"Žirinovska krēsls bija uz paaugstinājuma, lai viņš būtu visiem pāri"; Pīks dalās atmiņās par vizīti Maskavā, kad Krievijā jau valdīja Putins
Rihards Pīks ir ne tikai kinorežisors, bet arī kinooperators. Iesaistījās Atmodas kustībā, 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā. Tāpat viņš zināms kā Latvijas politiķis – no 1996. gada līdz 1997. gadam bijis kultūras ministrs, 2004. gadā bijis ārlietu ministrs. Pēc tam Pīks tika ievēlēts Eiropas Parlamentā, kur bija deputāts līdz 2009. gadam, vēsta Latvijas Radio raidījums "Laikmeta krustpunktā".
2000. gada beigās Pīks viesojās Krievijā un kā Saeimas pārstāvis ticies ar Krievijas politiķiem. Toreiz Kremlī jau valdīja tā pašreizējais saimnieks Vladimirs Putins.
"Tā bija grūtākā vizīte manā politiķa karjerā," Pīks sacīja toreiz, kad Latvijas delegācijas atgriezās Rīgā.
Viņš bija šīs delegācijas vadītājs, un viņa kolēģe Helēna Demakova šo vizīti Krievijā komentēja kā pazemojumu, ultimātu, nelāgu sajūtu pilnu.
"Tā ideja radās pēc Krievijas toreizējās domes priekšsēdētāja vietnieces Ļubovas Sļiskas ieteikuma. Viņa bija Rīgā vasarā, jo tikās ar radiniekiem. Un es ar viņu kafejnīcā tikos. Viņa ierosināja, ka mums, parlamenta delegācijām, vajadzētu sarunāties. Tā mēs decembrī tur devāmies un tikāmies ar vairākām domes frakcijām. Mēs kopā izlēmām, ar kurām mēs gribam tikties un ar kurām ne," raidījumā stāstīja Pīks.
Latvijas delegācija bija nolēmusi, ka nevēlas tikties ar Krievijas Valsts domes deputāta Vladimira Žirinovska frakciju, taču Pīks atklāja, ka šim politiķim bijuši citi plāni:
"Žirinovskis pieprasīja, ka viņš noteikti grib ar mums tikties. Tas bija, protams, pilnīgs teātris. Tajā viņu frakcija telpā bija garš galds, kur galda galā viņam bija krēsls uz paaugstinājuma, lai viņš būtu visiem pāri.
Un mani pārsteidza arī Ļubova Sļiska, ar kuru Rīgā mēs normāli sapratāmies, mums bija cilvēcīga saruna. Viņa pēkšņi arī runā kaut ko pavisam citu. Tātad viņiem visiem bija sagatavots priekšraksts, nezinu, vai no Ārlietu ministrijas vai no drošības iestādes, bet visi viņi faktiski runāja vienu un to pašu tekstu. Es pat Ļubovu Sļisku pārtraucu, atgādinot viņai, ka mēs runājām kaut ko pavisam citu. Viņa gan samulsa, bet tomēr turpināja. Toreiz mēs vēl nesapratām, ka tas turpināsies, bet, tagad redzot, kur Putins ir novedis Krieviju, ir saprotams, ka viņš sāka jau tad diriģēt."