Labklājības ministrija neatzīst pieļauto bezdarbību attiecībā uz nespēju atgūt naudu no bērnu varmākām
Labklājības ministrija (LM) neatzīst pieļauto bezdarbību, nenodrošinot valsts budžeta līdzekļu atgūšanu no bērnu varmākām, informē LM Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists Egils Zariņš.
Bērnu tiesību aizsardzības likuma 52.pants nosaka, ka vardarbības vai nolaidības rezultātā cietušo bērnu ārstēšanai un rehabilitācijai izveidojamas īpašas iestādes vai nodaļas vispārējās ārstniecības iestādēs un valsts budžetā paredzami speciāli līdzekļi. Izdevumus par bērna ārstēšanu un rehabilitāciju sedz valsts un pēc tam regresa kārtībā piedzen no vainīgajām personām.
Aprīlī prokuratūras pārbaudē tika konstatēts, ka, neskatoties uz to, ka LM no valsts budžeta tiek piešķirti līdzekļi vardarbības vai nolaidības rezultātā cietušo bērnu rehabilitācijai un Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikts nepārprotams pienākums no vainīgajām personām regresa kārtībā piedzīt šim mērķim izlietotos līdzekļus, ministrija līdz šim nav risinājusi jautājumu par minētā likuma prasības izpildi.
LM Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš norādīja, ka nav pieļauta bezdarbība attiecībā uz Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikto, jo no vardarbības vai nolaidības cietušu bērnu rehabilitācija tiek nodrošināta atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma likuma 51.panta otrajai daļai. Proti, bērnam, kurš ir noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības, nolaidības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas darbības upuris, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā bez maksas sniedzama nepieciešamā palīdzība, lai viņš atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā.
Dūdiņš uzsvēra, ka Bērnu tiesību aizsardzības likumā minētais termins "rehabilitācija" atbilstoši kontekstam un likuma apspriešanas laikā notikušajām diskusijām ir attiecināms tikai uz ārstniecības procesu, nevis sociālās rehabilitācijas pakalpojumu. Par to ministrija esot pārliecinājusies, izpētot 1998.gada Saeimas stenogrammas.
Līdz ar to, ministrijas ieskatā, abos minētajos Bērnu tiesību aizsardzības likuma pantos iekļautajām tiesību normām ir atšķirīgi mērķi un tajos paredzētas atšķirīgas publisko institūciju darbības.
Vienlaikus LM piekrīt, ka nepieciešams precizēt Bērnu tiesību aizsardzības attiecīgās normas un noteikt, ka likuma 52.panta pirmā daļa ir attiecināma tikai uz ārstniecību, kas sevī ietver arī medicīnisko rehabilitāciju, kas ir atbilstoši strīdīgās normas radīšanas laikam 1998.gadā.