Zbigņevs Stankevičs: Pasaule pagriezusi muguru Ziemsvētkiem
Intervija ar Romas katoļu Baznīcas Rīgas arhidiecēzes arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču.
– Kāpēc pievērsāties Baznīcas ceļam? Jūs pirms tam bijāt laicīgs cilvēks.
– Manī vienmēr bija vēlme pētīt lietas līdz galam. Savulaik es iedziļinājos dažādās jomās, cerēdams, ka to izpēte mans sniegs atbildes un līdz ar to arī piepildījumu. Kad redzēju, ka man daudz kā šajās atbildēs pietrūkst, es gāju tālāk. Man šī gaita bija sadalīta posmos. Sākumā bija sports: skolas laikā nodarbojos ar vieglatlētiku – trenējos 800 un 1500 metru skrējienā. Tad, kad 1973. gadā mācības vidusskolā tuvojās noslēgumam, domāju, ko studēt. Apstājos pie diviem variantiem: viens bija kodolfizika, jo mani interesēja pasaules pamati, otrs variants bija pētīt mākslīgo intelektu un kibernētiku. Man šķita, ka mākslīgais intelekts kādreiz izkonkurēs cilvēka intelektu, spējot izdibināt pasauli līdz galam. Aizgāju studēt uz Politehnisko institūtu, lai apgūtu automatizēto vadības sistēmu specialitāti. Kad studijas gāja uz beigām, sapratu: šis mērķis nu ir sasniegts, ko tālāk? Paralēli nodarbojos ar jogu un karatē. Mani interesēja viss, kas nāk no austrumiem, jo man šķita, ka kristietībā es neko jaunu neatradīšu un ka šis reliģijas virziens ir priekš vecām tantēm. Iemīlējos austrumu garīgumā un Indijā: to es dēvēju par savu pirmo mīlestību. Pateicoties savām austrumu studijām, es atklāju cilvēka dzīves garīgo dimensiju, par kuru man gadu desmitiem bija stāstīts, ka tāda vispār neeksistē. Tad kādu rītu es pamodos ar pārliecību, ka Dievs ir. Tāpat kā mani agrāk vilināja pasaules noslēpuma atklāšana, vilinājums transformējās uz atbilžu meklēšanu caur Dievu, jo sapratu, ka tieši viņā ir atbildes. Pēc kāda laika sapratu, ka vēlos veltīt savu dzīvi Dieva meklējumiem un savienoties ar Dievu.
– Kādi bija meklējumi?
– Jogas literatūrā bija rakstīts: ja tu savienojies ar Dievu, tā ir svētlaime un tu esi piepildīts. Sākumā centos sasniegt šo mērķi ar jogu. Katru rītu nodarbojos ar elpošanas vingrinājumiem, stāvēju uz galvas un tamlīdzīgi. Tā pagāja gadi, un es sapratu, ka nekas nenotiek: neesmu pietuvojies Dievam ne par mata tiesu. Man bija iekšējā krīze: zināju, kurp gribu doties, bet man nesanāk. Tad pilnīgi nejauši nonācu kristiešu grupā, kurā bija vairāku konfesiju pārstāvji. Sarunās viņi spēja man parādīt, ka Jēzus Kristus būs tas skolotājs, kurš spēs mani ievadīt attiecībās ar Dievu un pārvest mani pāri bezdibenim, kuru nevaru pieveikt. Vairākas reizes piedalījos šīs grupas lūgšanu vakaros un jutu, ka manī tas atbalsojas. Es sāku lūgt Jēzu Kristu, lai viņš man palīdz tikt skaidrībā ar manu dzīvi, es sāku piedzīvot to, ka Dievs kļūst man tuvāks. Manī dzima vēlēšanās aiziet uz grēksūdzi, ko nebiju darījis gadus desmit. Es to izdarīju, un viss nostājās savās vietās. Pēc tam sajutu, ka savās izjūtās vēlos dalīties ar citiem, un es to darīju desmit gadus, līdztekus būdams inženieris. Pakāpeniski manī atdzima interese par kultūru, jo tad, kad nodarbojos ar jogu, biju apzināti nogriezis interesi par mūziku, literatūru, mākslu. Sāku studēt mākslas un filozofijas vēsturi, izbūros cauri mūzikas vēsturei. Tad ķēros klāt pie literatūras vēstures. Es patiesi aizrāvos ar kultūru un teoloģiju. No rītiem jogas vietā sāku praktizēt meditāciju, par pamatu ņemot Jaunās Derības tekstus, sāku ar Marka evaņģēliju. Atteicos arī no karatē. Dalījos savās pārdomās ar draugiem un paziņam. Taču pēc kādiem desmit gadiem sāku redzēt, ka nav kaut kas kārtībā. Darbā mani grauza kāds tārpiņš: it kā viss bija labi, pildīju savus pienākumus, tomēr... Sāku domāt: vai tas ir mans aicinājums – visu mūžu nostrādāt par inženieri? Bieži griezos pie Dieva, lūgdams, lai Viņš man palīdz tikt skaidrībā par manu patieso aicinājumu, pētīju literatūru, runāju ar cilvēkiem, kas man bija autoritātes. Reiz kāds no draugiem pajautāja: kāpēc tu nekļūsti par priesteri? Lai atbildētu uz šo jautājumu, man vajadzēja parunāties ar pieredzējušu cilvēku, kam ar Dievu tuvākas attiecības. Saņēmos un aizgāju pie sava garīgā tēva – Viktora Pentjuša, kurš mani pazina no bērna kājas. Kad biju mazs bērns, viņš mani veda pie pirmās Komūnijas, bet tad viņš mani nemudināja iet pa priesterības ceļu: viņš gaidīja, kad es pats pamodīšos. Viņš ar mani parunāja trīs minūtes, un man uzreiz bija skaidrs: Dievs mani aicina kļūt par priesteri. Piedzīvoju tādu iekšējo brīvību, kādu nebiju jutis nekad.
– Kas notika pēc tam?
– Devos uz Poliju, uz Ļubļinas katoļu universitāti. Jau būdams tur, iegāju baznīcā pie Garīgā semināra un sajutu sevī mieru un klusumu, kas apstiprināja, ka viss ir kārtībā: tas tārpiņš mani vairs negrauza. Pēc mācībām mani iesvētīja par priesteri, sešus gadus nokalpoju Rīgā, pēc tam sešus gadus studēju Romā. Pirms divarpus gadiem atgriezos Rīgā. Lūk, sakritība: 1980. gada 8. augustā es aizgāju pie sava garīgā tēva, un šogad 8. augustā mani konsekrēja par bīskapu.
– Teorētiski taču iespējams, ka jūs kādreiz tiksiet iecelts par Romas pāvestu: jums vispirms jātop par kardinālu, jo tieši kardināli konklāvā no sava vidus ieceļ pāvestu. Latvijai tas bija liels gods, kad kardināla kārtā tika iecelts jūsu priekšgājējs Jānis Pujats.
– Latvija visā bijušajā Padomju Savienībā bija pirmā, kur tika iecelts kardināls – nevis Lietuva, kas ir katoliskāka valsts nekā Latvija.
– Kāpēc tā notika?
– Tāpēc, ka Latvijā bija vienīgais Garīgais seminārs, kur gatavoja priesterus visai Padomju Savienībai, izņemot Lietuvu, kur arī bija seminārs, taču tas gatavoja priesterus tikai Lietuvai. Tur bija 500 priesteru, Latvijā – tikai simt. Latvija 40% no saviem priesteriem atdeva Padomju Savienībai, līdz ar to bīskaps un pēc tam arī kardināls Julijans Vaivods aprūpēja katoļus visā Padomju Savienībā. Pateicoties Latvijai, katoļu baznīca saglabājās visās padomju republikās. Tāpēc pāvests pirmo kardinālu iecēla Latvijā.
– Ko domājat par to, ka garīdznieks ir arī politiķis? Piemēram, Jāzeps Rancāns un Francis Trasuns savulaik bija gan garīdznieki, gan Saeimas deputāti. Turklāt spoži, tautas mīlēti un cienīti deputāti.
– Baznīcas oficiālā attieksme šajā jautājumā ir mainījusies: līdz 1983. gadam tas bija pieļaujams saskaņā ar kanonisko likumu kodeksu, kas izdots 1917. gadā. 1983. gadā izdotajā kodeksā skaidri pateikts, ka garīdznieks nedrīkst iet politikā, būt parlamenta loceklis. Garīdznieka misija ir cita: nevis veidot politiku, bet gan skaidrot politiķiem principus, kā viņiem jāstrādā dievišķās atklāsmes gaismā.
– Rancāns un Trasuns arī nesa šo gaismu. To nevaram noliegt.
– Jānodala šīs sfēras, jo politika – tā tomēr ir laju kompetence.
– Laji – tas skan diezgan nicinoši.
– Laji ir tie, kas nav garīdznieki. Kad pirmbaznīca kļuva skaitā kuplāka, parādījās arī ekonomiskie jautājumi, kurus vajadzēja risināt. Kad apustuļi bija noguruši to darīt, viņi teica: neklājas mums aprūpēt galdus, atstājot novārtā Dieva vārdu. Tāpēc iecelsim diakonus, kas gādā par šiem jautājumiem, bet mēs pievērsīsimies tikai Dieva vārda sludināšanai.
– Intervējot Latvijas pareizticīgās baznīcas galvu – metropolītu Aleksandru, uzdevu viņam – kā pēc tam sapratu – visai ķecerīgu jautājumu, kas viņam, manuprāt, šķita gandrīz vai nepieklājīgs: kāpēc pareizticīgā baznīca nekad nav izskatījusi jautājumu par sieviešu ordināciju? Atbildes vietā viņš parādīja tekstu no Svētajiem rakstiem, kas vēstīja apmēram tādu domu: sievietei sava vieta, piemēram, klāt galdus, vīrietim – sava, turklāt svarīgākā. Vai katoļu baznīca arī ir tikpat diskriminējoša pret sievietēm?
– Attīstoties kristietībai un tās apvārsnim, sieviete ir nostādīta augstāk par vīriešiem. Atminēsimies viduslaikus un skaistās dāmas kultu. Ir tāda Jaunavas Marijas litānija, kur visa cita starpā teikts: "Visu svēto karaliene, lūdz par mums!" Svētie ir Pēteris, Jānis Kristītājs un pārējie lielie svētie – Marija ir viņu karaliene, viņa ir eņģeļu karaliene, viņa ir augstāka par eņģeļiem savā svētumā un cieņā. Līdz ar to var secināt, ka katoļu baznīca pret sievieti izturas ar milzīgu cieņu. Sieviete netiek mazvērtēta, vienkārši – sievietei un vīrietim ir atšķirīgas misijas un kalpojums. Visa pamatā ir tas, ka Jēzus Kristus ir vīrietis, viņš izvēlējās 12 apustuļus, nevis sešus apustuļus un sešas apustules. Mēs turpinām to, ko viņš mums norādīja. Jā, sievietei ir cita misija, un nevis tikai klāt galdus, bet arī būt vīrietim par palīgu. Sievietei ir cita struktūra, ne tikai fiziskā, bet arī psiholoģiskā un garīgā, un sieviete redz lietas, kuras vīrietis neredz. Vīrieti interesē globālas lietas, bet tikmēr bērns var palikt neapģērbts un nepaēdis, ja viņš atstāts tā pārziņā. Sieviete ir ļoti konkrēta savā domāšanā, viņa bieži vien redz to, ko vīrietis palaiž garām.
– Protams. Tas viss tāpēc, ka sievietei ir tiešais vads ar debesīm, viņa pa taisno spēj sarunāties ar Dievu: viņa rada dzīvību tāpat kā Dievs. Kas paliek vīrietim? Viņam taču nav šā tiešā vada! Viņš dzīvo uz baterijām, kas laiku pa laikam nosēžas. Tad viņam jāiet pie sievietes uzlādēties no viņas vieduma.
– Jā, sievietes intuitīvā un citas spējas ir milzīgas.
– Luterāņi atļauj sievietes ordinēt. Kāpēc?
– Latvijā vairs tā nav. Esošā baznīcas vadība ir sapratusi, ka tas nav pareizi. Sieviešu ordinācija – tā bija Rietumu tendence, kam Latvija savulaik nekritiski sekoja. Šodienas luteriskā baznīca pie mums ir sapratusi, ka nevis jāseko nepareiziem piemēriem, bet gan vairāk jāizmanto pašiem sava galva.
– Luterāņu garīdzniekiem ir atļauts precēties un radīt bērnus, katoļiem – nav atļauts. Vai tas netiek aizskartas cilvēktiesības?
– Nē. Tas ir aicinājuma jautājums. Priesteris pārstāv Kristu, viņš ir In Persona Christi – viņš ir Kristus vietā, kad veic sakrālās darbības. Kristus nebija precējies. Bībelē ir stāstīts, ka ir cilvēki, kas nav spējīgi precēties, jo tādi ir piedzimuši, ir tādi, kurus par einuhiem ir padarījuši cilvēki, bet ir arī tādi, kuri to izvēlas Dieva valstības dēļ. Ir interesanta piebilde, ko saka Kristus: "Kas spēj to saprast, lai saprot." Tas nozīmē – kas nespēj, lai klusē un nerāda savu nezināšanu. Celibāts ir vēlēšanās līdzināties Kristum, būt par labāk saskatāmu viņa klātbūtnes zīmi. Celibāts ļauj visu enerģiju likt lietā, lai kalpotu Dievam un cilvēkiem. Ja ir ģimene, tad pirmām kārtām jārūpējas par sievu, un tas, kas paliek pāri, tiek draudzei. Tas nav viegli. Katoļu baznīca ir atpazinusi to, ka Dievs priesteri aicina kalpot tikai Viņam. Par priesteri var kļūt tikai tas, kuram ir aicinājums uz celibātu.
– Jūs sakāt: Bībelē ir rakstīts, ka Kristus teica tā un tā, tas nozīmē – Dievs tā bija nolēmis. Bet Bībeli taču uzrakstīja cilvēki. Kā gan viņi var zināt, ko nolēmis Dievs? Cilvēki var tikai interpretēt.
– Cilvēki interpretē Bībeli. No viens puses, Bībele ir Dieva iedvesmota, bet no otras – tā ir cilvēka rakstīta. Tad, kad cilvēks to rakstīja, viņš to laida caur savu pieredzi, prātu un emocijām. Viņš rakstīdams izteica arī sevi. Pirmais pamudinājums nāca no Dieva, un tas nozīmē, ka Bībele ir vienīgā grāmata, kas ir Dieva iedvesmota. Tāpēc šajā grāmatā nav kļūdu, un es nerunāju par vēstures, kosmoloģijas vai bioloģijas datiem, nav kļūdu tādā ziņā, ka šī grāmata ir atbilstoša tā laika cilvēku izpratnes līmenim. Kāds no domātājiem teicis, ka Bībele mums nerāda to, kādas ir debesis, bet gan – kā nokļūt uz debesīm. Bībelē nav maldu par cilvēka attiecībām ar Dievu. Bībele ir cilvēka un Dieva savstarpējo attiecību vēsture – no cilvēka radīšanas brīža līdz pirmbaznīcas dzimšanai.
– Neesmu pārāk čakla baznīcā gājēja, taču reizēm ļoti gribas būt dievnamā, noklausīties sprediķi un iet pie dievgalda. Kāpēc rodas šāda vajadzība?
– Cilvēkā ir trīs eksistences slāņi: viens ir materiālais, kas patlaban, šķiet, tiek uzskatīts par vissvarīgāko, otrs – dvēseliskais, un šis slānis baro dvēseli. Bet cilvēkā ir arī garīgās vajadzības: viņā ir nemirstīgā dvēsele, cilvēka pamats jeb kodols – viņa gars. Gara galvenā vajadzība ir komunikācija ar sakrālo, ar dievišķo, ar Dievu. Garam ir vajadzīgs kontakts ar Dievu, tāpat kā miesai ir vajadzīgs ēdiens un gaiss. Ja gribat aiziet uz baznīcu, tas nozīmē, ka jūsu esamības pamats nav apslāpēts un jūsu gars pieprasa: dod man Dievu!
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"