Latviskais Forests Gamps jeb seržants Lapiņš pārliecina

Nemaz ne tik bieži man ir iespēja kādam savam draugam ieteikt aiziet un uz lielā ekrāna noskatīties vienkāršu, bet labu latviešu filmu. Taču šoreiz tāda iespēja ir... Citiem vārdiem sakot: ir vērts aiziet uz filmu Seržanta Lapiņa atgriešanās.

Tos, kuri lēmumu par filmas apmeklējumu pieņem atkarībā no aktieru sastāva, noteikti uzrunās viss Jaunā Rīgas teātra „zieds”, kas Gata Šmita filmai Seržanta Lapiņa atgriešanās nenoliedzami piešķir zināmu eleganci un pat vīzdegunīgu inteliģenci, kas, piekasīgi iedziļinoties, drīzāk var tikt traktēts kā šīs filmas mīnuss, nevis pluss.

Tiem, kuriem būtiskas atsauksmes, varu ieteikt paklausīties Rīgas restorānu un teātra aizkulišu čalās, jo šī filma tiek apspriesta arvien dedzīgāk. Nav jau brīnums... Iedarbīgākais intereses kairinātājs tiek palaists no mutes mutē, savukārt šādas, zinošas mutes iet vairumā, jo pat ierindas darba dienas vakarā, dažu desmitu skatītāju vidū man izdevās sazīmēt vairākas atpazīstamas sejas, kuru replikas, nenoliedzami, veido to mistisko lielumu, ko mēdz dēvēt par sabiedrības viedokli.

Galu galā tiem, kuriem svarīgi reitingi, varu pateikt, ka novembra nogalē, pirmajās izrādīšanas dienās šī filma ierindotās skatītāko filmu topa ceturtajā vietā.

Ja kāda Holivudas ķiņa sakarā es šo faktu drīzāk uztvertu kā apliecinājumu tam, ka filma ir kārtējais „plaša patēriņa tukšums”, tad latviešu kino sakarā iekļūšana skatītāko filmu pieciniekā iegūst gluži pretēju nozīmi. Jo... Ilgus gadus bija ierasts, ka vairums latviešu režisoru kino uztver kā dziļi intīmu dialogu pašam ar sevi, neiesaistot šajā diskusijā skatītāju. Rezultātā — vērot privātus meklējumus vēl jo privātākos apziņu labirintos bija gatavi tikai paši izsmalcinātākie vuāristi, kamēr pustukšās kinozāles pašiem režisoriem ļāva gūt iluzoru apstiprinājumu, ka šis ir augstvērtīgs izstrādājums, kas ne visiem izprotams.

Gadījumā ar seržantu Lapiņu iesīkstējušie stereotipi par latviešu kino nestrādā, jo viss notiek tik organiski, ka dažubrīd pat grūti noticēt, ka uz ekrāna redzama "made in Latvia" bildīte.

Savulaik man radās aizdomas, ka latvieši kautrējas filmēt kaut ko iz dzīves. Pārāk sekli esot! Taču Gatis Šmits šoreiz nebaidās pastāstīt saviem skatītājiem elementāru, traģikomisku un nepretenciozu stāstu par Viņu un Viņām un arī Viņiem, kuri Viņas atrod vienā dzīvoklī ar Viņu.

Citiem vārdu sakot — stāstu, kas raisa smaidu, pat smieklus un pavisam noteikti — visdziļākās simpātijas pret seržantu Kristapu Lapiņu, kurš, atgriezies no militārās misijas, meklē jaunu pamatu zem kājām.

Neslēpšu, ka Andra Kaiša izpildījumā šis labsirdīgi naivais seržants man šķita sava veida latviskā versija par Forestu Gampsu vai Podkaļosinu, taču pat atsauces uz „kaut kur un kaut kad” jau redzētiem tēliem nemazina to sajūtu, ka beidzot latviešu skatītājs var uz ekrāna vērot atpazīstamas ainiņas. Turklāt, ar visu to, ka sižetā nav nedz apslēptas filozofijas, nedz grandiozu specefektu, šāds izstrādājums savos skatītājos noteikti rada daudz lielāku līdzpārdzīvojumu nekā caur 3D piedzīvots Avatara rokasspiediens.

Latvijā

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās komitejā piektdien pārskatīta minimālā alga nozarē, paredzot, ka no 2025.gada 1.janvāra minimālā alga būvniecībā nodarbinātajiem būs 1050 eiro mēnesī vai 6,29 eiro stundā, aģentūru LETA informēja Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrības (LBNA) pārstāvji.

Svarīgākais