Cenu pieaugums dzen lielākā nabadzībā; kā ar valsts palīdzību?
Ne tikai gāzes vai elektroenerģijas, bet arī pārtikas sadārdzināšanās dēļ pieaug risks, ka trūcīgākie paliek vēl trūcīgāki, pat neraugoties uz to, ka viņiem ir darbs vai pensija un ienākumi nav mazinājušies. Latvijā daudzi ir pakļauti nabadzības riskam, un pensionāru vidū tā ir gandrīz puse.
Taču valsts ieviestie kompensācijas mehānismi cenu pieaugumam viņiem īsti neatsver pieaugošo dārdzību. Arī sociālajam atbalstam pagaidām ir īstermiņa risinājumi, kas nedod paļāvību, ka līdzīgai situācijai atkārtojoties vai ieilgstot, palīdzības iespējas būs pietiekamas, šovakar vēsta Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”.
Raksturojot situāciju, pensionāre Valija Grundāne stāsta, ka par siltumu 49 kvadrātmetru dzīvoklī 2020. gada novembrī bijis jāmaksā 30 eiro, 2021. gada novembrī - 62, bet rēķinā par decembri - jau 120 eiro. Ikdienas tēriņiem pensionārei Valijai Grundānei pensija aiziet pilnībā un glābj tas, ka ir iespēja vēl piestrādāt.
Maize, piens, gaļa, biezpiens, krējums, olas - nekādu ekstru - viņa ieskicē savu pārtikas grozu. Tam aiziet 25 līdz 30 eiro. “Pārtikas grozs ir tik minimāls vai vairāk... es vairs tur neredzu iespēju ietaupīt,” viņa saka. Kā grāmatvede savas mājas dzīvokļu kooperatīvā V.Grundāne labi redz, kā mainījušās cenas. “Cilvēks, kurš saņem rēķinu, viņš neredz cenu par megavatstundu, tad es to redzu. Nu, nezinu.... Divreiz, salīdzinot ar pagājušo gadu... Par apkuri… Nu, tas ir briesmīgi,” viņa secina.
Ja raudzītos vien uz vidējo rādītāju, cenu pieaugums pat neliktos tik dramatisks, lai arī joprojām jūtams. Pērnā gada novembrī gada inflācija bija 7,5%. Tas nozīmē, ka par tām pašām precēm un pakalpojumiem, kam 2020. gada novembrī vajadzēja 100 eiro, gadu vēlāk jau vajadzēja 107 eiro un 50 centus.
Taču cita aina paveras, kad no tā atlasa izdevumus, no kuriem nevar atteikties un tie ir komunālie maksājumi un uzturs. Uz katriem 100 eiro par gāzi gadu vēlāk jau bija 139 eiro, siltumenerģijai - 126 eiro, elektrībai 124 eiro. Bet piemēram kartupeļi kļuva par 50% dārgāki, eļļa par 33%, rīsi un milti - ap 20%. Un tieši šo visvairāk sajūt trūcīgajās mājsaimniecībās.
Lai arī ieviesti vairāki atbalsta pasākumi, senioru biedrībā RASA secina, ka kopējo sadārdzinājumu tas neatsver. “Es paskatījos par sadales tarifu, padzirdēju arī ministru Reiru, ka viņš teica, ka šis samazinājums pozitīvi ietekmēs un atbalstīs katras mājsaimniecības budžetu. Nu, es tā piemetu mazliet kaut vai, kā sev. Man decembrī par sadales tarifu bija 7,15 eiro. Ja ņem 50%, tie ir 3,58 eiro. Nu...” rokas vien noplātot, saka biedrības pārstāvis Gunārs Eniņš.
Lielāks atspaids gan būs neapliekamā minimuma palielināšana pensijām - 500 eiro no jūlija, kas daļai pensionāru papildus dos līdz 34 eiro uz rokas. Taču trešdaļai pensionāru tas nemainīs neko, jo pensija gluži vienkārši nav lielāka par līdzšinējo neapliekamo minimumu - 330 eiro, un vēl daļai ieguvums būs vien pāris eiro.
Tiekoties ar citiem pensionāriem kopienas centrā “Ābeļzieds”, Valija Grundāne secinājusi, ka šis gads daudziem būs nepanesams: “Viņi ies pēc pabalstiem. Viņi ies pēc pabalstiem, jo tā summa, kas paliek pēc komunālajiem maksājumiem ir pietiekoši maza.”
To, ka vajadzība pēc sociālās palīdzības augs, prognozē arī pašvaldībās. Līdz maijam visā Latvijā, piemēram, mājokļa pabalstiem ierēķināts ap 33 miljoniem eiro. Pašvaldības vienas pašas to nevarot atļauties un valsts apņēmusies šos piecus mēnešus pusi jeb 16 miljonus no mājokļu pabalsta līdzfinansēt. Nauda tam atvēlēta no finansējuma kovida seku likvidēšanai, jo pamatbudžetā šādu līdzekļu nav.
Arī tas ir labs risinājums, saka Latvijas Pašvaldību savienībā (LPS), bet jau mudina domāt, kā palīdzības iespējas paplašināt un plānot ilgākā laikā, jo nevienlīdzība pieaug. “Tas vēriens sociālajai palīdzībai ir 6% mājsaimniecību. Pat mazāk. Taču šis sociāli ekonomisko apstākļu tāds pirmskrīzes priekšvakars un enerģētisko resursu straujā palielināšanās ir izraisījusi situāciju, ko jau pērn, salīdzinot apkures rēķinus un salīdzinot tos datus, parādīja statistika, ka apmēram 20% mājsaimniecību ir apgrūtinātas iespējas nomaksāt šos rēķinus. Tagad šis risks ir pieaudzis līdz aptuveni 40% mājsaimniecību,” saka padomnieks Aino Salmiņš. Turklāt, kas notiks nākamajā apkures sezonā jau rudenī, vēl nav skaidrs, jo, piemēram, pašreizējo risinājumu mājokļu pabalstam pēc maija nav paredzēts turpināt. “To es arī uzdevumu Krīzes vadības padomei šo jautājumu, uz ko atbildes nebija. Pašlaik valdība ir gatava risināt šo jautājumu īstermiņā,” saka A.Salmiņš.
Līdzīgi uz pastāvīgākiem risinājumiem mudina arī Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes vadītājs Mārtiņš Moors. Atceļot pagaidu variantu, vairs nebūtu spēkā arī pagaidu formula, kas labo nepietiekamo Garantētā minimuma ienākuma apmēru un ļauj palīdzēt vairāk cilvēku, īpaši pensionāriem. “Ir jāņem vērā tas, ka garantētā minimālā ienākuma līmenis, kuru mēs šodien lietojam, faktiski ir 2018. gada līmenis. Tīri statistiski mēs lietojam skaitli, kas piekrīt 18. gadam Viņš viennozīmīgi ir novecojis,” norāda M.Moors.
Labklājības ministrijā risinājumus šiem iebildumiem sola no 2023. gada. Bet šogad ministra Gata Eglīša (JKP) ieskatā jau darīts daudz, lai palīdzētu tieši trūcīgākajiem. Tostarp mājokļa pabalstam valsts beigās atvēlējusi 50%, lai gan bijusi runa arī par 30% līdzfinansējumu pašvaldību izdevumiem. “Tā ka tie ir tie pasākumi, kas jau pieņemti, ir izdarīti, bet, protams, vienmēr var darīt vairāk,” norāda ministrs.
Viņa teiktajā arī jaušama paļāvība, ka energoresursu cenas kritīsies, kam jau ir pirmās pazīmes. Taču tas var būt mānīgi, lai atslābtu risinājumu meklējumos. Vērtējot prognozes Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Edijs Šaicāns atzīst: “Ja tas būtu oktobris vai novembris, kad mēs runātu par šo jautājumu, tad mēs teiktu: nē, tā ir šī apkures sezona, un ar to viss beigsies, prognozes rāda, ka viss stabilizējas. Tad šobrīd es droši vien tik pārliecināti neteiktu. Jo, ja mēs skatāmies, kādas ir prognozes elektrības un gāzes cenai - jā, tā ir mazāka, bet tas nebūs tāds slieksnis, kā bija piemēram, pagājušajā gadā.”