Jānim Erenštreitam nepatīk, kad viņu sauc par maestro
"Lībiešu dzimtas pēctecis, mūziķis, absolūti talantīgs pedagogs, izcils kordiriģents, kurš zēnu kora kustību izauklējis ne tikai Latvijai, bet iznesis pasaulē," tā raidījuma "Daudz laimes, jubilār" viesi raksturo Ojārs Rubenis, vēsta lsm.lv.
Daudzi skatītāji bez ilgas domāšanas Rubeņa teiktajā atpazīst Jāni Erenštreitu, kas studijā ierodas slaidi jauneklīgs un pilnīgi neierakstās astoņdesmitgadniekos. Visticamāk, tas ir tāpēc, ka blakus izcilajām profesionālajām īpašībām Jāni Erenštreitu visvairāk raksturo viņa spēcīgais gars: vērtību sistēma, gribasspēks un mērķapziņa, kas nemēdz novecot. Gars tikai atjaunojas un atjaunojas, kļūdams viedāks, možāks un vērīgāks.
Raidījuma radošā grupa Jānim Erenštreitam bija sagatavojusi daudz arhīva fragmentu, starp kuriem, protams, daudzos Erenštreits stāv kora, bieži - Dziesmu svētku lielā kora priekšā. "Tad ir tāda koncentrācija, ka tu vairs nešaubies. Vairs nav, kur sprukt, jāpaceļ rokas, jārāda korim elpa un jāsāk," sajūtu, stāvot kora priekšā, raksturo diriģents pats. "Bet izskaidrot līdz galam to es nevaru. Vai kāds gan var izskaidrot, ko nozīmē būt septītajās debesīs? Tā ir gan atbildība, gan jautājums: kāda būs mana spēja ietekmēt šo procesu?
Es nāku, lai šo lielo kori, gluži kā vērsi, savaldītu un arī - lai mēs kopā radītu kaut ko jaunu."
Atšķirību starp pieaugušo un skolēnu kora vadīšanu Erenštreits saista ar savu mūža pieredzi - Rīgas Doma kora skolas izveidošanu un puikām. "Varbūt es jūtos piederīgāks skolēnu koriem, viņi mani labi pazīst, ar viņiem es jūtos kā savējais. Pieaugušajiem man ir mazliet grūti aizrādīt, pieprasīt, es neesmu Māra Sirmā tips, kas var ilgstoši ņemties ar vienu frāzi.
Manī vairāk laikam ir skolotājs, nevis diriģents.
Arī reizēs, kad mani kāds grib uzrunāt kā maestro, es vienmēr laboju: sauciet mani par skolotāju!" saka Erenštreits.
Arī līdz zēnu koru vadībai Erenštreitu aizveda providence, šoreiz - brāļu Kokaru veidolā. Abi izcilie diriģenti, varbūt jau toreiz nojauzdami Jāņa Erenštreita skolotāja talantu, aicināja viņu vadīt Emīla Dārziņa Mūzikas skolas zēnu kori, sakot: "Jāni, tev jānāk! Mēs netiekam galā ar disciplīnu!" Erenštreits saka, ka toreiz viņam bija izveidojies priekšstats par ideālu zēnu kora skanējumu, un tieši to viņš izdzirdējis Dārziņskolas zēnos, tāpēc piekritis, un ar to sākās leģendārais Latvijas zēnu koru mākslas ceļš, Doma kora skola, kurā izauga izcili atskaņotājmākslinieki - Jāņa Erenštreita skolnieki.
"Man bija svarīgi, ka viņi tika audzināti ne tikai par profesionāliem mūziķiem. Ne mazāk - par īstiem puikām, īstiem vīriem, kopā sportojot, kopā izstrādājot kora puikas uzvedības kodeksu,"
savu komplekso audzināšanas sistēmu raksturo Jānis, kuras pamatā bija vīrišķības uzvedības noteikumi. ko varētu saukt arī par mazo džentlmeņu goda grāmatu. "Ar puikām nav tā kā meiteņu korī, kad diriģents ienāk telpā un ir svētsvinīgs klusums. Mums bija arī nometnes, kur kopā pavadījām divas nedēļas. Protams, bez vecākiem. Man, pirmkārt, svarīgi bija izvest puikas laukā no Rīgas, lai viņi tiek pie dabas, iepazīst Latvijas skaistumu. Ar dziedāšanu mēs nepārspīlējām. Savukārt par noteikumiem vienojāmies, es ļoti negribēju viņus audzināt ar instrukcijām. Man lielā cieņā vienmēr bijis sports un aktivitātes. Vienīgais, kur es iekritu, bija indiāņu cīņas. Divas komandas tā iekarsa, ka man nācās viņus izšķirt, jo neviens negribēja padoties, bet tieši otrādi - nolikt pretinieku uz lāpstiņām. Galu galā no indiāņu cīņām mēs atteicāmies, atstājot tikai bultu šaušanu pa mežacūku desmit punktu skalā un vēl kādas indiāņu disciplīnas," smejoties atceras skolotājs.
