Mūžībā devies sirds asinsvadu ķirurgs, klīnikas "ALma" dibinātājs un Latvijas pirmais ģimenes ārsts
Vakar, 31.janvārī, mūžībā devies sirds asinsvadu ķirurgs, klīnikas "ALma" dibinātājs un pirmais ģimenes ārsts Latvijā Andris Lasmanis.
"Ar skumjām paziņoju, ka vakar (31.01.2022) mūžībā devies vecvectēvs, vectēvs, tēvs, sirds asinsvadu ķirurgs, ģimenes ārstu institūta Latvijā izveidotājs un Latvijas pirmais ģimenes ārsts, klīnikas ALma dibinātājs, kaislīgs mednieks, slēpotājs un sportists - mans un Jāņa Lasmaņa tēvs - Dr. Andris Lasmanis, " sociālajā vietnē "Facebook" raksta Ansis Lasmanis.
Intervijā žurnālā "Doctus" 2020. gadā viņš stāstīja, ka piedzimis pirms Otrā pasaules kara un agrīnā bērnība pagājusi kara laikā. “Pabeidzot septīto klasi, bija jāiet mācīties vidusskolā vai skolā, kur varēja iegūt specialitāti. Mana ģimene vēl bija kara iespaidā, jo tas bija liels pārdzīvojums. Mamma vienmēr teica, ka gan jau atkal būšot karš un man esot jāmācās par feldšeri, jo viņš ierakumos nesēž pirmajā rindā un viņu retāk nošauj. Man bija tikai 14 gadu, vecāki no Kuldīgas brauca uz Rīgu un iesniedza pieteikumu feldšeru—vecmāšu skolā. Nomācījos četrus gadus un biju ieguvis ne tikai specialitāti, bet arī vidusskolas izglītību, kas īstenībā bija diezgan vāja. Tā kā sekmes man tomēr bija labas, bez iestājeksāmeniem varēju iestāties Rīgas Medicīnas institūtā. Augstskolu pabeidzu. Varu teikt, ka profesijas izvēle man bija nejauša, bet manu vecāku sapnis par manu profesiju — mērķtiecīgs. Pēc institūta mani kā ķirurgu nosūtīja uz Jaunpiebalgu, studiju laikā biju mācījies un volontējis pie ķirurgiem. Kāda gan jaunam ārstam var būt reputācija?! Teorija apgūta, bet praktisko iemaņu maz. Ķirurģija nopietna specialitāte, bet prakse slimnīcās man bija minimāla. Toreiz man bija labi kolēģi Cēsīs: kad bija lielākas operācijas, viņi brauca man palīgā. Laukos jau ārstam bija jābūt vispusīgam — jāzina arī par citām slimībām. Nebija viegli. Jaunpiebalgā nostrādāju divus gadus, pēc tam aizgāju mācīties klīniskajā ordinatūrā, ko tagad sauc par rezidentūru. Divus gadus strādāju ķirurģijas klīnikā, un tad jau varēja teikt, ka esmu ieguvis ķirurga specialitāti. Tad atkal trīs gadus strādāju lauku slimnīcā, bet ķirurgam tur bija maz darba. Bija citi uzdevumi. Ārsti cits citu aizvietoja, jo katrā specialitātē bija tikai viens ārsts. Es varēju aizvietot ginekologu, jo man bija vecmātes izglītība un man no grūtniecības un dzemdībām nebija bail. Lielas ziepes nesataisīju. Svarīga ir ne tikai kvalitāte, bet arī attieksme pret savu pacientu. Tā ir puse no ārstēšanas,” toreiz stāstīja A. Lasmanis.
