ST: noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija maksātnespējas procesā nepārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu attiecībā uz kreditoru

Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija maksātnespējas procesā nepārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu attiecībā uz kreditoru, pirmdien nospriedusi Satversmes tiesa (ST), izskatot kādu pēc likvidējamās AS "Trasta komercbanka" un tās kreditora pieteikuma ierosinātu lietu.

Kā noskaidroja tiesā, sākotnēji ST bija ierosinātas divas lietas par Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normu atbilstību Satversmei. Lai veicinātu šo lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, tās tika apvienotas vienā.

Likvidējamā AS "Trasta komercbanka" bija norādījusi, ka ar noguldījuma brīdi finanšu līdzekļi, kas tiek noguldīti kredītiestādē, kļūst par tās īpašumu. Tādējādi konfiscējot par noziedzīgi iegūtu atzītu mantu - bankā noguldītos finanšu līdzekļus -, bankai tiek uzlikts pienākums atdot valstij tās īpašumu, tādā veidā samazinot bankai piederošās mantas apjomu. Pēc bankas ieskata, apstrīdētās normas neatbilst Satversmes normām.

Savukārt Lielbritānijā reģistrēts komersants "Ergo Tec LLP" minētajā bankā bija noguldījis finanšu līdzekļus un atbilstoši bankas maksātnespējas procesam iesniedzis kreditora prasījumu. Pamatojoties uz apstrīdētajām normām, valstij neievērojot kreditoru prasījumu kārtu, būtiski tiekot samazināts bankas mantas apmērs, kas liedzot izpildīt saistības pret bankas kreditoru pilnā apmērā. Pēc bankas kreditora ieskata, apstrīdētās normas neatbilst Satversmes normām.

ST nosprieda izbeigt tiesvedību attiecībā uz "Trasta komercbankas" prasījumu par Krimināllikuma 70.11 panta ceturtās daļas un Kriminālprocesa likuma 358.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam un 105.pantam.

Tāpat tiesa izbeidza tiesvedību attiecībā uz Lielbritānijā reģistrētā komersanta prasījumu par Krimināllikuma 70.11 panta ceturtās daļas un Kriminālprocesa likuma 358.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 105.panta pirmajiem trim teikumiem.

ST arī atzina Krimināllikuma 70.11 panta ceturto daļu un Kriminālprocesa likuma 358. panta pirmo daļu par atbilstošu Satversmes 91.panta pirmajam teikumam.

Krimināllikuma 70.11 panta ceturtā daļa noteic, ka noziedzīgi iegūtu mantu, līdzekļus, ko persona ieguvusi no šādas mantas realizācijas, kā arī noziedzīgi iegūtas mantas izmantošanas rezultātā gūtos augļus konfiscē, ja tā nav jāatdod īpašniekam vai likumīgam valdītājam.

Savukārt Kriminālprocesa likuma 358.panta pirmā daļa paredz, ka noziedzīgi iegūtu mantu, ja tās turpmāka uzglabāšana kriminālprocesa mērķu sasniegšanai nav nepieciešama un ja tā nav jāatdod īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, ar tiesas nolēmumu konfiscē valsts labā, bet iegūtos finanšu līdzekļus ieskaita valsts budžetā.

Satversmes 91.panta pirmais teikums nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, bet Satversmes 105.pants - ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm, īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu, īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

ST spriedumā secinājusi, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nozīmē šādas mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšanu jeb atņemšanu, kas tiek veikta sakarā ar mantas noziedzīgo izcelsmi. Jau iepriekšminētais noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju nošķir no Kredītiestāžu likumā minētajiem valsts prasījumu veidiem, kas tiek realizēti maksātnespējas procesā. Proti, noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas būtības dēļ, kā arī vērtējot šo tiesību institūtu Latvijas tiesiskās sistēmas ietvaros, to nevar salīdzināt ar citiem valsts prasījumiem.

Tādējādi valsts nevis izmanto savas prasījuma tiesības tāpat kā jebkurš cits kreditors, bet gan rīkojas kā tāds subjekts, kas ir tiesīgs atsavināt noziedzīgi iegūtu mantu. Tas tiek darīts ne tikai ar mērķi izpildīt starptautiskās saistības, bet arī ar mērķi garantēt principa - noziedzīgs nodarījums nenes augļus - ievērošanu.

Turklāt ST secinājusi, ka nav piešķirama nozīme tam apstāklim, ka izskatāmajā lietā Banka atrodas maksātnespējas procesā. Arī kredītiestādē noguldītie finanšu līdzekļi, citstarp maksātnespējas procesa ietvaros, nevar tikt pakļauti citādām prasībām attiecībā uz nepieciešamību tos konfiscēt un darīt to tāpat kā citos gadījumos - nekavējoties.

Līdz ar to bankas kreditora identificētās personu grupas - valsts, kuras īpašumā tiek konfiscēta noziedzīgi iegūtā manta, un tādi kredītiestādes kreditori kā bankas kreditors, kuriem ir prasījuma tiesības pret maksātnespējas procesā esošu kredītiestādi - izskatāmās lietas apstākļos nav salīdzināmas tiesiskās vienlīdzības principa aspektā. Tā kā bankas kreditora identificētās personu grupas neatrodas salīdzināmos apstākļos, apstrīdētās normas šajā daļā atbilst Satversmē ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

ST atzinusi, ka maksātnespējas procesā esošas kredītiestādes kreditoru ar tādas kredītiestādes kreditoru, kura neatrodas maksātnespējas procesā, vieno gan kreditora statuss, gan prasījuma tiesības pret kredītiestādi. Līdz ar to šīs personu grupas ir savstarpēji salīdzināmas.

Atbilstoši ST secinājumiem kredītiestādes spēja apmierināt savu kreditoru prasījumus ir atkarīga galvenokārt no tai pieejamās mantas apmēra.

Maksātnespējas procesa uzsākšanas iemesls un tas, vai mantas konfiskācijas rezultātā tiks apmierināti un kādā apmērā tiks apmierināti kreditoru prasījumi, ir saistīts galvenokārt tieši ar kredītiestādes iepriekš veiktajām darbībām, piemēram, kredītiestādes izraudzīto biznesa modeli, kā arī kredītiestādes mantas daudzumu pirms tam, kad tajā atvērtajos kontos noguldītā manta ir atzīta par noziedzīgi iegūtu un noteikta tās konfiskācija valsts labā, nevis ar pašu maksātnespējas faktu kā tādu.

Tādējādi maksātnespējas procesa esība pati par sevi nav tāds kritērijs, kas apstrīdēto normu tvērumā nostādītu bankas kreditora norādītās personu grupas atšķirīgos apstākļos. Likumdevējs nevar un tam nav pienākuma paredzēt tik diferencētu attieksmi, ka tā noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju padarītu atkarīgu no darbībām, ko kredītiestāde iepriekš veikusi savas mantas saglabāšanai.

ST papildus uzsvērusi, ka noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas mērķa - nekavējoties izņemt šādu mantu no civiltiesiskās apgrozības - sasniegšana nevar tikt padarīta atkarīga no tā, vai kredītiestāde atrodas maksātnespējas procesā.

Tiesa secinājusi, ka tad, ja noziedzīgi iegūta manta, pamatojoties uz apstrīdētajām normām, tiek konfiscēta, maksātnespējas procesā esošas kredītiestādes kreditori neatrodas atšķirīgos apstākļos kā tādas kredītiestādes kreditori, kura neatrodas maksātnespējas procesā. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmē ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

ST priekšsēdētājs Aldis Laviņš pēc sprieduma žurnālistiem teica, ka, uzklausot lietas dalībniekus un pieaicinātās personas, secināts, ka acīmredzot nevienā citā Eiropas konstitucionālajā tiesā līdz šim nav būtu izskatīts šāds līdzīgs jautājums.

"ST nav zināms, ka kāda banka būtu vērsusies konstitucionālajā tiesā un apstrīdējusi normas, kas paredz konfiscēt bankas kontos noguldītus tādus finanšu līdzekļus, kas ar kompetentas institūcijas nolēmumu būtu atzīti par noziedzīgi iegūtiem," norādīja Laviņš.

Šis ST nolēmums ir viens no pirmajiem konstitucionālo tiesu nolēmumiem šajā jautājumā un iespējams, ka citas konstitucionālās tiesas saskaroties ar līdzīgiem jautājumiem smelsies atziņas no pirmdienas ST nolēmuma, norādīja ST priekšsēdētājs.