Emīlijas tēta stāts par zaudēto meitu: Man likās, ka cilvēcība ir pazudusi...

"Ļoti daudzi, ļoti daudzi cilvēku mums sniedza palīdzību un atbalstu. Man likās, ka cilvēcība ir pazudusi. Ka tās vairs nav mūsu valstī. Visi ir dusmīgi, noraizējušies. Bet to cilvēku ir simtos, kas jūt, atbalsta. Sākotnēji, kad vēl bija cerība par Emīliju, daudzi arī finansiāli mums palīdzēja. Un mēs ar sievu esam ļoti pateicīgi. Mēs negaidījām, ka būs tik daudzi, kas jūt līdzi," LTV raidījumam "Aculiecinieks" atzīst dzērājšofera notriektās Emīlijas tētis.

"Emīlijas nebūs vairs nekad. Mums ar sievu tagad ir grūti iziet ārā. Tu ej, un tev trūkst tā, kam jābūt blakus tev. Nekas nevar būt smagāks, kā zaudēt bērnu," raidījumam "Aculiecinieks" teic Emīlijas tētis Uģis.

Portāls NRA jau rakstīja, ka 9.janvārī Rīgā, Saharova ielā, vīrietis bez vadītāja apliecības un 2,8 promiļu reibumā, uz regulējamas pārejas pie zaļās gaismas gājējiem notrieca astoņus gadus veco Emīliju, viņas mammu un vecmāmiņu. Tās dienas notikumus Emīlijas tētis nekad neaizmirsīs:

"Kad tas bija noticis, sieva man pazvanīja. Es ielecu apavos, kas man bija, paķēru pirmo jaku un dēlu. Viņam ir 17 gadi. Un skrējām šurp.Emīlija bija paralēli ielai, no gājēju pārejas kādi metri astoņi, šķērsām, otrā pusē - sievasmāte. Sievai, tagad jau es zinu, bija ceļa kaula lūzumi trīs vietās, smagi mīksto audu bojājumi un visa seja asinīs. Es nevarēju saprast, ko man darīt. Piebrauca pirmā “ātrā”, tad vēl divas. Tad viena sieviete, laikam mediķis, pieliecās pie Emīlijas un teica, ka nav pulsa. Viņa neelpo! Man sākās tāda iekšēja histērija. Mans puika bija balts kā krīts. Staigāja un nesaprata. Un tad brauca tā mazā reanimācijas mašīna, un es sapratu, ka viss ir slikti. Tad kādas minūtes 10, 15, viena mašīna te, viena pie Emīlijas, vistālāk pie sievasmātes. Te nedaudz noslēdza ielu. Visi ļoti lēni brauca garām. Emīlijai bija apstājusies sirds, nebija elpas, nebija pulsa, ārsti nelaida klāt un neko neteica. Un es arī neuzstāju, lai kaut ko saka. Tad iedarbināja sirds ritmu, tas ir vienīgais, ko viņi dabūja. Un aizveda uz slimnīcu. Sievu uz “Gaiļezeru”, Emīliju uz Vienības gatvi. Emīlijas traumas bija tik smagas... Lauztas kājas, rokas, gūžas, ar ko ārsti pat nemēģināja tikt galā. Jo vissmagāk bija cietusi galva. Kā man ārsti skaidroja, ja tu sasit roku, tev uzpampst tā roka. Kad sasit galvas smadzenes, notiek spiediena palielināšanās. Bet smadzenēm jau nav, kur izplesties. Priekšā ir galvaskauss. Viņi veica operāciju galvai, kas atvieglos stāvokli un varbūt noņems to spiedienu. Bet izmaiņu nebija... Jo smadzenes jau bija mirušas. Un tad nāca gaidīšanas laiks. Man bija tāds izmisums!

Es ārstam teicu - es varu pamēģināt atvest no Marsa zemi, ja tas ko līdzētu. Bet ne tehnoloģija, ne medikamenti nelīdzēja.

Viņai deva ļoti stipras zāles. Ārsti to salīdzināja ar Šumahera traumu, bet pat tad notikušais bija jāsareizina ar desmit. Pēdējā dienā viņai veica dažādas pārbaudes. 24 stundas pēc likuma. Nekādu atbildes impulsu... Un diemžēl tad mums no viņas vajadzēja atvadīties. Es biju pie Emīlijas divas reizes, sieva arī... Tā bija pēdējā reize, kad es aparātos dzirdēju sirdspukstus. Nieres jau bija atteikušās. Viņa tika nobučota no visām pusēm. Gan no manas, dēla, sievas...Vecmāmiņa atvadīties netika."

Emīliju guldīja zemes klēpī, skanot Igo dziesmai "No rīta". Tā bijusi viņas mīļākā dziesma..