FOTO. Latvija atvadās no kinozinātnieka Viktora Freiberga
Pagājušajā nedēļā mūžībā devās kinozinātnieks, Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes docents Viktors Freibergs. Šodien tuvinieki, draugi, kolēģi un studenti viņu pavadīja pēdējā gaitā.
Viktors Freibergs bija erudīts kino zinātnieks, studentu iemīļots pasniedzējs, asprātīgs lektors un grāmatu autors. Viņa trešā un tagad jau pēdējā grāmata "Vakar, šodien, rīt" liktenīgā kārtā dienas gaismu ieraudzīja tieši tajā pašā nedēļā, kad autors aizgāja mūžībā. Bet viņš jau bija paspējis novērtēt grāmatas maketu un viņam izdevums ļoti patika, vēsta Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondentes Baibas Kušķes veidotais sižets.
Režisors Uģis Olte vēl mēnesi pirms Viktora Freiberga aiziešanas mūžībā bija viņa students un pie viņa aizstāvēja savu bakalaura darbu. Kā atzīst Uģis Olte - tāpēc vien bija vērts atgriezties universitātē gandrīz jau 40 gadu vecumā, lai nokļūtu šīs izcilās personības starojuma laukā: "Pirms tam es tikai zināju brīnišķīgus stāstus par to, ka viņš ir īsts profesors. Piemēram, uz vienu lekcijas sākumu bija ieradies ar maisiņu, kurā bija maltā gaļa un slēdzene. Viņš to vienkārši nolika uz galda un sāka stāstīt savas kino semiotikas gudrības.
Tas, ko es noteikti atcerēšos visu mūžu, ka cilvēks var būt ne vien ārkārtīgi spēcīgs savā prātā, bet tam līdzās vēl arī ar lielu asprātības grunti.
Es visvairāk apskaužu viņa humoru izjūtu, tas humors bija diezgan tumšs, tieši tāds, kā man patīk.
Otra lieta. Tad, kad viņš mācīja par kino, visa viņa uzmanība bija tikai un vienīgi vizuālas lietas. Viņa ideālais kino bija tāds, kurā ļoti maz runā. Viņš bija gaišs cilvēks. Kā profesors man viņš būs vispaliekošākais."
Pēdējos gadus Viktors Freibergs dzīvoja skarbas slimības ēnā, pirms trim gadiem klajā nāca viņa pirmā grāmata "Kinomāna slimības vēsture", kurā arī, vēstot par sarežģītiem dzīves pārbaudījumiem, viņš bija lieliski saglabājis viņam raksturīgo melno humoru un par šo grāmatu saņēma Dzintara Soduma balvu. Viņš arī ļoti vēlējās, lai šī grāmata cilvēkus iedvesmotu.
"Jebkurā gadījumā es ļoti ceru, ka varbūt dažiem tas varētu palīdzēt nejusties tādiem galīgi vientuļiem un bezcerīgiem. Man nepatīk pārāk vārds "cīnīties" ar vēzi, bet savā ziņā tā ir tāda savdabīga cīņa. Es mēģināju to rakstīt tā, lai tas būtu salīdzinoši gaiši par drūmām lietām, lai tas varētu pēc iespējas iedvesmot un kādam līdzēt," teica Freibergs.