Jauno kārtību, kad cilvēkam, kurš nelaimes pēc būs strādājis pie negodīga darba devēja, būs tiesības pašam vēlreiz samaksāt par apdrošināšanu pensijām pēc tam, kad darba devējs jau no viņa algas būs šo summu atskaitījis, eksperti sauc par absurdu – gan no cilvēciskā viedokļa, gan no likuma skatu punkta.
No šā gada izmaiņas likumā Par sociālo apdrošināšanu paredz, ka persona ir apdrošināta pensijām tikai, ja darba devējs ir faktiski nomaksājis sociālās apdrošināšanas iemaksas. Ja darba devējs nebūs faktiski tās veicis, bet tikai tās deklarējis, persona, sasniedzot pensijas vecumu, pati varēs tās nomaksāt, Neatkarīgo informē Labklājības ministrijā (LM). Jau izskatot šo likuma grozījumu Saeimā – tas tika skatīts kopējā budžeta grozījumu paketē –, Saeimas Juridiskais birojs norādīja uz šādas normas neatbilstību Satversmei un atgādināja, ka cilvēku tiesības uz sociālajām garantijām jau vienreiz Satversmes tiesa vērtējusi.
Bez garantijām
Šis priekšlikums – paredzēt sociālās garantijas tikai tādā gadījumā, ja par tām sociālās iemaksas darba devējs veicis ne tikai uz papīra, bet arī faktiski – nāk no pērn LM izstrādātās koncepcijas par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā. Tā kā tas dod arī zināmu ietaupījumu budžetā, grozījumi likumā Saeimā tika skatīti budžeta paketē.
Šie grozījumi liek atcerēties Krievijas krīzi, kad ievērojams skaits uzņēmumu atlaida cilvēkus, aizturēja algas, nemaksāja nodokļus, lai gan no cilvēkiem izmaksātā atalgojuma nodokļus ieturēja, tālāk budžetam nepārskaitīja. Tā veidojās miljoniem lieli sociālā nodokļa parādi, kā rezultātā cietēji pirmām kārtām bija cilvēki, kas palika bez sociālajām garantijām. Arodbiedrībās vēl tagad atceras: masveidā nāca cilvēki, kuri vairs nevarēja atrast savus darba devējus, kas bija mistiski pazuduši, atstādami aiz sevis lielus parādus un nelaimīgus darbiniekus.
Jau apstrīdēts
1997. gadā Saeima pieņēma likumu Par valsts sociālo apdrošināšanu, kur pārejas noteikumos tika minēts, ka no 1998. līdz 2002. gadam sociāli apdrošinātas ir tikai tās personas, par kurām faktiski ir veiktas iemaksas. Šo likuma punktu Satversmes tiesā (ST) apstrīdēja divdesmit Saeimas deputāti (starp tiem ir arī pašreizējā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča, bet starp lēmumu pieņēmējiem bija tajā laikā tiesnese, tagad Saeimas deputāte Ilma Čepāne).
ST secināja: ja darba devējs, pārkāpjot likumu, neveic obligātās iemaksas, valsts institūcijām ir pilnvaras savas prasības pret šiem darba devējiem realizēt piespiedu kārtā. Cilvēki, kuri nevar ietekmēt ne darba devēja, ne institūciju darbību, kas īsteno vai uzrauga sociālo apdrošināšanu, nevar ciest tādēļ, ka citi nepilda savus pienākumus. Tiesa nosprieda, ka likuma pārejas noteikumi neatbilst Satversmei.
Valdība rīkojas
ST spriedumam sekoja valdības rīcība, tas ir, koncepcija par darba ņēmēju tiesībām uz valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, ja darba devējs nav samaksājis sociālo nodokli. Tobrīd sociālā nodokļa parādi bija tuvu 100 miljoniem latu, un, ja arī valsts daļu parādu dzēsa, tas nenozīmēja, ka cilvēki, par kuriem nodoklis nebija samaksāts, varēja būt sociāli apdrošināti. Valdībai vajadzēja rīkoties, un tā izvēlējās darba devēju nesamaksāto sociālo nodokli segt no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta. Saprotams, ka pašreizējā situācijā, kad sociālajam budžetam draud krahs, to nevarētu izdarīt, bet tobrīd, 2004. gadā varēja.
Vajag taupīt
Tagad līdz ar Saeimas lēmumu principā ir notikusi daļēja atgriešanās senajos laikos, tiesa, izmaiņas likumā pašreiz attiecinātas tikai uz pensiju apdrošināšanu. Proti, "persona ir sociāli apdrošināta pensiju apdrošināšanai, ja faktiski ir veiktas obligātās iemaksas". Pirmo reizi Saeimas Budžeta komisijā šo variantu neakceptēja, uzdodot LM un Saeimas juristiem vienoties par kompromisu, jo biroja vadītājs Gunārs Kusiņš norādīja: pieņemot šādu priekšlikumu, tiktu pārkāpts vienlīdzīguma princips un pēc būtības arī Satversme, – šīs iemaksas veic darba devējs, un darba ņēmējs to faktiski nevar ietekmēt.
LM eksperts Edgars Korčagins skaidroja, ka šis risinājums izvēlēts, rūpīgi izvērtējot situāciju un ņemot vērā to, ka kādreiz jau šādā lietā ir bijis Satversmes tiesas spriedums. "Kāpēc tikai uz pensijām? Tāpēc, ka mēs nevaram pasliktināt to personu situāciju, kuras drīzumā varētu saņemt sociālās apdrošināšanas pakalpojumus, piemēram, slimības, maternitātes gadījumā, bet pensiju gadījumā – tas ir ilgtermiņa jautājums." Personām, kuras drīzumā ietu pensijā, šī ietekme nebūtu būtiska.
Rezultātā kā "kompromiss" likums ir papildināts ar teikumu: ja darba devējs nav veicis sociālās iemaksas, persona, kura ir sasniegusi pensijas vecumu, var pati veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas pensijām. Papildus budžetam tas dos 4,5 miljonus latu.
Pilnīgs absurds
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LABS) eksperte sociālajos jautājumos Irina Homko rūgti nopūšas, jo par šo jautājumu ļoti daudz diskutēts, izteikts viedoklis Saeimai, taču nekāds kompromiss nav panākts. "Viena lieta, ka tas skar individuālu cilvēku, uz kuru attiecas šie grozījumi, taču otra lieta – tas būtiski ietekmē sociālās apdrošināšanas sistēmu kā tādu," vērtē eksperte. No šā jaunā likuma izriet tāds absurds kā gadījumi, kad no cilvēka algas vienreiz darba devējs ieturēs sociālās iemaksas, un, ja tās budžetā nenomaksās, cilvēkam "tiek dotas iespējas (!) samaksāt tās vēlreiz". I. Homko norāda, ka gandrīz pirms 10 gadiem pieņemtais ST lēmums atbilst mūsdienām un nodokļu nemaksāšana arī mūsdienās ir aktuāla. Viņa teic, ka 2010. gadā sociālo iemaksu parādi ir būtiski pieauguši. "Darba ņēmējs nevar būt vainīgs, ka darba devējs nesamaksā, bet valsts iestādes nekontrolē," secina I. Homko, paredzot kārtējo tiesas procesu.