29. martā mūžībā devies latviešu rakstnieks, scenārists un esejists Zigmunds Skujiņš, vēsta portāls LSM.lv, atsaucoties uz raksnieka meitas Ingas Skujiņas sacīto.
Zigmunds Skujiņš ir viens no izcilākajiem latviešu rakstniekiem. Pazīstamāko Skujiņa darbu vidū ir romāni "Kolumba mazdēli" (1961), "Kailums" (1970), "Gulta ar zelta kāju" (1984) un "Miesas krāsas domino" (1999).
Kā vēstīts Nacionālās enciklopēdijas mājslapā, Skujiņš viņš ir viens no populārākajiem 20. gadsimta otrās puses latviešu rakstniekiem, kura darbi jau 50. gadu otrajā pusē atjaunoja saikni ar neatkarības perioda latviešu literatūru.
Gan daiļliteratūrā, gan publicistikā un sabiedriskajā darbā Z. Skujiņš aicinājis noticēt tautas spēkam, izzināt latviešu tautas, Latvijas, Rīgas vēsturi, tautai nozīmīgas personības, vērtības un tradīcijas, sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, vērsies pret pārkrievošanu. Kā viens no izcilākajiem prozistiem un latviešu stāsta un noveles meistariem 60.-70. gadu mijā Z. Skujiņš radikāli mainījis latviešu prozas kopainu un aizsāka latviešu moderno prozu, 80. un 90. gados radījis izcilus romānus un laikabiedru portretējumus.
Skujiņš ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu rakstniekiem. Viņa grāmatas tulkotas krievu, lietuviešu, ukraiņu, bulgāru, gruzīnu, angļu, poļu, čehu, igauņu, slovāku, ungāru, rumāņu valodā, atsevišķi stāsti publicēti arī spāņu, itāliešu, franču, vācu, somu, baltkrievu un moldāvu valodā.
Skujiņš īpaši kopa noveles žanru, kur saplūst gan vēsturiskas situācijas un personas, gan iztēles radīti tēli. Nozīmīgāko darbu vidū minams cikls “Nedokumentāli stāsti”, kas apkopo noveles “Sapņi” (1965), “Ar puķi pie cepures” (1967/1986), “Novele par Čingizhana zirgu” (1967), “Iesaldētais cilvēks” (1967), “Gladiatori” (1970), “Pietà” (1972), “Neikens iet uz Roperbeķiem” (1973), “Sunākstes elēģija” (1976), “Dubultfantāzija” (1985) un “Sātana eņģelis” (1996), kā arī “Dzimtene” (1967), “Karjera” (1969), “Gladiatori” (1970), “Zirgs uz sienas” (1971), “Saprātīgie lauvas” (1987) un “Dieva Dēla dēls” (1991). Daudzās novelēs aptvertas latviešu pēckara prozā iepriekš neskartas tēmas: brāļu cīņas, ceļš no romantiska ideālista līdz vandalim un slepkavam, trimdinieku likteņi.
Daudzi Skujiņa darbi veltīti Latvijai nozīmīgām personām: luga “Brunču medības” (1972, Jānim Šteinhaueram), luga “Sveiks, mīļais Blaumani!” (1978, Rūdolfam Blaumanim), noveles “Neikens iet uz Roperbeķiem” (Jurim Neikenam), “Sunākstes elēģija” (Vecajam Stenderam), “Sātana eņģelis” (Aspazijai), esejas “Nodzisusī seja jeb Izmeklēšana Jēkaba Māsēna lietā” (1977, Jēkabam Māsēnam), “Mans Eriks Ādamsons” (1982, Erikam Ādamsonam) u. c.
Romāns “Siržu zagļa uznāciens” (2001) vēsta par R. Blaumani un 20. gs. 50.-60. gadu radošo sabiedrību un procesiem.
Skujiņa romānos bieži kā prototipi tēlotas zināmas personas. Memuāru grāmatās “Sarunas ar jāņtārpiņiem” (1992), “Jātnieks uz lodes” (1996), “Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” (2018), arī "Rakstu" komentāros portretēti daudzi laikabiedri (Gunars Janovskis, Ē. Vilks, I. Ziedonis, Alberts Bels, Māris Čaklais u.c.).
Skujiņa esejas ir laikmeta liecība, kas asredzīgi un nesaudzīgi tēlo portretējamo dzīves profesionālo pusi un privāto motivāciju. Skujiņš spilgti un detalizēti iemūžināja Rīgu un rīdziniekus.
