FOTO: Latvija atvadās no leģendārā aktiera Arņa Līcīša

 
©Ziedonis Pumpurs/F64

"Mums Tevis pietrūks, Arni. Iespējams, vairāk, nekā šobrīd spējam iedomāties", rakstīja topošās grāmatas "Galvenajā lomā Arnis Līcītis" autore Diāna Sproģe. Pagājušajā nedēļā mūžībā aizsaukto populāro aktieri Arni Līcīti pēdējā gaitā izvada šodien.

Portāls NRA jau rakstīja, ka Arnis Līcītis mūžībā devās pirms nedēļas.

Arnis Līcītis dzimis 1946. gadā Rīgā aktieru Alfrēda Videnieka un Helgas Līcītes ģimenē. Izglītību ieguvis Rīgas 1. vidusskolā un neklātienē Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Līcītis ir darbojies Drāmas teātrī, Valmieras teātrī, Jaunatnes un Krievu drāmas teātros.

Rīgas kinostudijā filmējies no 1965. gada. Kopā aktieris tēlojis apmēram 150 dažādās filmās.

Viņa talanta cienītāji velta sirsnīgus atvadu vārdus izcilajam aktierim. Vieniem viņš atmiņā palicis ar "Aveņu vīnu", citiem ar reklāma kopā ar Leonu Krivānu "Iedod buču".

Diāna Sproģe ierakstā "Facebook" Arnim Līcītim velta siltus atvadu vārdus:

"Viņa rakstura spurainums un sarežģītie bērnības apstākļi veidojuši to daudzšķautnaino talantu, kuru gadiem mīl un ciena miljoniem skatītāju tālu ārpus Latvijas robežām.
Arnis nāca pasaulē 1946.gada 8.janvārī. Par savu mammu, aktrisi Helgu Līcīti viņš varēja runāt stundām, neaizmirstot pieminēt arī savus pirmos soļus uz profesionālās skatuves Liepājas teātrī. Tas noticis 3 gadu vecumā, izdzirdot pretējās kulisēs mammas balsi. Pēc šī nesakcionētā pārskrējiena izrādes laikā, mammai sākusies histērija, kuru personīgi nācis remdēt teātra direktors. Līcīša tēvs bija Nacionālā, tolaik Drāmas teātra premjers, aktieris Alfrēds Videnieks, par kuru Arnis nerunāja nemaz vai runāja nelabprāt. Tēva neesamība zēna dzīvē bija dziļa un visu mūžu noklusēta dvēseles sāpe.
Šis ārēji stiprais, bet dvēselē viegli ievainojamais, harizmātiskais un talantīgais aktieris radošā mūža laikā par saviem saucis 4 teātrus - Rīgas Krievu drāmas teātri, Nacionālo (tolaik A.Upīša Akadēmisko Drāmas) teātri, Valmieras drāmas teātri un Jaunatnes teātri. Visos no tiem nospēlētas prātā paliekošas lomas, kuras Arnis nekad nedalīja lielās vai mazās, pozitīvās vai negatīvās, galvenais, vai viņam pašam bija vai nebija interesanti strādāt. Jebkuru lomu viņš uzskatīja par darbu, kas veicams godprātīgi un no sirds. Ja režisors viņam uzticējies, darbs izdarāms godam. Arī kino. Kinokamera viņu iemīlēja jau ar pirmajiem tuvplāna kadriem. Arņa dziļdomīgās acis savaldzināja miljoniem siržu visā plašajā Padomju Savienībā. Viņš bija un ir nereāli populārs. Viņu mīlēja un mīl joprojām. Bet viņš nekad tamdēļ nekļuva iedomīgs. Lai arī dažāda kalibra un rakstura kino lomas mērāmas simtos.
„Es tikai nesaprotu vienu - kad mēs aizbraucam kaut kur Krievijā tikties ar cilvēkiem, afišās vienmēr raksta „padomju kino aktieri”. Kāpēc? Mēs tad ejam pie rīkotājiem un sakām, vai tas nozīmē, ka pēc 1990.gada vairs neesam filmējušies? Tagad kino vairs nav? Es piederu visiem laikiem un esmu vienkārši teātra un kino aktieris. Un viss.” - tā Arnis teica 2021.gada 30.jūnijā, sākot mūsu sarunu maratonu topošajai grāmatai „Galvenajā lomā Arnis Līcītis”, kas nākamgad plānota izdošanai apgādā JUMAVA.
Uz jautājumu, kāpēc viņam nav neviena teātra vai kino apbalvojuma, atbilde bija īsa: „Man ir. Vislielākais. Skatītāju mīlestība.”
Mums bija Tavējā. Un mums Tevis pietrūks, Arni. Iespējams, vairāk, nekā šobrīd spējam iedomāties", raksta D. Sproģe.