Aizdomās par pedofiliju turētais latviešu izcelsmes Nīderlandes pilsonis Roberts Miķelsons pasauli redz melnbaltās krāsās, laikrakstam "Diena" sacījuši psihologi un psihoterapeits, kuri izlasīja eseju, kuru Miķelsons sarakstījis, esot 11.klases skolnieks.
Šim jaunajam cilvēkam ir ļoti melnbalts pasaules skatījums, ļoti izteikti pretmeti, viņš neredz vidusceļu. Iespējams, viņš ir pārcietis traumējošu pieredzi, varbūt vardarbību, norāda eksperti.
Šo eseju puisis, visticamāk, rakstījis 17 gadu vecumā, tā publicēta Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra avīzē "Nākotnes Vārdā". Ap šo laiku viņš vēlējās strādāt bērnunamā "Ziemeļi".
Psihoterapeits Uldis Ābele stāsta, ka cilvēks parasti pievēršas un pauž savu attieksmi par tām lietām, kas pašam ir aktuālas. Varot pieņemt, ka eseja esot autora stāsts par sevi. Esejā Miķelsons raksta par audzināšanas pieeju "bērnam ar problēmām". Esot tikai divas iespējas: vai nu pārvērst bērnu par "cietsirdīgu bandītu", vai arī par "jūtīgu memmesdēliņu". Pēc viņa teiktā, visi izvēloties pirmo.
"Simt gadus vecas pedagoģijas un psiholoģijas teorijas" norādot, ka "pieradināt bērnu, pielaist sev pārāk tuvu, kā arī audzināt par mīļu, maigu un jūtīgu būtni ir neētiski, nepareizi un slikti". Tāpēc izvēloties audzināt bērnus par bandītiem. "Bet kurš bērnu nēsās uz rokām pēc tam? Bet kurš viņu pēc tam glāstīs? Bet kurš pēc tam tik labi ar viņu apiesies? Dzīve nav viegla, mums ir bērns tai jāsagatavo (..)" "Otrais lielākais iemesls, kādēļ citiem neļauj sirsnīgi izturēties pret savu bērnu, ir paranoiskas bailes no seksuālas izmantošanas," viņš raksta.
Ābele saka - tā kā nav zināms esejas konteksts, interpretācija var būt tikai aptuvena. Tekstā viņš redzot daudz duālisma: labais/ļaunais, bandīts/memmesdēliņš, divas izvēles. Tas, iespējams, norādot uz iekšēju plaisu, kas var būt radusies kādas traumējošas pieredzes rezultātā. Par to var spriest pēc zīmīgiem esejas izteicieniem par bērnu: "Bērnam ir problēmas. Ir tikai divas iespējas"; "citi neliekas ne zinis par viņu"; vēlme "pēc maiguma un sapratnes"; "izslāpis pēc mīlestības". Cilvēks jūtoties nemīlēts. Pasaule viņam šķietot melna un balta, būvēta uz pretstatiem.
"Bet, zinot, ko šis cilvēks ir sadarījis savā vēlākajā dzīvē, ir jāsecina, ka vismaz jau 11.klasē viņam "paranoiskas bailes no seksuālas izmantošanas" (esejas citāts) ir pretmets sirsnīgai attieksmei. Šāda veida bailes un sirsnība, kas liktas uz vienas attiecību mēra ass kā pretpoli, ir visai dīvaini no ikdienišķas loģikas un "parasta" cilvēka viedokļa," norāda Ābele.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas psihologi, kuri izlasīja eseju, nezinot neko par tās autoru, dalās iespaidos: "Cilvēks bērnībā, iespējams, cietis no vardarbības, kompensē bērnības traumu. Mudina neievērot robežas - "mīlēt katru bērnu kā savu"." Esejā arī esot maldīgs priekšstats, ko nozīmē "tuvība", "būt tuvam". Jūtams arī aizvainojums, dusmas, sajūta, ka visi apkārt gribot tikai sliktu un kāds uzspiežot būt sliktam, bet nebūt labam.
Kā raksta "Diena", Miķelsons pēc bērnu klātbūtnes tiecies arī Latvijā, ne tikai Nīderlandē, kur viņš jau atzinies vairāk nekā 50 mazu bērnu seksuālā izmantošanā. Pirms aptuveni desmit gadiem, mācīdamies vidusskolā, viņš devās uz bērnunamu "Ziemeļi" Mežaparkā, kur pieteicās strādāt par brīvprātīgo. Pateicoties audzinātāju trenētajai acij, viņu kā aizdomīgu vadība ātri padzinusi.
"Kad spēlējās, viņš bērnus ņēma klēpī un visu laiku turēja rokās. Kādreiz jau to var, bet ne jau visu laiku. Prasījās arī vakarā likt bērnus gulēt - it kā pasaciņas stāstīt," atceras bērnunama toreizējais direktors Laimonis Sprunge. Tie bijuši mazi bērni, pārsvarā piecgadīgi.
Drīz vien Miķelsons no Latvijas pārcēlās uz Vāciju, kur, kā tagad izrādās, - ticis notiesāts.
"Ziemeļu" vadītājam neesot bijis pamata ziņot policijai par Miķelsonu, jo viņš bērniem neko ļaunu neesot nodarījis, turklāt viņam ar bērniem divatā pat nebija iespējas uzturēties.
Miķelsons jau vidusskolas laikā aizrāvies ar bērnu tiesību jautājumiem, atceras viņa skolotāji. Viņš iesaistījies Rīgas Bērnu tiesības aizsardzības centra jauniešu aktivitātēs, ar šā centra rekomendāciju arī iekļuvis "Ziemeļos". 2002.gadā Miķelsons nokļuva Vācijā kā brīvprātīgais ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas starpniecību. Viņš strādājis Heidelbergas Universitātes bērnu centrā, kur varējis darboties ar bērniem vecumā no viena līdz trim gadiem.
Nīderlandes mediji vēsta - vietējā policija Miķelsonam uz pēdām nākusi, kad universitātes teritorijā atrasts dators ar bērnu pornogrāfiju saturošiem attēliem. Neesot bijuši pierādījumi, ka Miķelsons tos būtu uzņēmis pats, jo attēlos redzamie bērni nav bijuši no universitātes bērnu centra, turklāt attēli nav raksturoti kā vardarbīgi, tāpēc puisim cietumā nācies pavadīt vien dažas dienas.
Viņam piespriests nosacīts viena gada cietumsods ar trīs gadus ilgu uzraudzības periodu. Taču tā vietā, lai to izciestu, Miķelsons jau pēc dažām dienām pazudis no Vācijas. Vietējā policija tagad pieņem, ka viņš pārcēlies uz Nīderlandi, Amsterdamu, kur viņam jau dzīvojuši draugi.
Iespējams, līdzētu vienots pedofilu reģistrs, lai bērnu aprūpes iestādēs krimināli sodītie nevarētu strādāt. Valsts probācijas dienesta pārstāvis Imants Jurevičus saka: "Skaidrs, ka šiem noziedzniekiem, kad viņi kādā valstī nonāk varas iestāžu uzmanības lokā, vairs nav izdevīgi tur uzturēties, tāpēc viņi cenšas mainīt dzīvesvietu uz tādu, kur par viņu pagātni nekas nav zināms." Pagaidām nepastāvot tāda informācijas apmaiņas sistēma, kas ļautu valstīm izsekot noziedzniekus, bet tādas ieviešanu viņš atbalsta.
Valsts policijā "Diena" uzzināja, ka Latvijā neviens cietušais nav pieteicies vai pieteikts. Pēc policijas pārstāvja Toma Sadovska teiktā, "nav arī neviens Latvijā pratināts par šo lietu, nav neviena iesaistītā".
LETA jau ziņoja, Nīderlandē 7.decembrī aizturēts 27 gadus vecais imigrants no Latvijas Roberts Miķelsons, kurš vairākus gadus seksuāli izmantojis vairākus desmitus bērnu. Visi viņa upuri - gan zēni, gan meitenes - nav bijuši vecāki par četriem gadiem.
Pēc likumsargu sākotnējām aplēsēm, seksuāli izmantoto bērnu skaits ir apmēram 30-50 mazuļi, taču aizturētais pats nosaucis jau 53 bērnus, kas kļuvuši par viņa seksuālās varmācības upuriem.
Nīderlandes policija uzskata, ka Miķelsons un viņa 37 gadus vecais dzīvesbiedrs Ričards van Olfens ietilpst globālā pedofilu tīklā un ir galvenie bērnu pornogrāfijas interneta vietnes "boyhoodmagazine.org" uzturētāji. Šajā vietnē caur slepeniem kanāliem notikusi apmaiņa ar bērnu pornogrāfijas materiāliem, vēsta laikraksts "Telegraaf".
Rīgā dzimušais Miķelsons no 2007.gada februāra līdz 2010.gada janvārim Amsterdamā strādājis bērnudārzos un ar interneta starpniecību piedāvājis sevi bērnu pieskatītāja darbam, tādā veidā iegūstot pieeju saviem upuriem.
Nīderlandes prokuratūras pārstāve norāda, ka šāda milzīga apmēra mazu bērnu seksuāla izmantošana valstī ir bezprecedenta notikums.
Miķelsons Nīderlandes pilsonību ieguva 2004.gadā.