2012.gada 18.februārī notikusī tautas nobalsošana jautājumā par to, vai krievu valodai piešķirt otras valsts valodas statusu, deva vajadzīgo grūdienu amatpersonām un politiķiem, lai steigšus tiktu veikti darbi Latvijas kā nacionālas valsts un tās konstitucionālās identitātes nostiprināšanai, uzskata Valsts prezidents Egils Levits.
Kā informēja Valsts prezidenta kancelejas Mediju centra vadītāja Justīne Deičmane, valsts pirmā persona šodien piedalījās diskusijā, kas veltīta vēsturiskajam referendumam pirms desmit gadiem, kas apstiprināja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā.
Valsts prezidents atzīmēja, ka pirms desmit gadiem valsts piedzīvoja konstitucionālu satricinājumu, kas izrādījās būtisks pagrieziena punkts pašizpratnē par Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu, latviskumu un latviešu valodu.
Viņš skaidroja, ka tolaik spēkā esošais referendumu likums tika piemērots mehāniski sekli un Satversmes 78.panta prasības par pilnīgi izstrādātu projektu tika skatītas šauri formāli, tikai no juridiskās tehnikas puses.
Prezidents norādīja, ka, izmantojot šāda formālisma pavērtās iespējas, mērķtiecīgas provokācijas rezultātā tika savākta nepieciešamā vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu par Satversmes grozījumu projektu, kas piedāvāja noteikt Latvijā krievu valodu kā otru valsts valodu.
"Vēlos uzsvērt šodien, tāpat kā es to teicu toreiz: tāds priekšlikums no sākta gala bija antikonstitucionāls un nepieļaujams. Jautājums par Latvijas valsts latvisko raksturu un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu pieder pie Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem, kas pat referendumā nevar tikt pārskatīti un legāli grozīti," sacīja prezidents.
Viņš uzsvēra, ka Latvija kā neatkarīga un nacionāla demokrātiska, tiesiska valsts ir radīta uz visiem laikiem kā visu mūsu tautas paaudžu kopējs labums. Pēc prezidenta paustā, viena paaudze ar nejaušu balsu vairākumu nav tiesīga atņemt valsti nākamajām paaudzēm.
Valsts pirmās personas ieskatā, Satversmes uzdevums ir nodrošināt, ka mūsu Latvijas valsts pastāv mūžam un ilgtspējīgi tiek atstāta arī tām paaudzēm, kas vēl tikai nāks mūsu vietā. Tādēļ, pēc prezidenta sacītā, Latvijas valsts neatkarība, nacionālas valsts, demokrātiskas valsts iekārtas un tiesiskas valsts principi veido Satversmes neaizskaramo kodolu, ko nav iespējams legāli pārskatīt vai grozīt.
Prezidents arīdzan uzsvēra, ka valsts amatpersonām un politiķiem vienmēr ir pienākums aizsargāt Latvijas valsts konstitucionālos pamatus no prettiesiska apdraudējuma.
Levits norādīja, ka Satversmes tiesa vēlāk pamatoti atzina, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai un likumdošanas procesā iesaistītajiem konstitucionālajiem orgāniem ir pienākums pārbaudīt pēc būtības, vai vēlētāju iesniegtais likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts un atbilstošs Satversmei, un apturēt antikonstitucionāla likumprojekta virzību.
Tāpat, pēc prezidenta paustā, demokrātiskā, tiesiskā valstī konstitūcijas normas, principi un vērtības ir saistošas visiem, arī tautai, arī pilsoņu kopumam. Neviens konstitucionālais orgāns, arī ne Latvijas pilsoņu kopums, realizējot savas tiesības, nav tiesīgs pārkāpt Satversmi un rīkoties antikonstitucionāli, norādīja Levits, piebilstot, ka nedz Centrālā vēlēšanu komisija, nedz konstitucionālie orgāni, kam Satversmes 78.pants uzliek par pienākumu pārbaudīt iesniegto projektu gan pēc tā formas, gan satura, toreiz neko nedarīja.
"Daudzi politiķi ilgi palika neizlēmīgi, tomēr bija arī pozitīvi piemēri. Bija daudz pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu, kas iestājās par mūsu valsts valodas aizsardzību, par to, lai latviešu valoda paliek vienīgā valsts valoda, kas, protams, atbilst mūsu konstitucionālajiem pamatiem. Kā piemēru varu minēt arī deputātes Ineses Vaideres (JV) organizēto semināru Eiropas Parlamentā tieši trīs dienas pirms referenduma, kur tika veiksmīgi skaidrota šī referenduma nozīme Latvijai, lai arī Eiropā zinātu mūsu viedokli," atgādināja prezidents.
Levits skaidroja, ka formāli tika izpildītas paredzētās likumdošanas procedūras, un Latvijas valsts konstitucionālo pamatu aizsardzība tika atstāta Latvijas pilsoņu kopumam. Prezidenta ieskatā, antikonstitucionāls Satversmes grozījums tika virzīts uz tautas nobalsošanu.
"Latviešu valoda ir cieši saistīta ar latviešu nācijas identitāti un valstiskumu, tāpēc tautas nobalsošana skāra ne tikai valodu, bet arī daudz svarīgāku jautājumu par Latvijas kā nacionālas valsts būtību un pastāvēšanu. Profesors Kārlis Dišlers ir rakstījis, ka Satversmes pašu svarīgāko normu aizsardzība ir nodota pašas tautas rokās referendumā, paužot pārliecību, ka pilsoņi vienmēr spēs aizsargāt savas tiesības un demokrātisko Latvijas Satversmi," teica prezidents.
Valsts pirmā persona uzsvēra, ka 2012.gada 18.februāra tautas nobalsošanā pret otru valsts valodu Latvijas pilsoņu kopums pilnībā izpildīja savu pilsonisko pienākumu un nosargāja Satversmes pamatus. Prezidenta ieskatā, katrs saprata, cik svarīga ir latviešu valoda un latviska Latvijas valsts - tās ir vērtības, kas sabiedrību apvieno nācijā un valstī.
"Es gribētu šodien teikt, ka šī tautas nobalsošana politiski bija svarīgs nācijas brieduma un atbildības apliecinājums. Redzot, cik valstiskums var būt trausls, viegli aizskarams un vāji aizsargāts, mēs katrs izdarījām savu izvēli par Latviju, balsojot pret otru valsts valodu," sacīja Valsts prezidents.
Viņš vērsa uzmanību uz to, ka tautas nobalsošanā piedalījās 1 098 593 Latvijas pilsoņi un 821 722 pilsoņi balsoja pret otru valsts valodu. Ņemot vērā tolaik esošo balsstiesīgo vēlētāju kopskaitu - 1, 5 miljoni pilsoņi, izrādījās, ka pret otru valsts valodu Latvijā ir nobalsojusi vairāk nekā puse jeb 53,19% Latvijas pilsoņu. Levits akcentēja, ka ierosinātais likumprojekts tika pārliecinoši noraidīts.
"Ar šo balsojumu Latvijas pilsoņu kopums pārliecinoši apstiprināja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un nostiprināja nacionālas valsts virsprincipu. Tā ir pirmā un šobrīd vienīgā reize Latvijas vēsturē, kad kādā tautas nobalsošanā tiek panākts konstitucionālais vairākums," sacīja Levits.
Viņš norādīja, ka Nacionālas valsts virsprincips, kas norādīts arī Satversmes ievada ceturtajā rindkopā, paredz valsts un sabiedrības pienākumu saglabāt un stiprināt Latvijas valsts latvisko identitāti, kas ir nodrošināma ar konkrētām politikām un likumdošanas iniciatīvām. Tāpat antikonstitucionālas būtu jebkādas iniciatīvas, kas mēģinātu relativizēt un marginalizēt latviskumu Latvijas valsts konstitucionālajos pamatos.
Valsts prezidents uzsvēra, ka Satversmes 79.pants paredz, ka Latvijas pilsoņu kopums var grozīt Satversmi, ja par grozījumiem nobalso vairāk nekā puse balsstiesīgo pilsoņu. 2012.gada 18.februārī, balsojot pret krievu valodu kā otru valsts valodu un faktiski balsojot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, 79.pantā prasītais balsu vairākums tika sasniegts.
"Līdz ar to Latvijas pilsoņu kopums pieņēma konstitucionāla ranga lēmumu, apstiprinot Latvijas valsts nacionālo, latvisko raksturu. Šī Latvijas pilsoņu kopuma tautas nobalsošanā paustā griba ir juridiski saistoša un uzskatāma par spēkā esošu konstitucionāla ranga aktu mūsu valststiesību sistēmā, klātesošajiem uzsvēra Valsts prezidents.
Pēc prezidenta domām, 2012.gada 18.februāra Latvijas pilsoņu kopuma lēmumam Latvijas valststiesībās ir trīskārša nozīme. Pirmkārt, šajā tautas nobalsošanā tika noraidīta iespēja kādai citai valodai piešķirt valsts valodas vai oficiālas valodas statusu. Prezidents akcentēja, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, un šāds Latvijas pilsoņu kopuma lēmums nav pārskatāms.
Pēc Levita paustā, tas arī konstitucionāli izslēdz jebkādas iespējas mazināt vai sašaurināt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un saliedētas sabiedrības pamata lomu. Valsts valodas politikas galvenajam mērķim jābūt vērstam uz to, lai stiprinātu latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas un statusu sabiedrībā.
Otrkārt, pēc prezidenta paustā, šajā tautas nobalsošanā neatgriezeniski ir nostiprināts Latvijas valsts nacionālais, latviskais raksturs. Prezidents skaidroja, ka Nacionālas valsts princips ir viens no Satversmes virsprincipiem, un tam Satversmes sistēmā ir tāda pati nozīme kā demokrātiskas valsts iekārtas un tiesiskas valsts virsprincipam.
Levits atzīmēja, ka arī Satversmes tiesa savā praksē ir attīstījusi nacionālas valsts principu. Tā ir uzsvērusi: "Nacionālas valsts princips uzliek valstij ne vien negatīvu pienākumu nedarīt neko tādu, kas varētu vājināt Latvijas latvisko identitāti, bet arī - un jo sevišķi - pozitīvus pienākumus to dažādos veidos stiprināt."
Pēc prezidenta domām, Latvijas valsts ir izveidota, īstenojot latviešu nācijas valstsgribu. Latvijas valsts pamats un nesējs ir latviešu nācija kā valstsnācija, kas nosaka Latvijas valsts nacionāli kulturālo identitāti.
"Latviešu nācijas kā valstsnācijas valoda un kultūra ir valsts un visas sabiedrības kopējā valoda un kultūra. 2014.gadā Satversmes ievadā tika ierakstīts, ka Latvijas valsts mērķis ir nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem. Satversmes ievads bija nepieciešams, lai labāk atsegtu, padarītu redzamus Latvijas valsts pamatus, arī tas bija viens no darbiem, ko iniciēja referendums," skaidroja prezidents.
Treškārt, Levita ieskatā, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda un nacionālas valsts princips pieder pie neaizskaramā Satversmes kodola, kas nosaka Latvijas valsts konstitucionālo identitāti. Latvijas pilsoņu kopuma tautas nobalsošanā paustā konstitucionālā vairākuma griba apstiprina, ka šie jautājumi Satversmes ietvaros ir neaizskarami.
Prezidents uzsvēra, nav iespējams vājināt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīcijas vai pārskatīt nacionālas valsts principa prasības. Šādi priekšlikumi, iniciatīvas un idejas ir antikonstitucionālas un nebauda Satversmes aizsardzību.
"Tautas nobalsošana pirms desmit gadiem deva vajadzīgo grūdienu amatpersonām un politiķiem, lai steigšus tiktu veikti darbi Latvijas kā nacionālas valsts un tās konstitucionālās identitātes nostiprināšanai. Ir pieņemts Satversmes ievads. Satversmes tiesa un Augstākā tiesa savā praksē pievērš lielu rūpību konstitucionālās identitātes jautājumiem, un šajā jomā aizvadīto desmit gadu laikā ir paveikts patiešām daudz, savu vērtējumu pauda Levits.
Levits norādīja, ka arī mūsu sabiedrība šajos gados ir pievērsusi lielāku uzmanību latviskuma saglabāšanai un attīstīšanai, kļuvusi zinošāka valsts konstitucionālo pamatu lietās un arī prasīgāka pret valsts institūcijām, politiķiem, lai tiesiskajā un sociālajā realitātē tiktu pilnā apjomā nodrošināts tas, ko paredz Satversme.
"Es domāju, ka mēs esam izdarījuši pareizos secinājumus pēc 2012.gada 18.februāra tautas nobalsošanas un šajos desmit gados arī padarījuši virkni vajadzīgo darbu. Šis darbs ir jāturpina. Jāņem vērā arī tas, ka kopš referenduma ir izaugusi jauna paaudze, kas savu izpratni par valsts valodas lietojumu un kvalitāti, par latviešu valodas nozīmi mūsu tautai un valstij dažkārt neapzināti balsta patērētājsabiedrībai raksturīgā mirkļa izdevīguma pieejā," runas noslēgumā uzsvēra Valsts prezidents.
