Vaira Vīķe Freiberga: Ukrainā ir viens risinājums - ka viņi "pieklapē" krievu armijas vienības "lupatu lēveros"

Bijusi Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga TV3 raidījumā "Nekā personīga" atklāj savas domas par karu Ukrainā un Uzvaras pieminekļa likteni.

Daudzos mūsu prātos Jūs pirmkārt esat prezidente. Bet pašos pamatos jūs esat psiholoģe. Ko jūs varat ietekt cilvēkiem šajos pārdzīvojumiem un bezgalīgajām skumjām māktajos laikos.

Jā, es domāju, tādas brīnumzālītes īsti nav, kā tikt pāri skumjām. Un tās ainas, kas ir dienu no dienas jāvēro, ir vienkārši satriecošas. Un es domāju, ka īstenībā tur ir divi risinājumi. Viens ir tā, kā izlikties, ka tas nenotiek un to ignorēt.

Un otrs ir tomēr to pieņemt un pārdzīvot un kaut vai izraudāties... Man katru dienu jāraud, ja es kaut kādā stadijā to skatos. Bet es arī ar prātu cenšos sekot līdzi, kas ir tie dažādie argumenti mūsu Eiropas Savienības un NATO valsts ietvaros. Un tad es redzu, ka tur uzpeld, gan man par lielu atvieglinājumu, izpratne par to, beidzot, kas ir Krievija. Un tas tad man, piemēram, atvieglo manu sirdi un man rodas cerība, ka ir kāda cerība, lai kādas ciešanas tas prasīs Ukrainai, ka tur būs kaut kāds... Tas nebūs bijis par velti. Ka tas būs atmodinājis no sava saldā miega, sava savtīguma un sava materiālisma un vienaldzības miega mūsu kā latviešu partneres Eiropas Savienībā un NATO. Tos, kas bija tai miegā iemiguši. Un arvien vairāk no šīm tautām tagad saprot, ko nozīmē visa tā pagātne, kas ir izveidojusi to tiešām prātam grūti, aptveramo, melīgo filozofiju un pasaules uztveri, kuru prezidents Putins ir kultivējis no pirmajām dienām, kad viņš bija pie varas.

Bijusī Valsts prezidente 2014.gada februārī sacīja šādi:

Kurā brīdī notikumi svērsies uz vienu vai otru pusi. Šeit es uzskatu, ka gan Eiropas Savienības, gan Amerikas Savienoto valstu enerģiski paziņojumi un vēstījumi - atklāti un slepeni, konfidenciāli prezidentam Putinam un viņa anturāžai par to, ka šoreiz varbūt varētu cerēt, ka Eiropa to nepieļaus un, ka Amerika to nepieļaus. Tas varētu mums palīdzēt izvairīties no tā sliktākā scenārija. Bet, ja viņi turpinās gļēvi noraudzīties un pat neprasīt, kā, piemēram, pēc tās vienošanās, ko prezidents Sarkozī panāca toreiz 2008. gadā Gruzijas jautājumā, ka tiek atvilkt Krievijas spēki un viņi ir neizpildījuši šos solījumus. Nu, tad jā. Tad es baidos, ka būs sliktākais scenārijs.

Kāda ir jūsu prognozes šobrīd?

Redziet, mani, protams, ļoti bažī tas militārais pārspēks, kas ir Krievijai. Jo, ja viņiem izdodas to novest līdz galam. Kaut vai tik tiešām to oficiāli atzīto Donbass un Luhanskas iekarošanu. Pluss, protams, neatzīto vēlme aizdzīties līdz pat Transdņestrai, paņemt arī Odesu. Un amputēt kā valsti Ukrainu no savām ostām, piekļuves pie jūras. Iznīcināt... Galvenais, atbrīvot... Iedomājies šitā retorika... Kāda nekaunība, ka tu atbrīvosi vienu daļu no vienas valsts vienkārši noslaukot viņu līdz ar zemi. Un tad, okupējot tās krāsmatas un tās kūpošās drupas. Jo viņi jau tagad sākuši etnisko tīrīšanu. Tos, kurus nav paguvuši nogalināt vai badā nomērdēt, tagad deportē kaut kur uz burtiski uz Sibīriju. Tāpat kā mūsējos tautiešus. Tā kā notiek etniskā tīrīšana visos iespējamos šī vārda izpratnes līmeņos. Un te ir viens risinājums - ka tiešām ar Rietumu spēcīgu ieroču un adekvātu uzbrukuma ieroču piegādi... Ņemot vērā, ka NATO ir tādā totālā panikā par kodolkaru ar ko Putins ir draudējis, ka viņi "pieklapē" krievu armijas vienības vienkārši "lupatu lēveros".

Vienkārši pieķēru sevi pie domas. Tas nav tā sirreāli, ka jūs, kā cilvēks sakāt - cerams, nogalinās pēc iespējas vairāk cilvēku. Ka mēs tik tālu esam nonākuši, ka mēs uz to ceram.

Jā. Nedrīkst vēlēt ļaunu citam. Tiešām nedrīkst ļaut vēlēt citam. Bet te nonāk tik tālu, kad ir redzams, ka te vai nu tiek iznīcināta ukraiņu tauta un valsts. Vai ir jāiznīcina tie cilvēki, kas ir uzbrucēji. Un tādā situācijā tad arī man es domāju par saviem grēkiem debesīs es nezinu, cikos elles lokos man pēc nāves būs jāsēž un jācepinās pa to. Bet es savā sirdī nevaru atrast pret viņiem mīlestību. Un kā daži iesaka - lūdziet par saviem ienaidniekiem un sūtiet viņiem mīlestības jūtas no savas puses. Es tā kā domāju - jā, it kā no garīgā viedokļa tas it kā būtu pareizi, bet man mana sirds atsakās to darīt.

Kā jūs stādāties priekšā, ka Krievija tiks uztverta jebkādās starptautiskajās organizācijās, sanāksmēs vai forumos, pat ja tur notiks varas maiņa, notiks režīma maiņa. Jo tur joprojām tajā valstī dzīvos cilvēki, kuru radinieki vai kuri paši izvaroja mazus bērnus, nogalināja jaunas sievietes. Kā jūs stādāties priekšā. Krievijas nākotni?

Viņi neizbēgami būs jāpieņem kā dalībnieki. Gluži tāpat atkārtosies tas pats, kas notika, kad sabruka Padomju Savienība, par kuru prezidents Putins tik ļoti raud un apžēlojas. Un daudzi citi viņam līdzi. Arī latvieši, protams. Pazīstami latvieši, kas ļoti raud par šo Padomju Savienības sabrukumu kā zelta laikiem, kas bijuši mūsu tautai. Tagad viņi ir izskaidrojuši, man šķiet, visi vēl to nav sapratuši - viņi dzīvo citā garīgā un iedomu un izpratnes pasaulē. Es teiktu, viņi dzīvo paralēlā universā.

9. maijs. Pieminekļi. PSRS laika simbola. Ko ar to visu šeit Latvijā mums būtu jādara?

Es domāju, tas piemineklis ir jānojauc. Šī armija sevi ir tā diskreditējusi Ukrainā ar pierādāmiem noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem. Ka viņas piemiņai veltīts piemineklis - mums ir visas tiesības uz morāliem pamatiem vien viņu novākt.

Mums Latvijā gandrīz katrā otrajā pilsētā ir šādi pieminekļi. Pēdējos gados Krievijas vēstniecībā bija speciālas programmas, kas slēdza līgumus ar vietējām pašvaldībām, un Krievijas budžets deva naudu, lai pieminekļus atjaunotu un uzspodrinātu. Vai ar tiem darīt tā pat?

Par cik mūsu likumdošana dod pietiekamu arī zināmu autoritāti lēmumu pieņemšanā par savas vides kvalitāti, tad pašvaldībām arī vajadzētu atbildēt par to, ko viņas ir pieņēmušas un darījušas.

Bet tas līgums, kas tika parakstīts, kura ietvaros tiek mums it kā uzlikts pienākums glabāt šo pieminekli Rīgā. Es domāju, ka manās acīs...

Es te nerunāju kā jurists, es runāju kā cilvēks. Par cik es saprotu juridiskos un morālos argumentus - tur nav nekāda iemesla, kāpēc tas kauna stabs netiktu novākts

Šobrīd bieži vien ir tāda sajūta, ka, ejot gulēt, ir vainas apziņa, ka tu vari mierīgi aiziet siltā gultā... gulēt.

Redzieties, es pielietoju savu balto maģiju. Es vizualizēju kā tie, kas vada Ukrainu, ka viņiem drošības sēta ir apkārt. Es prasu visiem eņģeļiem, ja tādi kaut kur ir un ja citi sakās redzam eņģeļus - kur jūs esiet? Glābiet tos, kas ir Mariopoles pagrabos. Jeb es vizualizēju kā Putinam Harija Potera lielais monstru zirneklis nāk un satin viņa savos zirnekļa tīklos tā, ka viņš nevar pasaulei vairs ļaunumu darīt. Tad es varu iemigt vieglāk.