Eiropā noraida čečenu ģimenes sūdzību pret Latviju par atteikumu ieceļot valstī

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir noraidījusi kādas čečenu ģimenes sūdzību par atteikumu ieceļot Latvijā, norādot, ka iesniegtās sūdzības nav pieņemamas izskatīšanai pēc būtības, tādējādi tiesvedība izbeidzama,  informēja Ārlietu ministrijā.

Septiņu čečenu izcelsmes Krievijas pilsoņu ģimene 2018.gada 23.maijā vērsās ECT pret Latviju ar sūdzībām par iespējamu spīdzināšanu, necilvēcīgu un pazemojošu izturēšanos un ārvalstnieku kolektīvo izraidīšanu.

Iesniedzēji apgalvoja, ka 2017.gada 24.novembrī viņi kopā ar 22 citām personām ieradušies Indras robežkontroles punktā uz Latvijas un Baltkrievijas robežas, lai Latvijā lūgtu patvērumu. Tomēr viņu patvēruma pieteikumi, paustās bažas par vajāšanu viņu izcelsmes valstī un sliktajiem sadzīves apstākļiem Baltkrievijā, no kurienes viņi ieceļoja, esot noraidīti bez izvērtējuma, pieņemot lēmumus par ieceļošanas atteikumu Latvijā, jo viņiem nebija ieceļošanai derīgu dokumentu.

Iesniedzēji apgalvoja, ka Valsts robežsardzes (VRS) amatpersonas, pieņemot lēmumu par atteikumu ieceļot Latvijā un neizvērtējot viņu individuālo situāciju, ir pakļāvušas pirmo iesniedzēju "atgriešanas ķēdei" no Latvijas uz Baltkrieviju un tālāk uz Krieviju, kur tēvs pēc tam esot ticis pakļauts spīdzināšanai, kamēr pārējie ģimenes locekļi esot atstāti nenoteiktības situācijā, pārdzīvojuši stresu un bailes. Tāpat iesniedzēji apgalvoja, ka viņi tika pakļauti kolektīvai izraidīšanai un viņiem nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi šajā sakarā.

Vērtējot iesniedzēju sūdzības par iespējamiem pārkāpumiem Latvijā, ECT atgādināja tās judikatūrā nostiprinātos pamatprincipus, atbilstoši kuriem ārzemnieka izraidīšana var radīt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumu, ja pastāv pietiekami liela iespējamība, ka izraidīšanas gadījumā šī persona varētu tikt pakļauta spīdzināšanai vai pret viņu galamērķa valstī varētu tikt vērsta necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās. Tāpat ECT atgādināja, ka situācijā, kad valsts izraida ārzemnieku uz trešo valsti, neizvērtējot šīs personas patvēruma pieteikumu pēc būtības, izšķirošs jautājums ir tas, vai konkrētajā trešajā valstī šai personai būs piekļuve adekvātai patvēruma procedūrai.

Pievēršoties lietas faktiem, ECT konstatēja, ka starp iesniedzējiem un valdību pastāvēja domstarpības attiecībā uz to, vai 2017.gada 24.novembrī iesniedzēji tiešām ir lūguši patvērumu Latvijā. Vērtējot iesniegtos pierādījumus, ECT secināja, ka pretstatā iesniedzēju ECT iesniegtajām sūdzībām pret Lietuvu un Poliju, kuras izskatot ECT konstatēja konvencijā garantēto tiesību pārkāpumus, šajā lietā nav pietiekamu pierādījumu tam, ka minētajā datumā iesniedzēji tiešām bija lūguši patvērumu Latvijā.

Atšķirībā no pierādījumiem, ko iesniedzēji bija iesnieguši ECT lietās "M.A. un citi pret Lietuvu" un "M.K. un citi pret Poliju", šajā lietā iesniedzēji nebija iesnieguši ECT savu patvēruma pieteikumu kopijas vai citus pierādījumus.

Tāpat ECT secināja, ka nav pierādījumu tam, ka iesniedzēji būtu norādījuši vārdu "azul", ko čečenu valodā bieži lieto lai apzīmētu vārdu "patvērums". ECT atzīmēja, ka šādu pierādījumu trūkums ir īpaši pārsteidzošs, ņemot vērā, ka visās lietās iesniedzējus pārstāvēja viens un tas pats pārstāvis. Turklāt ECT atzīmēja, ka, lai gan ANO Bēgļu aģentūra paudusi bažas par patvēruma meklētāju identifikāciju uz Latvijas robežas, šie apsvērumi attiecās uz situāciju, kas pastāvēja pirms patvēruma likuma spēkā stāšanās un vairāk nekā divus gadus pirms lietas pamatā esošajiem notikumiem.

Savukārt 2018.gada 2.marta tikšanās starp VRS un ANO Bēgļu aģentūru laikā aģentūra apstiprināja, ka pret Latviju šajā jautājumā nav bijušas nekādas sūdzības. Ņemot vērā iesniedzēju iepriekšējus mēģinājumus pieprasīt patvērumu Polijā un Lietuvā un viņu spēju iesniegt dokumentārus pierādījumus attiecībā uz šiem gadījumiem, iesniedzēju nespēju pārliecinoši paskaidrot, kāpēc viņi nevarēja iesniegt līdzīgus pierādījumus šajā lietā un starptautisku materiālu, kas apstiprinātu iesniedzēju apgalvojumus par patvēruma pieteikumu pieņemšanu Indras robežkontroles punktā, trūkumu, ECT secināja, ka iesniedzēji nav iesnieguši pietiekamus pierādījumus, kas norādītu, ka 2017.gada 24.novembrī viņi tiešām Latvijā būtu lūguši patvērumu.

Ņemot vērā šos apsvērumus, ECT atzina iesniedzēju sūdzības par konvencijas iespējamiem pārkāpumiem Latvijā par nepieņemamām izskatīšanai pēc būtības.

Vērtējot iesniedzēju sūdzības par konvencijas iespējamiem pārkāpumiem, ECT, atsaucoties uz savu judikatūru, norādīja, ka attiecībā uz vairākiem ārzemniekiem pieņemti līdzīgi lēmumi, paši par sevi nevar novest pie secinājuma, ka ir notikusi kolektīva izraidīšana, ja katrai personai bija iespēja kompetentajām iestādēm izvirzīt savus argumentus pret izraidīšanu.

Tāpat ECT atzīmēja, ka, vērtējot konvencijā garantētās tiesības, liela nozīme ir pašu iesniedzēju rīcībai. Pievēršoties lietas faktiem, ECT secināja, ka konkrētajā gadījumā nav strīda par to, ka 2017.gada 24.novembrī Indras robežkontroles punktā VRS amatpersonas ir pienācīgi identificējušas iesniedzējus.

Tāpat ECT secināja, ka iesniedzējiem bija pietiekamas iespējas individuāli izvirzīt savus argumentus pret izraidīšanu kompetentajām iestādēm. Proti, ECT konstatēja, ka iesniedzējiem gan vilcienā, gan Indras robežkontroles posteņa ēkā, kur viņi pavadīja vairākas stundas, bija vairākas sarunas vai intervijas ar VRS amatpersonām.

Tāpat ECT konstatēja, ka šīs sarunas vai intervijas ar iesniedzējiem notikušas krievu valodā, ko viņi saprata. Turklāt ECT arī piekrita valdības argumentam, ka lēmumu par atteikumu ieceļot Latvijā standartizēto formu izskaidro tas, ka visiem iesniedzējiem nebija vīzu ieceļošanai Latvijā un līdz ar to Eiropas Savienībā. Proti, lēmumos tika konkrēti norādīts, ka iesniedzējiem tiek atteikts ieceļot Latvijā, jo nav ieceļošanai derīga dokumenta - vīzas vai uzturēšanas atļaujas. Ņemot vērā šos apsvērumus, ECT atzina iesniedzēju sūdzības par konvencijas iespējamiem pārkāpumiem par nepieņemamam izskatīšanai.

Sūdzības iesniedzēji ir čečenu izcelsmes Krievijas pilsoņu ģimene - tēvs, māte un viņu pieci mazgadīgie bērni. Iesniedzēji apgalvo, ka 2017.gada novembrī otrā iesniedzēja ir bijusi ceturtajā grūtniecības mēnesī, jutusies slikti un cīnījusies ar galvas reiboņiem.

2017.gada 11.aprīlī iesniedzēji ieradās Baltkrievijas pilsētā Brestā, kur viņi kā Krievijas pilsoņi 90 dienas, tas ir, līdz 2017.gada 10.jūlijam, varēja likumīgi uzturēties. Atbilstoši iesniedzēju izklāstītajam naudas līdzekļu trūkuma dēļ Baltkrievijā viņiem ir nācies paļauties uz nevalstisko organizāciju sniegto humāno palīdzību. Šajā laika periodā iesniedzēji vairākkārt mēģināja šķērsot Polijas un Lietuvas robežu. Visos šajos gadījumos iesniedzējiem tika noformēts atteikums ieceļot uz valsts robežas, jo nav ieceļošanai derīga dokumenta - vīzas.

2017.gada 24.novembra agrā rītā iesniedzēji un vēl 22 Krievijas pilsoņi vilcienā sasniedza Latvijas robežkontroles punktu "Indra". Iesniedzēji apgalvo, ka tiklīdz pie viņiem vilcienā pienāca VRS amatpersonas, lai pārbaudītu dokumentus, viņi ir iesnieguši rakstveida patvēruma pieteikumu un izstāstījuši, ka Baltkrievijā jau ilgstoši uzturas nelikumīgi, jo pirmais iesniedzējs nevar atgriezties Krievijā, kur viņam draud spīdzināšana.

Iesniedzēji izklāsta, ka VRS amatpersonas esot likušas viņiem izkāpt no vilciena un doties uz robežkontroles posteņa ēku, lai turpinātu dokumentu pārbaudi. Iesniedzēju ģimene tikusi ievietota atsevišķā telpā. Pēc aptuveni četrām stundām iesniedzēji tikuši informēti, ka viņiem ir liegts iebraukt Latvijā, un iesniedzēju pasēs tika iespiests spiedogs, kas apliecina, ka iebraukšana ir atteikta, jo nav ieceļošanai derīgu dokumentu. Iesniedzēji apgalvo, ka viņiem netika izsniegtas pieņemto lēmumu kopijas, jo viņi ir atteikušies šos lēmumus parakstīt. Pēc tam iesniedzēji tika aizvesti atpakaļ uz Baltkrievijas robežu.

Atbilstoši VRS apkopotajai informācijai un dokumentiem, 2017.gada 24.novembrī Indras robežkontroles punktā nav saņemts neviens patvēruma pieteikums no Krievijas pilsoņiem ne rakstveidā, ne mutiski. Šajā datumā Indras robežkontroles punktā VRS amatpersonas ir noformējušas un reģistrējušas lēmumus par atteikumu ieceļot Latvijā, jo nav ieceļošanai derīga dokumenta 29 Krievijas pilsoņiem, to starpā iesniedzēju ģimenei. Uz pieņemtajiem lēmumiem nav iesniedzēju paraksta, bet ir divu liecinieku paraksts par to, ka persona atteikusies parakstīt lēmumu.

Pēc 2017.gada 24.novembra atgriešanas lēmumu pieņemšanas iesniedzēji turpināja uzturēties Baltkrievijā, vairākkārt atkal cenšoties ieceļot Polijā. Atbilstoši iesniedzēju pieteikumā ECT izklāstītajai versijai, decembra beigās pirmais iesniedzējs tika izsaukts uz policiju Baltkrievijā un brīdināts, ka līdz gada beigām viņam un ģimenei valsts ir jāatstāj, citādi viņi tiks deportēti un viņiem tiks liegta ieceļošana Baltkrievijā.

2017.gada 28.decembrī iesniedzēji ar vilcienu izceļoja uz Krieviju, Smoļensku, kur pirmais iesniedzējs nekavējoties tika apcietināts. Pirmais iesniedzējs apgalvo, ka pēc apcietināšanas viņš ticis spīdzināts un iesniedza ECT fotogrāfijas, kurās redzami zilumi uz ķermeņa.

Savukārt otrā iesniedzēja ar bērniem 2018.gada sākumā atgriezās Baltkrievijā, bet jau 7.janvārī Terespolē, Polijā, tika pieņemts viņas un bērnu patvēruma pieteikums. 2018.gada martā arī pirmais iesniedzējs tika uzņemts Polijā un pievienojās ģimenei patvēruma meklētāju centrā. Tomēr patvēruma pieteikums Polijā netika izskatīts līdz galam, jo iesniedzēji pameta patvēruma meklētāju centru un devās tālāk uz Vāciju. Šobrīd iesniedzēji uzturas Francijā.