Anrijs Lembergs lūdz tiesu arestēt mantu tā saucamajā Lemberga lietā

Īsi pirms Rīgas apgalbaltiesa sāk skatīt tā saucamo “Lemberga lietu”, Anrijs Lembergs ir informējis, ka 2022.gada 1.februāra tiesas sēdē lūgs Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģiju arestēt viņam un Līgai Lembergai piederošu mantu lietā, kurā viņš pats ir apsūdzēts. Šis ir bezprecedenta gadījums, kad pats apsūdzētais lūdz arestēt mantu un tas tiek darīts tādēļ, ka visu lietas izskatīšanas laiku pirmajā instancē, tātad kopumā vairāk kā 13 gadu laikā, lietas ietvaros it kā konfiscējamā manta, proti, vairāk kā 30 uzņēmumu kapitāla daļas vai akcijas, pretēji publiski paustajam nekad nav tikušas arestētas, bet gan ir nodotas nekontrolētā pārvaldībā Šveices pilsonim Rūdolfam Meroni.

Proti, sākotnējais lēmums par mantas arestu nekad nav ticis atzīts un izpildīts ārvalstīs, lai gan par to bija informēti gan lietas prokurori, gan pirmās instances tiesa.

Kā lūgumā norāda Anrijs Lembergs, neatkarīgi no tā, kāda mantas piederība tiks noteikta ar spēkā stājušos spriedumu šajā kriminālprocesā, patreiz lietā esošais mantisko jautājumu risināšanas mehānisms ir iluzors, defektīvs un nesaniedz tam paredzēto mērķi, kā rezultātā it kā arestētajai, bet faktiski - Rudolfa Meroni un viņa kontrolēto kompāniju valdījumā esošajai mantai tiek nelikumīgi mainīti tās īpašnieki, apzināti samazināta tās vērtība, pārvedot aktīvus uz citām juridiskām un fiziskām personām, un, ja šobrīd būtu nepieciešams izpildīt spriedumu, neatkarīgi no tā vai tas būtu attaisnojošs spriedums, par kuru ir pārliecināta aizstāvība, vai notiesājošs, uz kuru cer apsūdzība, sprieduma izpilde daļā par arestētās mantas atdošanu īpašniekiem vai par mantas konfiskāciju nebūtu iespējama.

Anrijs Lembergs norāda, ka vienīgais veids kā nodrošināt sprieduma izpildi, neatkarīgi no tā, vai tiks nospriests atcelt mantas arestu un atdot šo mantu tās īpašniekiem vai konfiscēt to, ir nekavējoties pieņemt lēmumu par šobrīd eksistējošās Latvijas un ārvalstu kompāniju mantas arestu, nodrošinot šī lēmuma atzīšanu un izpildi arī attiecīgajās ārvalstīs saskaņā ar attiecīgo valstu normatīvajiem aktiem.

Kriminālprocesa dalībnieki, t.sk. arī Anrijs Lembergs, jau neilgi pēc aresta piemērošanas ir vērsuši tiesas uzmanību uz to, ka prokuroru apzināti vai neapzināti pieļauto kļūdu un paviršību rezultātā, kā arī patiecoties tam, ka par mantas glabātāju bez jebkāda tiesiska pamata tika iecelts Rudolfs Meroni, mantas arests nepilda tam Kriminālprocesa likumā paredzēto mantisko jautājumu nodrošināšanas funkciju, un, Rudolfs Meroni, ieguvis neierobežotas iespējas rīkoties ar viņam nodoto mantu, rīkojas ar to savās interesēs.

Pateicoties tam, ka pirmās instances tiesa vairāk kā 10 gadus ir ignorējusi acīmredzamus signālus par Rudolfa Meroni nelikumīgām darbībām ar it kā arestēto mantu, Rudolfs Meroni ir spējis realizēt savu nodomu, un šobrīd it kā arestētā manta ir vai nu zudusi vispār, vai ir nodota Rudolfa Meroni kontrolētajām kompānijām, vai arī šīs mantas vērtību veidojošie aktīvi ir pārvietoti vai ievērojami samazināti. Noraidot dažādus apsūdzēto pieteiktos lūgumus gadu gaitā, pirmās instances tiesa pieļāva situāciju, ka Rudolfs Meroni ilgstoši varēja turpināt izšķērdēt arestēto mantu.

Arī pavisam tiešas norādes uz Rudolfa Meroni darbībām, kas uzskatāmas par arestētās mantas izšķērdēšanu, nebija motivējušas tiesu pieņemt lēmumu ne tikai par Rudolfa Meroni atcelšanu no arestētās mantas glabātāja, bet arī pat nav likušas tiesai aizdomāties un izdarīt attiecīgos secinājumus par to, kādas pieļautās procesuālās kļūdas un neizdarības ļauj Rudolfam Meroni tik brīvi rīkoties ar viņam glabāšanā nodoto mantu.

Savā lūgumā A. Lembergs norāda, ka prokurori kā procesa virzītāji lieliski izprata un apzinājās nepieciešamību veikt noteiktas normatīvajos aktos paredzētās darbības, lai lēmums par mantas arestu tiktu atzīts un izpildīts ārvalstīs, t.i., prokurori apzināti pieļāva situāciju, ka Rudolfa Meroni rīcība ar viņam nodotiem aktīviem ārpus Latvijas Republikas teritorijas nav ierobežota, kas ļāva Rudolfam Meroni netraucēti šo 13 gadu laikā izšķērdēt Anrijam Lembergam un Līgai Lembergai piederošo mantu.

Tikai 2020.gada 17.augustā pirmās instances tiesa pieņēma lēmumu ar kuru Rudolfu Meroni atcēla no arestētās mantas glabātāja un uzlika par pienākumu mantu nodot Nodrošinājuma valsts aģentūrai.

Rudolfs Meroni līdz pat šim brīdim apzināti un ļaunprātīgi nav izpildījis viņam ar 2020.gada 17.augusta lēmumu uzlikto pienākumu un viņa glabāšanā esošo, ar 19.12.2007 protokolu pieņemto mantu, Nodrošinājuma valsts aģentūrai nav nodevis. Ilgstoši, jau pēc 17.08.2020. Lēmuma pieņemšanas Rudolfs Meroni, klaji ņirgājoties par tiesas nolēmumu, turpina izmantot situāciju, pie kuras noveda procesa virzītāja, kas pieņēma Lēmumu par aresta uzlikšanu mantai, kā arī sastādīja tālākos procesuālos dokumentus, tai skaitā, bet ne tikai 19.12.2007.protokolu, apzināti pieļautās kļūdas, kā arī pirmās instances tiesas rīcība, nepamatoti noraidot procesa dalībnieku lūgumus, t.sk. par Rudolfa Meroni atcelšanu no mantas glabātāja amata.

Sarakstē ar Nodrošinājuma valsts aģentūru Rudolfs Meroni ciniski apgalvo, ka viņš nevar neko atdot, jo viņam nekas neesot nodots, un pat izsaka piedāvājumu “nodošanu” organizēt videokonferences režīmā (kā norādīts 2020.gada 2.novembra Rudolfa Meroni vēstulē, viņš esot gatavs Nodrošinājuma valsts aģentūrai “nodot” to, ko viņš “saņēma” glabāšanā tādā pašā veidā kā tika noformēta glabāšana 2007.gada decembrī, t.i., parakstot līdzīgu protokolu un neko fiziski nenododot, jo viņam, Rudolfam Meroni, nekas fiziski neesot ticis nodots).

Arestētās mantas un tās kā aktīvu vērtības saglabāšana ir Latvijas valsts interesēs. Lēmums par aresta uzlikšanu mantai, kā arī pati aresta uzlikšana mantai nekādā veidā nav uzskatāma par arestētās mantas atsavināšanu vai soda piemērošanu apsūdzētajai personai. Tas ir tikai tiesiskais veids, kā nodrošināt kriminālprocesā cietušā un sabiedrības tiesību interešu iespējamo aizsardzību, saglabājot līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm. Realizējot cietušā un sabiedrības intereses, nekādā gadījumā nav pieļaujams arestētās mantas īpašnieka tiesību un interešu aizskārums, t.sk. valstij jāuzņemas atbildība par arestētās mantas vērtības saglabāšanos.