Romans Lācis: nenēsājiet azotē ne cirvi, ne akmeni
"Es neko nepasūtīju un nepirku, kaut gan zināju, ka slimnīca iegādājas hibrīdzāles iekārtu. Neko arī neesmu parakstījis un neesmu piedalījies nevienā konkursā," teic profesors Romans Lācis, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs.
Pērnā gada nogalē samilza skaļš skandāls, kurā Stradiņa slimnīcas vadība kā galveno varoni nosauca profesoru Romanu Lāci, kurš bez slimnīcas valdes akcepta it kā esot apstiprinājis gandrīz miljons latu vērtas aparatūras piegādi. Uz dažām dienām profesors Lācis pat tika atstādināts no centra vadītāja amata, kaut gan viņš skaidroja, ka neko nav pārkāpis, jo kā ārsts viņš nav juridiski atbildīgs par pasūtījumu veikšanu.
Vēlāk šis gadījums tika nodēvēts par "komunikācijas kļūdu". Tāds formulējums ir visai ērts, jo atvainošanos, ko Romanam Lācim vajadzēja saņemt no Stradiņa slimnīcas vadības, neviens tā arī nesadzirdēja. Godājamais profesors, kam pateicību par dzīvības glābšanu ir izteikuši ārkārtīgi daudzi cilvēki un kurš ir Latvijas pirmais kardioķirurgs, kas spīdoši veicis sirds pārstādīšanas operāciju, aizvainojumu sevī nekurina, kaut gan šķiet, ka viņš vēl ilgi nevēlēsies sasveicināties ar vienu otru slimnīcas amatpersonu.
Kaut gan sirds ķirurģija ir eksakta zinātnes nozare, tomēr ir sajūta, ka izcils ķirurgs vienmēr līdzināsies ģeniālam mūziķim vai gleznotājam, tātad – viņi visi ir mākslinieki, jo viņi RADA. Romans Lācis atbild, ka tam varētu piekrist, jo savulaik arī Pauls Stradiņš esot teicis: ķirurģija ir māksla, zinātne un amatniecība. "Vai es esmu mākslinieks, nezinu. Man vienkārši ir veicies," Lācis pasmaida, "bet man gribētos, lai cilvēki izvēlētos savus ārstus tāpat kā izvēlas gleznas: cilvēks taču neņem gleznu tikai tāpēc, ka formāts piemērots, viņam svarīga arī gleznas noskaņa, krāsas, tēma. Saskaņa ar šo gleznu ir ļoti svarīga! Sieviete nekad neies pie ginekologa, kas viņai intuitīvā līmenī šķiet nepatīkams. Tā ir ļoti intīma saskare. Bet, ja saka: man vienalga, kurš dakteris ārstēs sirdi, tad daudziem šķiet, ka tas ir normāli. Nē, tas nav normāli. Sirdī taču mājo dvēsele, kas arī ir intīmās sfēras sastāvdaļa. Ēģiptes mūmijās nav neviena orgāna, balzamējot visi ir izņemti ārā, izņemot sirdi. Pēc tā laika filozofijas sirds ir dvēseles mājoklis. Līdz pat šodienai sirds ir apdziedāta, jo tā nav tikai asiņu pumpis. Cilvēks taču neteiks: es tevi mīlu no visām aknām."
Iespējams, tieši mākslinieciskais piesitiens, kas piemīt ikvienam izcilam ķirurgam, zināmā mērā ir vainojams "komunikācijas kļūdas" pieļāvumā, jo sirds meistars noteikti ir domājis par saviem nākamajiem mākslas darbiem, nevis par to, vai slimnīcas vadība ir rakstiski informējusi piegādātājfirmu par aparatūras neiegādāšanos. Tāpēc saruna ir ne tikai par minēto skandālu, bet galvenokārt par mūsu galveno orgānu – sirdi.
– Cik zināms, pasaulē pirmā sirds pārstādīšanas operācija notika 1967. gadā Keiptaunā. Cilvēks, kuram pārstādīja sirdi, nodzīvoja astoņpadsmit dienas un diemžēl nomira: viņu operējušais ķirurgs Kristians Bernards pacientam kļūdaini mēģināja novērst audu nesaderību, kaut gan vajadzēja ārstēt pneimoniju.
– Jā, šī sirds transplantācija bija milzīgs satricinājums medicīnā. Tā bija revolūcija: cilvēkam aizvieto dzīvībai svarīgu orgānu.
– Interesanti, ka viņam – baltajam – ielika melnās sievietes sirdi, un tas tolaik bija kaut kas ārkārtējs. Turklāt tas notika Dienvidāfrikas Republikā!
– Bernards bija jauns un talantīgs ķirurgs, bet viņš šo sirds pārstādīšanas tehnoloģiju... nozaga. Tās autors patiesībā bija Normans Šamvejs, kurš to izstrādāja ilgos eksperimentos ar dzīvniekiem. Viņa vadītā laboratorija darbojās, tērējot miljoniem dolāru, lai varētu pietuvināties mērķim – cilvēka sirds pārstādīšanai. Bernards vērīgi fiksēja laboratorijā notiekošo, aizbrauca uz DĀR un pirmais veica operāciju.
– Beigu beigās – tas bija slikti vai labi?
– Cilvēcei – labi. Bet attiecībā pret Šamveju – nekrietni. Pēc pusgada Vašingtonā notika sirds ķirurgu asociācijas kongress, uz kuru ieradās arī Bernards. Protams, kongresa delegāti piecēlās kājas, suminot Bernardu kā pirmās sirds transplantācijas veicēju. Savukārt Šamvejs uz kongresu neaizbrauca: viņš bija Bernarda rīcības dziļi aizvainots. Nākamā transplantācija tika veikta Amerikā, taču neveiksmīgi – slimnieks nomira uz operāciju galda. Pēc tam pie sirds pārstādīšanas atkal ķērās Bernards un – atkal veiksmīgi: slimnieks nodzīvoja
11 mēnešus. Pasaule sajuta: maisam gals ir vaļā! Mūžsenais cilvēces sapnis – pietuvoties mūžīgai dzīvošanai – sāka realizēties. Un tomēr rezultāti nebija labi: ķirurgi gan pārstādīja sirdi, taču pacienti mira audu nesaderības dēļ.
– Pagāja vairāki gadu desmiti, līdz Latvija nonāca līdz pirmajai sirds pārstādīšanas operācijai, ko veicāt jūs. Kāpēc Latvija tik ilgi gaidīja? Mums taču ir lieliski ārsti.
– Mēs nebijām avantūristi. Mēs riskējām 2002. gadā, taču tas bija attaisnots risks.
– Pirmgājējiem jābūt mazliet avantūristiem. Lūk, Bernardu noteikti var nodēvēt par avantūristu.
– Jā. Bet es sākšu savu skaidrojumu ar Krieviju. Gandrīz gadu pēc pirmās transplantācijas arī Krievijā tika veikta šāda operācija. Bet – maza atkāpe. Toreizējais veselības aizsardzības ministrs Petrovskis, pats būdams sirds ķirurgs, aizliedza transplantāciju. Tagad saprotu, ka tas bija gudri darīts: Padomju Savienība bija milzu impērija, kur katrā sādžā dzīvoja savs ģēnijs, kas, izdzirdējis par veiksmi Keiptaunā, bija gatavs vietējā slimnīcā pārstādīt sirdi. Bet tas būtu neiedomājams slaktiņš, eksperimenti ar cilvēkiem, un to vajadzēja novērst. Un tomēr transplantācija notika! Viņam nepakļāvās armija, un militārā medicīna tolaik bija ļoti attīstīta, un galvenais kara ķirurgs Višņevskis veica šo operāciju. Taču slimnieks nomira uz galda, pēc tam bija drausmīgs skandāls, un tad uz desmit gadiem iestājās stagnācija.
– Bet jūs taču domājāt par sirds transplantāciju.
– Jā, mēs sevī nēsājām šo ideju. Kas – mēs? Es, toreiz vēl jauns puika, un Volkolakovs seniors, kas bija ārkārtīgi talantīgs un enerģisks. Latvijā ļoti izauga kardioķirurģija – gan apjoma, gan kvalitātes ziņā. Šā gadsimta sākumā bija jau 700–800 operāciju gadā. Tas nozīmē, ka mūsu nodoms veikt sirds transplantāciju nebija avantūra, mums jau bija pamatīga kolektīvā pieredze. Klīnikā bija vivārijs, tur ķirurgi veica sirds pārstādīšanas dzīvniekiem. Notika arī transplantācijas bojā gājušiem cilvēkiem, protams, pirms tam iegūstot vajadzīgo atļauju. Mācījāmies strādāt saskaņoti, jo transplantācijā nekāda pašdarbība nedrīkst notikt – jāstrādā tikai pēc partitūras!
– Ja sakāt, ka jums bija kolektīvā pieredze, tā noteikti neaprobežojās tikai ar ķirurgiem un medicīnas māsām. Kas vēl bija svarīgi?
– Nedrīkst nepieminēt Latvijas orgānu transplantācijas centru (LOTC), ko vada Rafails Rozentāls. Tur transplantē ne tikai nieres, šis centrs dod mums atbalstu: tajā tiek pārbaudītas visas audu saderības reakcijas. Transplantācijas ķirurģiskā puse nav tik sarežģīta, daudz svarīgāka ir audu saderība. Sirdi mēs varam paņemt tikai no miruša cilvēka, un cilvēks ir miris tad, kad iestājusies neatgriezeniska un pierādīta smadzeņu nāve. Tas ļoti biedē viņa tuviniekus, bet smadzeņu nāvei ir stingri medicīniski un juridiski kritēriji. Recipienta asins paraugi nonāk LOTC, uz turieni tiek virzīti arī donora asins paraugi, tad centrā veic audu saderības pārbaudes. Donors tiek turēts pie dzīvības: smadzenes ir mirušas, bet sirds un aknas strādā, audi ir dzīvi.
– Pieņemu, ka orgānu donori lielākoties nāk no autokatastrofām?
– Atceros, deviņdesmito gadu sākumā reiz braucu pa Vācijas autobāni. Man garām padrāzās kāds motociklists, un auto šoferis man teica: lūk, kur brauc orgānu donors. Diemžēl motociklisti, ja viņi sasitas, vairs neder par orgānu donoriem: visi iekšējie orgāni no trieciena ir izšķīduši. Tā ka ne vienmēr donori ir autokatastrofu upuri.
– 2007. gada maijā CSDD uzsāka akciju Orgānu donori, kuras nolūks bija atgādināt autovadītājiem par ātruma pārsniegšanas bīstamību. Katram aizturētajam ātruma pārkāpējam lūdza parakstīt simbolisku Orgānu donora apliecību. Daudzi autovadītāji atzina, ka šī parakstīšanās skārusi viņus personiski un likusi padomāt par dzīvības vērtību.
– Domāju, ka šī akcija mazliet tomēr degradēja svēto un cēlo misiju, kas uzlikta orgānu donoriem. Tādā veidā to nedara. Tas mazliet izskatījās pēc reketa. Pasaulē gan ir bijusi vardarbīga donēšana, piemēram, Ķīnā uz nāvi notiesātajiem ņēma ārā orgānus. Bija milzīgs skandāls.
– Vai Latvijā ir iespējama vardarbīga donēšana?
– Nē, noteikti nav. Kāds man pazīstams jurists gan izteicās, ka viņš par to nav tik pārliecināts, jo, lūk, bez pēdām pazūd tik daudz cilvēku – vai tad viņi visi tiek seksuāli izmantoti?
– Ir dzirdēts arī, ka trūkumā nonākuši ļaudis piedāvājot donēt savus orgānus par naudu.
– Jā, pasaulē eksistē donēšana par naudu, transplantāciju tūrisms. Taču pie mums ir likums, kas neko tādu nepieļauj. Kad cilvēks ir gājis bojā, jābūt tuvinieku rakstiskai piekrišanai, kas ļauj ņemt orgānus no bojā gājušā cilvēka. Taču ir simtiem jautājumu: tieši kuri būs tie radinieki, kas sniegs atļauju, cik daudz viņu būs, kur viņi atrodas? Ja ievēros visus šo nosacījumus, transplantācija faktiski nevarēs notikt. Bet ir arī aizlieguma prezumpcija, proti, cilvēka rakstisks apliecinājums, ka viņš savas nāves gadījumā nevēlas, lai viņa orgānus ņemtu transplantācijai.
– Ir tāds četru stundu limits. Pastāstiet, lūdzu, par to.
– Tad, kad cilvēkam ir konstatēta smadzeņu nāve, viņš kļūst par donoru, viņa bioloģiskās funkcijas tiek uzturētas: asins cirkulācija notiek, mati aug, āda ir dzīva. Viņš var atrasties jebkurā vietā pasaulē. Kad donora orgāns tiek ņemts ārā, aptur asins cirkulāciju un attiecīgo orgānu ievieto īpašā šķīdumā. Lūk, tad sāk darboties hronometrs – četras stundas, kurās ir jāpaspēj orgānu pārvest un transplantēt recipientam. Ja laiks būs pāri šīm četrām stundām, sirds var nesākt darboties. Ja ceļā ir auto ar donora sirdi, valsts prezidentam ar savu eskortu ir jāpabrauc malā.
– Vai 2010. gadā ir veikta kāda sirds transplantācija?
– Nē, nav veikta. Nebija donoru. Taču Latvija ir viena no vadošajām valstīm pēc mirstības rādītājiem sirds un asinsvadu slimību patoloģijās. Tas gan nav ģenētiski noteikts rādītājs, tas lielākoties ir dzīvesveida dēļ. Līdz ar to kā galējais ārstēšanas veids, kad nekas cits vairs nepalīdz, ir vajadzīga transplantācija. Šobrīd rindā stāv astoņi cilvēki. Operācijas nenotiek, ierēdņi pasaka: ļoti labi, nevienam neko nevajag. Taču arī pārējās sirds operācijas mēs veicam tikai 50% no vajadzīgā apjoma. Un ko darīt pārējiem slimniekiem? Viņi gaida rindā, jo valsts nedod naudu. Varbūt arī negaida rindā, varbūt pat nenonāk līdz ārstiem, jo nav naudas, tāpēc nav iespēju nekur aizbraukt un kur nu vēl zāles nopirkt.
– Tiešām valstij labi: operācijas nav jāapmaksā, jāļauj slimniekiem vienkārši nomirt. Ciniski, bet efektīvi.
– Deviņdesmito gados sākumā viesojos kādā Zviedrijas slimnīcā. Jauns ķirurgs man parādīja klīniku, parādīja kādu astoņdesmitgadīgu pacientu, kuram veikta sirds vārstuļa protezēšana. Es, nācis no bijušās Padomju Savienības, nodomāju: tik vecam pacientam veikt šādu operāciju – kāpēc? Tāpēc ārstam vaicāju: kāpēc operējāt? Ķirurgs mani īsti nesaprata un atbildēja, ka pacientam bija ļoti smaga sirdskaite. Es saku: viņš taču ir ļoti vecs. Zviedru ārsts atbild: jā, jā, ļoti vecs, viņš, spēlējot golfu, cieta no aizdusas! Šeit arī visa sāls: dzīves kvalitātei ir jābūt iespējami augstai līdz pat pēdējai stundiņai, un dzīve ir jāizdzīvo! Bet man pat tagad reizēm nākas uzklausīt pārmetumus, ka mēs operējot pārāk vecus cilvēkus.
– Jums kāds to ir teicis?
– Jā, pārmetumi nākuši no ministrijas. Tad es saku: labi, ja gribat mani ierobežot, tad dodiet man atbilstošu rakstisku rīkojumu. Vai es to ievērošu, nevaru jums apsolīt, taču vienu gan varu droši teikt: noteikti to aizsūtīšu Eiropas sirds ķirurgu asociācijai, kuras biedrs es esmu. Šādi rīkojumi par ierobežojumiem ir vienkārši amorāli. Taču ierobežojumi atkritīs, ja slimība skars šādu rīkojumu devēju radiniekus – tēvu, māti, dzīvesbiedru... Savulaik eksistēja īpašās slimnieku grupas, piemēram, lielā tēvijas kara invalīdi un citādi personālie pensionāri, kuriem bija priekšroka operāciju veikšanā. Bet atnāk pie manis kāds vīrs un saka: dakter, es gribu dzīvot, bet es neesmu personālais pensionārs. Ko man darīt? Dzīt viņu prom? Nē, es operēju, jo tad, kad cilvēks ir slims, viņš jāoperē.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"