Līdzšinējo IIN aprēķināšanas un maksāšanas kārtību saimnieciskās darbības veicējiem atzīst par neatbilstošu Satversmei [papildināts]

Satversmes tiesa (ST) par neatbilstošām Satversmei atzinusi normas, kas nosaka iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) aprēķināšanas un maksāšanas kārtību saimnieciskās darbības veicējiem.

ST noteica, ka likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11.panta 3.1 daļa un 6.1 daļa neatbilst Satversmes 105.pantam. Spriedums nav pārsūdzams.

ST secināja, ka abas apstrīdētās normas attiecas uz kārtību, kādā nosaka ar IIN apliekamo ienākumu saimnieciskās darbības veicējiem. Tā kā abas apstrīdētās normas paredz, ka ar IIN apliekamais ienākums ir vismaz 20% no saimnieciskās darbības ieņēmumiem, ST tās izvērtēja vienlaikus.

ST norādīja, ka apstrīdētās normas ir daļa no tiesiskā regulējuma, kas paredz IIN maksāšanas pienākumu. Tās ierobežo saimnieciskās darbības veicēja tiesības uz īpašumu, jo nosaka minimālo ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu un tādējādi arī ietekmē maksājamā IIN apmēru.

Apstrīdētās normas pieļauj situāciju, ka iedzīvotāju IIN ir maksājams arī tad, ja nav gūts reāls ienākums, bet gan tikai prezumēts ienākums.

ST secināja, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, un to pieņemšanas procesā nav konstatējami būtiski likumdošanas procedūras pārkāpumi.

Likums "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir veidots, balstoties uz nodokļu maksātāja spēju samaksāt nodokli. Proti, IIN apmērs ir atkarīgs no reālā ienākuma, lai finansiālais slogs, ko rada nodokļa maksāšanas pienākums, būtu samērīgs. Nodokļu samaksas spēja ienākuma nodokļa gadījumā tiek vērtēta arī atbilstoši objektīvā neto principam, kas paredz, ka, lai noteiktu ar IIN apliekamo ienākumu, ir jābūt iespējai atskaitīt ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus.

Nodokļu samaksas spēja un tās konkretizācijas elements ienākuma nodokļa gadījumā - objektīvā neto princips - izriet no taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principiem, proti, likumdevējam ir jānodrošina, lai nodokļu maksātāji ar vienādām spējām tiktu vienādi aplikti ar nodokļiem, un nodokļu slogam jābūt samērīgam ar nodokļu maksātāja ienākumiem.

Apstrīdētajās normās ir noteikts, ka saimnieciskās darbības veicēja ar IIN apliekamais ienākums ir vismaz 20% no ieņēmumiem. Tādējādi apstrīdētajās normās ar IIN apliekamais ienākums ir noteikts kā prezumpcija. Šāda prezumpcijas piemērošana ir atkāpšanās no objektīvā neto principa, kas paredz, ka ar IIN ir apliekams tikai nodokļu maksātāja reālais ienākums.

ST secināja, ka apstrīdētajās normās noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība.

ST pārbaudīja, vai apstrīdētajās normās ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums ir noteikts uz taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības nodrošināšanu vērstu objektīvu un racionālu apsvērumu pamata.

ST, izvērtējot datus par saimnieciskās darbības veicējiem, secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums nav paredzētajā veidā ietekmējis tieši to saimnieciskās darbības veicēju rīcību, kuru dēļ apstrīdētās normas tika pieņemtas. Tāpat apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums nesekmē patieso ieņēmumu uzrādīšanu.

ST secināja, ka apstrīdēto normu pamatā pieņemtā 20% komerciālā rentabilitāte ir neprecīzs rādītājs un neatspoguļo visu saimnieciskās darbības veicēju spēju samaksāt nodokli, jo rentabilitātes ziņā atšķirības starp nozarēm var būt pat četrkāršas.

Tāpat ST secināja arī to, ka apstrīdēto normu piemērošanas dēļ daļa saimnieciskās darbības veicēju paliek ārpus Valsts ieņēmumu dienesta veiktās risku analīzes tvēruma, kaut arī saglabājas iespēja, ka to norādītie saimnieciskās darbības izdevumi nav pilnībā attiecināmi uz saimniecisko darbību, savukārt tie saimnieciskās darbības veicēji, kuriem visi izdevumi ir pamatoti saistīti ar saimniecisko darbību, tos nevar pilnā apmērā atskaitīt.

ST, īpaši ņemot vērā to apstākli, ka apstrīdēto normu tvērumā ir fiziskās personas, kuras veic saimniecisko darbību un kuras par savām saistībām ir atbildīgas ar visu savu mantu, uzskatīja, ka atkāpšanās no nodokļa maksātāja patiesās spējas samaksāt nodokli izvērtēšanas, tostarp atkāpšanās no objektīvā neto principa, nav pamatota.

Ņemot vērā minēto, apstrīdētajās normās ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums nav noteikts uz taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principu nodrošināšanu vērstu objektīvu un racionālu apsvērumu pamata, uzskata ST. Tāpēc tiesa secināja, ka likumdevēja lietotie līdzekļi nav piemēroti apstrīdētajās normās ietvertā tiesību uz īpašumu ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Ar pieteikumu ST bija vērsies tiesībsargs, kurš jau vairāku gadu garumā, vērtējot dažādu uzņēmēju sūdzības par saimnieciskās darbībās gūtā apliekamā ienākuma noteikšanas kārtību, konstatēja, ka likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11.panta 3.1 daļa un 6.1 daļa neatbilst Satversmes 105.pantam, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, un īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Satversmes 105.pants nosaka arī, ka īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu, kā arī īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Kā iepriekš skaidroja Tiesībsarga birojā, līdz 2018.gada 1.janvārim, tas ir, līdz nodokļu reformai, likums "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" paredzēja principu, ka saimnieciskās darbības veicējiem, kas ir IIN maksātāji, IIN jāmaksā no ienākuma jeb peļņas, kas veidojās kā ieņēmumu un likumā noteikto atļauto ar saimniecisko darbību saistīto visu izdevumu starpība.

Ar 2018.gada 1.janvāri šī kārtība ar likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11.panta 3.1 daļas un 6.1 daļas noteikumiem tika izmainīta, proti, ja iepriekš saimnieciskās darbības veicējiem izmaksas bija vienādas ar gūtajiem ieņēmumiem vai lielākas par gūtajiem ieņēmumiem, tad IIN nebija jāmaksā. Šobrīd likums saimnieciskās darbības veicējiem, kas noteiktu apstākļu dēļ nespēj strādāt ar peļņu, uzliek pienākumu maksāt IIN arī tad, ja peļņas nav.

Tiesībsargs Juris Jansons norādīja - pārbaudes lietā konstatēts, ka vienīgais iemesls, kādēļ ir pieņemti šādi noteikumi, ir politiskā vienošanās, kuras rezultātā saimnieciskās darbības veicējiem IIN maksātājiem uzlikts pienākums uzņemties lielāku nodokļa slogu, tādējādi nodrošinot ieņēmumu samazinājuma segumu valsts budžetā, kas radies citu nodokļu reformas mērķu īstenošanas rezultātā.

"Uzskatu, ka politiskā vienošanās ar nolūku kompensēt valsts budžetā citu nodokļu reformas rezultātā radīto ieņēmumu iztrūkumu nav pietiekams un objektīvs attaisnojums šāda nodokļu sloga radīšanai. Līdz ar to secinu, ka likumdevējs ir nesamērīgi ierobežojis saimnieciskās darbības veicēju IIN maksātāju īpašuma tiesības," iepriekš sacīja Jansons.

Ņemot vērā to, ka likumdevējs nereaģēja uz tiesībsarga aicinājumu labot minēto tiesisko kārtību, tika iesniegts pieteikums ST.