Ulvis Noviks: Kamēr valdība domāja, tikmēr brīvprātīgie un ziedotāji darīja

Turpinoties karadarbībai Ukrainā, Latvijā patvērumu raduši jau aptuveni 30 000 Ukrainas civiliedzīvotāju. Pēc kara 90. dienas Ukrainas civiliedzīvotājiem primāri sniedzamais atbalsts pagarināts par 30 dienām. Par šo lēmumu publiski bažas paudušas gan pašvaldības, gan nevalstiskais sektors, kas aktīvi iesaistījies palīdzības sniegšanā ukraiņiem Latvijā un pašu mājās. Vairāk par to NRA intervijā ar biedrības "Tavi draugi" vadītāju Ulvi Noviku.

Īsumā manas atziņas no šī laika būtu iedalāmas trīs jomās: pirmkart, Latvijas sabiedrība - atbalsts, iesaiste un vienotība skaidra un vienota mērķa virzienā. Otrkārt, kamēr valdība domā, NVO dara. Treškārt, valdības lēmumi ir novēloti un tie tiek par maz skaidroti Latvijas sabiedrībai un ukraiņiem šeit. Ir akūts komunikācijas trūkums ar sabiedrību un ukraiņiem

Jūs pārmetat valdībai novēlotus lēmumus atbalsta sniegšanā ukraiņiem.

Brīvprātīgo darbs un ziedojumi ir “lāpījuši” caurumus valdības neizdarībā jau vairāk nekā trīs mēnešus. Mēs bijām karuselī, kas griezās milzīgā ātrumā. Mēs mācījāmies, meklējām, darījām ļoti daudz. Šobrīd temps ir samazinājies, mums ir iespēja gan atskatīties un izvērtēt paveikto, gan turpināt veikt humānās palīdzības sniegšanu Latvijā, gan Ukrainā, un jau ļoti konkrēti domāt par tālāko.

"Tavi draugi" ukraiņiem te un tur palīdz jau no kara pirmajām dienām.

Palīdzība, ziedojumi un darbu koordinēšana ir nepieciešama joprojām. Mēs esam atvērti un darbojamies jau kopš 26. februāra. Mūsu “mājas" ir angārs Ventspils ielā 50, Rīgā, kur katru dienu no plkst. 10.00 līdz 18.00 pieņemam un apstrādājam ziedojumus, nododam tos tālāk ukraiņiem Ukrainā un Latvijā. Uz vietas katru dienu nodrošinām humāno palīdzību - sākumā tie bija pat vidēji 200 cilvēku dienā. Tagad - aptuveni 100 cilvēku, kuriem nepieciešama gan informācija, gan palīdzība. Šajos mēnešos no Ukrainas uz Latviju ar brīvprātīgajiem šoferiem esam atveduši aptuveni 2000 cilvēku, savukārt uz Ukrainu nosūtītas 400 mašīnas ar humāno palīdzību, kas saziedota šeit, Latvijā. Tas viss ir bijis iespējams, tikai un vienīgi pateicoties brīvprātīgo darbam un ziedojumiem. Katrs te atradis savu formu un veidu, kā palīdzēt - šoferēšana, izmitināšana, ziedojumu šķirošana utt.

Mūsu brīvprātīgie jau no pirmās kara dienas nāca darīt! Angārs Ventspils ielā 50 ir kļuvis par brīvprātīgo centru, ziedojumu pieņemšanas un izdales punktu, vietu, kur ukraiņi var saņemt praktisku un informatīvu palīdzību un vietu, kur pulcējas darītāji.

Biedrības brīvprātīgo uzņēmība, neatlaidība un vēlme iesaistīties palīdz projektos, kur valsts “noplāta rokas” un nespēj novest lietas līdz galam. Gadījumos, kad ministrijas atteica risinājumus, brīvprātīgie to paveica. Mūsu biedrībā ir sapulcējušies dažādu profesiju un kompetenču brīvprātīgie. Tādi, kurus ikdienā var atļauties tikai veiksmīgi, finansiāli spēcīgi uzņēmumi. Loģistikas, komunikācijas, biznesa vides cilvēki, ar vidēji augstiem ienākumiem ikdienā. Pirmos trīs mēnešus biedrībā “Tavi draugi” nebija nevienas apmaksātas darba vietas, bet arī šis cilvēkresurss ir izsmelts, patreiz meklējam iespējas un atbalstītājus, lai spētu sākt apmaksāt darbu vismaz dažām pozīcijām.

Kādas ir sajūtas pēc šajos mēnešos paveiktā?

Ir paveikts daudz, bet nekas vēl nav beidzies. Tagad varam padomāt par to, kas būtu veicams tālāk. Ko varam darīt labāk sadarbībā ar citām NVO, kā veiksmīgāk sadarboties ar valsti. Patiesībā, tikai tagad, pēc trīs mēnešiem, NVO sektors beidzot ir aizklauvējies līdz dažām durvīm, kas nav bijušas mums atvērtas. NVO sektora priekšlikumi par ilgtermiņa piedāvājumiem ir tikuši pieņemti un uzklausīti. Raudzīsimies, kas notiks tālāk ­­- vai un kāda daļa no tā visa tiks īstenota.
Šeit gan jāpiezīmē, ka ir tādas ministrijas un valdības pārstāvji, kas joprojām neatsaucas uz aicinājumu satikties. Piemēram, pagājušā nedēļā biedrībā “Tavi draugi”, Ventspils ielā 50, rīkojām diskusiju, uz kuru pat pēc apstiprinājuma neatnāca pārstāvis no Finanšu ministrijas. Pat nerunājot par pašu ministru.

Kā vērtējat lēmumu par atbalsta pagarinājumu, vai ar to būs gana?

Tas ir apsveicami, ka šāds lēmums, lai arī ļoti novēloti, tika pieņemts un ka šobrīd uz šo papildus laiku ir skaidrība gan ukraiņiem, gan arī institūcijām un cilvēkiem, kuri viņiem palīdz. Tomēr 30 dienas paies ātri, tas noteikti nav brīdis, kad atslābt. Ir jāstrādā pie ilgtermiņa atbalsta mehānisma, jo ir skaidrs, ka arī karam beidzoties daļai ukraiņu nebūs iespēju uzreiz atgriezties mājās, lai arī viņi ļoti to vēlas. Būtu naivi domāt, ka arī mēs paši pēc 30 dienām varēsim atgriezties pie ierastās lietu kārtības - tas diemžēl nekad vairs nebūs iespējams.

Skumīgi, protams, ka šāds process netika uzsākts jau ātrāk, jo tas būtu devis iespēju mums visiem tam sagatavoties, veidot kopīgus risinājumus. Tagad mēs, brīvprātīgo organizācijas, tāpat kā ukraiņi Latvijā, esam nolikti kārtējā stresainajā brīdī, kad burtiski “vienas nakts “ laikā uzzinām jaunumus. Bet saglabāsim optimismu - labi, ka vismaz mums tagad ir šīs 30 dienas, kad varam veidot sadarbību.

Kas ir būtiskākās problēmas, ar ko ukrainas civiliedzīvotāji šobrīd saskaras?

Tikko biedrībā veicām Ukrainas civiliedzīvotāju aptauju, kurā piedalījās vairāk nekā 640 respondentu. Tās rezultāti rāda, ka vairāk nekā pusei (59%) ir problēmas ar mājokļa, 52% - ar darbavietas atrašanu. 19% arī norādīja, ka problēma ir pārtika un 21% cilvēku norādījuši, ka viņiem nepieciešams emocionālais atbalsts. Biedrībā "Tavi draugi" kopš kara sākuma esam palīdzējuši ap 10 000 ukraiņu un lielākā daļa no viņiem saskaras ar šīm problēmām. Vēl atsevišķs stāsts ir informācijas pieejamība un apmaiņa - ukraiņi nepārzina Latvijas informācijas aprites platformas (tai skaitā - ministriju mājas lapas) un izmanto citus informācijas kanālus. Aptaujātie ukraiņi kā biežāk lietotos kanālus norādījuši Telegram un Facebook, tātad mēs viņus nesasniegsim ar publikācijām valsts pārvaldes interneta lapās latviešu valodā. Komunikācija ar sabiedrību un ukraiņiem nav bijusi pietiekoša un saprotama, jo jautājumi, ar kādiem ukraiņi vēršas pie mums, to apliecina ik dienas. Diemžēl Covid laiks mūs nepietiekoši labi sagatavoja - neiemācījāmies krīzes komunikāciju.

Ņemot vērā pieredzi palīdzības sniegšanā ukraiņiem, kādus risinājumus jūs ieteiktu?

Ja runājam par mājokļu jautājumu, ļoti ceram, ka risinājums ir ilgi gaidītā, vienotā VUGD sistēma, kur Latvijas iedzīvotāji, kuri vēlas izīrēt mājokļus ukraiņiem, varētu "satikties" ar ukraiņiem, kuri meklē dzīvesvietas. Ļoti ceram, ka tā sāks jaudīgi darboties. Līdzīgi ir ar nodarbinātību - nav ērta un saprotama veida, kā darba devēji var satikt savus potenciālos darba ņēmējus. Arī mēs esam kļuvuši par savā ziņā “centru” un darba un mājvietu biržu un esam spiesti domāt par šāda asistenta lomas veidošanu mūsu biedrībā, jo piedāvājums ar pieprasījumu vienkārši nesatiekas. Mums ienāk abi.

Kā vērtējat sadarbību ar valsts pārvaldi un pašvaldībām atbalsta sniegšanā ukraiņiem?

Gan mums, gan citu nevalstisko biedrību kolēģiem ir vērā ņemama pieredze palīdzības sniegšanā un kontakti ar ukraiņiem. Tas ir resurss, ko valsts pārvalde līdz šim praktiski nav izmantojusi. Pēc pēdējā laika NVO sektora aktivitātēm esam tikuši uzklausīti, sadzirdēti un ceram uz ciešāku sadarbību. Esmu pārliecināts, ka valsts sektoram, pašvaldībām un NVO jāstrādā kopā, lai ukraiņiem sniegtais atbalsts būtu mērķtiecīgs un lai varam palīdzēt risināt tās problēmas, ar ko laika gaitā vēl saskarsimies.

Kāda ir situācija ar mūsu cilvēku iesaisti pašlaik? Vai ir nepieciešama palīdzība?

Kopš kara pie mums ir fiksēti aptuveni 2000 brīvprātīgo, tai skaitā ap 1000 šoferi. Visdažādāko jomu un profesiju pārstāvji te darbojušies gan savā, gan pilnīgi citās jomās - gan uzņēmumu vadītāji un īpašnieki, gan darbinieki, tāpat arī skolēni un pensionāri un ikviens palīdzēt gribētājs ir varējis pieslēgties kādai no jomām. Gan kā šoferi, gan kā ziedojumu pakotāji, šķirotāji, ziedojumu piesaistītāji u.tml.

Šeit stāvoklis un amats nav bijis noteicošais. Katrs nāk un dara.
Daļa šo cilvēku jau vairāk nekā trīs mēnešus ir spējuši nolikt malā savus hobijus, intereses, ikdienas dzīvi, lai palīdzētu, kā māk un prot, nesaņemot par to atlīdzību. Un tie ir visdažādāko profesiju un dzīvesgājuma iedzīvotāji un labi apmaksāti speciālisti. Ļoti novērtējam uzņēmumus, kas saviem darbiniekiem ir piešķīruši apmaksātas brīvprātīgā darba dienas. Tas ir apsveicami, ka mēs kā sabiedrība spējam ar savu biznesu un resursiem dalīties šādās krīzes situācijās. Esmu ļoti pateicīgs katram uzņēmumam, tā vadībai un darbiniekiem, kas šādi ir iesaistījušies. Palīdzība noteikti ir un būs nepieciešama arī turpmāk. Situācija Ukrainā nepaliek labāka, tāpēc esam bažīgi par ziedojumu samazināšanos. Ir skaidrs, ka visi esam fiziski un emocionāli piekusuši, bet neaizmirsīsim, ka ukraiņi cīnās un cieš par mums visiem. Tāpēc mēs turpināsim darbu, kamēr vien būs ziedojumi un brīvprātīgie, kuri būs gatavi veltīt savu laiku un spēku.