Publiskotie dokumenti par NATO un ASV plāniem Baltijas valstu aizsardzībai pret Krieviju nav ne jaunums, ne arī uzskatāmi par līdz šim slēptu bumbu, kuras laika deglim nu tīmekļa vietne WikiLeaks piešāvusi uguni.
"Sabiedrībai ir tiesības zināt, bet vai tai jāzina pilnīgi viss?" jautā bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris Juris Dalbiņš. Pats arī uz savu jautājumu atbild, norādot, ka atklātība var kaitēt, ja tā rada nevadāmus procesus. Šajā gadījumā tas nav noticis un publiskā retorika ir vien valstu diplomātiskais stils. Piemēram, kā Krievijas vakar izteiktā neizpratne par NATO izstrādāto Baltijas valstu aizsardzības plānu, lai pasargātu Latviju, Lietuvu un Igauniju no Krievijas draudiem.
Jau pagājušā gada oktobrī Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite Rīgā Baltijas valstu prezidentu tikšanās laikā lietas nosauca īstajos vārdos, pasakot, ka NATO joprojām nav ārkārtas plāna Baltijas reģionam un to ir nepieciešams pieprasīt. Tāpēc nav pārsteigums, ka atklātībā nonākušie ASV diplomātiskās sarakstes dokumenti liecina – šā gada janvārī ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone parakstījusi slepenu telegrammu par to, ka aliansē panākta vienošanās paplašināt Polijas aizsardzības plānu un iekļaut tajā arī Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tika minēta konkrēta rīcība un militāro spēku apmērs uzbrukuma gadījumā, kā arī ieteikums neapspriest šos plānus publiski, lai neradītu spriedzi NATO un Krievijas attiecībās. Vēl pirms tam mierinošu signālu Baltijas valstīm deva ASV prezidents Baraks Obama, sakot, ka šāds plāns ir vajadzīgs. Ģenerālis Kārlis Krēsliņš gan tagad vērtē, ka Baltijas valstu aizsardzības plānam ir vairāk psiholoģisks efekts, "lai nomierinātu Baltijas valstis". Visu, arī jauno NATO dalībvalstu drošību garantē Vašingtonas līguma 5. pants, kas izsaka NATO būtību, proti, uzbrukums kādai no NATO dalībvalstīm ir līdzvērtīgs uzbrukumam visām NATO valstīm.
Tomēr gada sākumā ASV politologs Brūss Džeksons atļāvies izteikties, ka jauno dalībvalstu aizsardzības plāni bija vajadzīgi, bet to izstrāde ir tikusi novilcināta: "Nav aptverams, ka 25 valstis var tikt aizsargātas un trīs – ne. Domāju, ka sabiedrība bija šokēta, kad izrādījās, ka NATO nepilda savus pienākumus un būtībā lauzusi savu parlamentiem doto vārdu."
Taču arī viņš uzsvēra, ka NATO aizsardzības plāni Baltijas valstīm nav jāuzlūko kā gatavošanās karam ar Krieviju. K. Krēsliņš apliecina to pašu – neviena NATO dalībvalsts vairs nenorāda, kas ir tās vai visu kopējais ienaidnieks, bet gan spriež par bruņoto spēku spēju attīstību. Viņaprāt, runāt par karu ar Krieviju nav pamata, pat ne teorētiski. "Neredzu, kāpēc tāds uzsvars likts uz militāro pusi. Militārajai sadaļai jābūt, bet pašlaik tā nav galvenā." K. Krēsliņš uzskata, ka šobrīd nepieciešams akcentēt problēmas, ar kurām katra dalībvalsts saviem spēkiem netiek galā, piemēram, terorisms, ķīmiskie uzbrukumi, bakterioloģisko ieroču izplatība, kibernoziegumi.