ļoti labi. Ja es būtu vesels, tad sanāktu pavisam labi, bet ja man visu laiku jādomā, kā es publikai paklanīšos... Laikam būšu saaukstējis muguru, sniegu šķūrēdams. Ja nepaklanīšos, tad cilvēki nodomās – Pauls iedomīgs palicis, tēlo nezin ko, varbūt piedzēries... Ar vieglu smaidiņu es jau varu te jums visu izstāstīt, bet tam jātiek pāri. Jubilejai, mugurai... Kāds dzīves laiciņš būs pagājis, un man ir ko atcerēties. Bet tas, ka cilvēks sāk atcerēties jaunību, norāda uz to, ka viņš ir vecs palicis.

– Nu jūs pārspīlējat. Cilvēki atceras pagātni vienmēr, ne tikai 75 gadu vecumā. Ko jūs pēdējā laikā atcerējāties?

– Es te vienam cilvēkam palūdzu, lai paskaita, cik ir bijuši mani raidījumi televīzijā. Es domāju – mani autorraidījumi, neskaitot tos, kuros esmu vienkārši piedalījies.

Sanāca tīri pieklājīgi – ap 300. Tāda nu man ir tā vēsture. Šis un tas bijis gluži labi, vietām varbūt jāpasmejas, bet citviet gan ne – viens otrs mākslinieks, kas piedalījies manos raidījumos, vairs nav ar mums. Kāds dziedātājs, kāds muzikants ir aizgājis... Es jau no 13 gadu vecuma esmu uz skatuves. Rēķiniet pati – tie ir 62 gadi. Solīds cipars.

– Kurš no raidījumiem jums tuvāk pie sirds?

– Daudzi. Interesanti bija paskatīties melnbaltos darinājumus, kad mūsējie mēģināja kopēt Maskavas raidījumu Zilā uguntiņa. Toreiz raidījumos redzējām tā laika modes tendences, visu tā laika kultūras ziedu – dejotājus, dziedātājus. Daudzu no viņiem vairs nav. Tur bija Edgars Zveja, Valentīna Butāne. Bet ir viena lieta, turklāt svarīga. Mēs varam par tiem laikiem, cilvēkiem un raidījumiem pasmaidīt, varam tos kritizēt, bet mums ir uz ko paskatīties! Toreiz bija Jaungada pārraides, bija koncerti, cilvēki domāja, kā visu interesantāk parādīt. Bija patīkami paskatīties Edgaru Liepiņu un citus aktierus. Bet ko mēs varam parādīt šodien? Neko! Politiskai pļāpāšanai visiem telekanāliem nauda ir, kultūrai un mākslai nav. Tas sevišķi labi bija redzams pirms Saeimas vēlēšanām.

– Nenovērtējiet to par zemu: pļāpāšana taču iedarbojās – lūk, kāda lieliska Saeima mums tagad ievēlēta!

– Jūtos pacilāts: simts zagļu vietā tagad ievēlēti simts eņģeļi. Un tagad viss ir kārtībā! Saeimas un valdības darbs ir lielisks, viss ir tik romantiski un skaisti, ka neviens vairs nemeklē lietussargus, lai sabakstītu deputātus. Tie, kas pirms pāris gadiem stāvēja pie Saeimas un lamāja deputātus, tagad paši tikuši Saeimā. Un kas tos lietussardzniekus organizēja? Ēlerte! Tā, kas tagad vada kultūras dzīvi Latvijā. Es nemaz negribu par to izteikties līdz galam...

– Bet jūs varat.

– Domāju, ka viņai nevajadzēja uzņemties Latvijas kultūras dzīves vadīšanu.

– Kā tad nu ne. Lietussargu kolēģi viņai taču piekodināja, ka kultūras ministres amatā viņai jātiek katrā ziņā, no ceļa nost pastumjot tās pašas Vienotības iepriekšējo ministru Intu Dālderi.

– Ja mēs izceltu gaismā visu to ļaunumu, ko Ēlerte sējusi ar savu kādreiz vadīto laikrakstu Diena, mēs redzētu cilvēkus, kurus viņa ir iznīcinājusi. Tas bija toreizējais laikraksta stils, un es to esmu uz savas ādas izjutis. Ir lietas, ko nevar piedot, var tikai dziļāk sevī paslēpt, sevī savaldīt un mēģināt neizrādīt. Bet riebīgi tas viss bija. Tas bija pat ļoti riebīgi. Taču viss tagad, kā redzams, ir kārtībā. Par viņu neviens nesaka nevienu sliktu vārdu, tikai ar baltiem cimdiem pieskaras... Vienīgi jūsu avīze mēģina cilvēkiem acis atvērt. Bet kopumā Saeimas un valdības darbus parādīs laiks.

– Vēl jau nekādi darbi nav padarīti. Vien sasteigts un nejēdzīgs budžets pieņemts.

– Protams, vispirms vajadzēja amatus sadalīt, tas ir svarīgākais. Taču es, par laimi, tagad stāvu no tā visa malā.

– Jūtaties labāk?

– Nu, kā – labāk? Paldies Dievam, neesmu atkarīgs ne no Kultūras ministrijas, ne no tās valdības vai parlamenta. Es vienkārši daru savu darbu. Tagad visi runā par Latvijas tēla nešanu pasaulē. Piedodiet, bet vai nevajadzētu vairāk runāt un domāt par tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šeit, Latvijā? Protams, es apsveicu jebkuru mūsu tautas pārstāvi, kas izsities pasaulē, kļuvis tur pazīstams un slavens, piemēram, Elīna Garanča. Lieliska balss, milzīgs darbs, izcila karjera. Bet kāds gan viņai tagad sakars ar Latviju? Tikko skatījos Vīnes koncertu, tur dziedāja arī Elīna, bet ne ar vienu vārdu šajā koncertā netika minēts, ka viņa dzimusi Latvijā. Un tas ir normāli: Vīnes simfoniskajā orķestrī spēlē, piemēram, japāņi, krievi, austrieši, ebreji, un nevienam netiek jautāts – kur tu esi dzimis? Varbūt kādās privātās sarunās kāds izsakās par šādām lietām, ne vairāk. Bet... Laikam man par sevi tagad jārunā. Četri izpārdoti vakari Nacionālajā operā, teātra izrādes – izpārdotas, un tas viss taču notiek Latvijā. Mēs strādājam Latvijas auditorijai, saviem cilvēkiem, kuri nekur nav aizbraukuši un nekur arī netaisās braukt. Bet daudziem pastiprināta interese par aizbraukušajiem, sak, kā viņiem iet tur – tajā Īrijā? Vai viņi Saeimas vēlēšanās ir nobalsojuši? It kā viņus tas interesētu... Labāk padomājiet, kā cilvēki dzīvo mūsu laukos. Vajadzētu paskatīties uz partiju, kuru neviens neaiztiek, – uz zaļzemniekiem. Šīs partijas rokās taču ir Zemkopības ministrija, tai vajadzētu domāt par to, kas notiek ar Latvijas laukiem. Kaut kā neredzu šīs rūpes. Bet ko nu man tagad spriest...

– Tieši tagad jūs varat spriest.

– Tā jau tas mūždien bijis ar to mūsu inteliģenci: mēs parādāmies tikai tajos brīžos, kad notiek kaut kas dramatisks. Piemēram, Tautas frontes laiks. Tad tie inteliģenti izlīda priekšplānā, emocionāli sacerēja dzejoļus un mūziku... Bet tagad? Rīga būšot Eiropas kultūras galvaspilsēta. Ko darīs inteliģence šajā sakarā? Es, piemēram, nekādi nespēju saprast, kas notika Šanhajā. Kāpēc man tagad mēģina iestāstīt, ka tas gaisa tunelis, kur tie cilvēciņi lidinājās, ir kaut kas Latvijai raksturīgs un ka tas pārstāvēja Latviju? Man jau nekas nav pretī, ka viņi tur plivinājās, bet kāds tam sakars ar Latvijas tēlu? Vai nebūtu bijis vērtīgāk, ja Latviju Šanhajā pārstāvētu, piemēram, Elīna Garanča? Bet ko tas gaisa tunelis? Tā īpašnieki laikam sakāvās, kaut ko nesadalīja... Būtu labāk šprotes reklamējuši.

– Jums vajadzēja braukt uz Šanhaju.

– Nē, man to nevajadzēja. Es esmu uzticīgs Latvijai – atšķirībā no daudziem citiem. Kaut gan man iespējas aizbraukt, domāju, ir daudz lielākas nekā vienam otram citam. Uzskatu, ka tie cilvēki, kas palikuši dzīvot Latvijā, arī ir kaut ko pelnījuši. Bet par to Latvijas vārda nešanu pasaulē... Visvairāk un efektīgāk mēs to nestu, ja pārējā pasaule brīnītos – lūk, cik labi šeit dzīvo cilvēki! Lūk, kāda te ir augšupeja!

– Brīnās jau arī, tikai – par to, cik esam pacietīgi un kā ļaujam kāpt sev uz galvas.

– Tieši par to arī brīnās. Un vai jūs man varētu pateikt, ko tas Latvijas institūts dara? Tur bija tādi izcili darboņi kā Vaira Vīķe-Freiberga un Ojārs Kalniņš, tikai es gribētu redzēt praktisko labumu no viņu darbības. Zinu tikai to, ka izdota milzīga nauda par katalodziņiem, prospektiņiem, reklāmiņām. Bija arī bēdīgi slavenās zilās govis. Un kāds no tā visa labums?

– Nu gan jūs dabūsiet dzirdēt komentārus par "tautas svētumu" aizskaršanu.

– Tagad jau ikviens var anonīmi izteikties dažādos internetos, arī garīgi slims cilvēks, un apvainot to, kurš atklāti izsaka savas domas. Šajos gados ir dzirdēts daudz kas, bet, paldies Dievam, man joprojām ir iespēja strādāt savā profesijā, kaut arī Latvijā nav mūzikas tirgus. Tāpēc jāpriecājas, ka tomēr atrodas latviešu mākslinieki, kas spēj iziet uz lielākiem tirgiem. Tas nozīmē, ka mums ir talantīgi cilvēki. Šie cilvēki iziet pasaulē, par spīti tam, ka ne tikai kultūra, bet arī izglītības sistēma Latvijā ir izvarota. Sabradāts ir viss, ko tik vien varēja sabradāt. Un ko dara Izglītības ministrija? Ap 200 ierēdņu aizņem milzīgas telpas. Gan Kultūras, gan Izglītības ministrijā vajadzētu palikt – lielākais! – desmit ierēdņiem. Un viss! Ko tādu veic tie 200 ierēdņi? Reformē izglītību? Jā, likvidē skolas. Un Kultūras ministrija? Nemelojiet, jūs neko nedarāt! Koncertzāli būvēsiet? Nestāstiet! Ar mokām to bibliotēku uzcelsiet, bet pagaidām vēl neviens nezina, ar ko tas viss beigsies.

– Nu, kā, gaismas pils beidzot apgaismos tautu.

– Jā, kā tad. Tādu gaismas pili jau Dubaijā uzcēla. Vizuāli tādu pašu slidkalniņu.

– Kas jums šodien sagādā prieku?

– Man bija ļoti patīkamas gada beigas. Mani uzaicināja piedalīties operas koncertos. Un ja vēl publika tevi atsaucīgi uzņem... Lūk, tas ir prieks. Blakus man bija jauni, talantīgi mūziķi – Raimonds Petrauskis un Rihards Zaļupe – arī tas bija prieks. Par spīti tam, ka mugura sāpēja. Prieks, ko dod publikas atsaucība, ir labākā dāvana, ko nevar ne par kādu naudu nopirkt. Nav iespējams piespiest publiku, lai tā tev aplaudē. Tas vai nu ir, vai nav.

– Jūsu ceļš kopumā ir veiksmes un panākumu ceļš. Vai ir bijušas arī neveiksmes?

– Es nezinu, vai tās var nosaukt par neveiksmēm. Iepretim ļoti populāriem skaņdarbiem ir tādi, kurus nevar nosaukt par tautā iemīļotiem, un esmu ievērojis, ka tos sāk novērtēt tikai pēc kāda laika. Tāpēc man būs interesanti vērot, kā publika uzņems manu sadarbību ar kori Kamēr..., kas izpildīs 1972. gadā sacerētu skaņdarbu Spēļu nakts Duntes krogā. Smagnējs skaņdarbs. Kaut arī 1972. gadā vēl neviens nerunāja par kaut kādiem rokiem, es tomēr mēģināju veidot kaut ko uz to šniti. Par panākumiem runājot... Man viena lieta nav skaidra. Kāpēc Spēlmaņu naktī nav nominācijas Vislabāk pārdotā izrāde? Kāpēc? Visā pasaulē tas ir obligāts rādītājs. Kam tad mēs strādājam, ja ne skatītājam? Pie mums ir citādi: ai, nu, ko jūs – tas taču tikai kaut kāds kases gabals! Bet tā izrāde, kurā sēž desmit cilvēki zālē, lūk, tas ir lielisks un dziļu domu pilns darbs!

– Kā jūs domājat, kas notiks ar Jauno vilni Jūrmalā? Pērn bija lieli trači un bažas par to, ka šis produkts aizies uz kādu citu kūrortpilsētu.

– Nu, kas ar to var notikt? Labāk uzdodiet citus jautājumus. Tas ir Krievijas produkts, to taču mēs nevaram noliegt. Pieņemsim, ka Jaunā viļņa Jūrmalā nav. Kā Jūrmalas uzņēmēji tad pelnīs naudu? Un ko Jūrmala dod pretī? Ņemsim kaut vai to pašu Dzintaru koncertzāli. To jau sen vajadzēja pārbūvēt, pārtaisīt piebraucamos ceļus, jo tas nav prāta darbs – cauri pūlim lauzties ar mašīnām līdz autostāvvietām. Man jau apnicis runāt par to vienu nožēlojamo tualeti, kas ir aizkulisēs. Mīļie, šo iestādi taču apmeklē skatuves personības! Un pati Jūrmala? Vienīgais mūsu zelta vērtais kūrorts. Bet kas tur ir? Vai tajā ir kāds kultūras un izklaides centrs, kādi jauni piedāvājumi? Vai ir vērts runāt ar kādu pilsētas vadītāju? Domāju, ka ne. Šodien tu ar viņu runā, bet rīt viņš jau ir cietumā... Es atvainojos, bet gribot vai negribot ir jāatceras tie nozākātie padomju laiki: cik varietē bija Jūrmalā? Trīs! Par to nelaimīgo Lido nemaz nerunāsim – to varēja kā konfekti uztaisīt. Tagad tur ir grausts. Pilsētas centrā! Cik ilgi par to var runāt, mīļie cilvēki? Jūrmalā kaujas dēļ kaut kādām trim priedēm, bet pa to laiku izcērt veselu mežu, un par to nevienam galva nesāp. Jūrmalai pēdējo 20 gadu laikā vajadzēja kļūt par Eiropas mēroga kūrortu. Sanāca otrādi.

– Jūs reiz teicāt, ka mūsu dziedātājiem Jaunais vilnis ir vajadzīgs vairāk nekā visiem pārējiem.

– Eksistē ne tikai Rietumu, bet arī Austrumu tirgus. Un pēdējā laužas iekšā visi, kas vien spēj ielauzties. Austrumu organizatoriskās īpatnībām reizēm tracina, bet, no otras puses, viņu auditorija ir milzīga. Taču mēs viņos vairs neizraisām tādas emocijas, kādas tās bija padomju laikos, – o, Baltijas valstis, Rietumi, o, drugaja kuļtura (cita kultūra – kriev.)! Krievijai tagad viss ir pieejams, turklāt daudz vairāk nekā mums. Sākot jau ar naudu. Viņi iepērk īpašumus visur Eiropā. Krievi ir mēģinājuši iedzīvoties Sočos un Jaltā, taču viņi ir sajutuši, ka šeit, Latvijā, gaisotne ir daudz tuvāka Eiropas atmosfērai.

– Skatos, jums rokas tikpat raupjas kā vasarā, kad strādājāt savā Baltezera dārzā. Smalkam pianistam, kas tūdaļ svinēs 75 gadu jubileju, vajadzētu būt citādām rokām.

– Ir jāprot strādāt. Manā vietā neviens nepļaus zāli un nekraus malku. Arī sniegu nešķūrēs. Pasaulē viss ir tāpat kā mūzikā: tikai smags un godīgs darbs dod labus rezultātus. Viss pārējais ir nieki.

 

Abonē