Papule: Savā ziņā veselības ministrs pateica pietiekami atklāti – ārstiem nav vērts vairāk maksāt, jo viņi strādā tāpat

Intervija ar Latvijas pedagoģi, ierēdni un politiķi Eviju Papuli.

Tikko Saeimā pieņemts nākamā gada valsts budžets, kā vērtējat budžeta pieņemšanas procesu?

Patiesību sakot, tā bija katastrofa. Mēs deputātu grupas “Republika” pārstāvji - Vjačeslavs Dombrovskis, Ēriks Pucens, Kaspars Ģirģens un es - tiešām rūpīgi izvērtējām katru pozīciju un sagatavojām izsvērtus priekšlikumus, parādot, kuri tēriņi ir neatbilstoši un neētiski šim laikam un kuriem citiem būtiskiem mērķiem šie līdzekļi būtu novirzāmi.

Tas noteikti nebija populisms. Darījām darbu, kas Saeimai ir uzticēts un kas ir jādara - kontrolēt, vai ministrijas un valdība visu izdarījušas pareizi.

Vērtējot priekšlikumus un Saeimas debates, izskatās, ka vienīgais mērķis budžeta skatīšanai Saeimā bija “iestrādāt” tajā deputātu kvotas.

Ne par ko citu diskusiju nebija, kaut gan pat eksperti atzinuši, ka bija arī racionāli opozīcijas priekšlikumi, kurus bija vērts apspriest.

Kāds ir nākamā gada budžets?

Nākamā gada valsts budžets un turpmāko trīs gadu budžeta ietvars parāda šīs koalīcijas prioritātes. Tā nav ne izglītība, ne zinātne, ne veselības aprūpe. Viss, ko veselības un izglītības jomā strādājošie paveica šajā laikā, nekādā veidā nav novērtēts. Budžetā nav ne atbilstošs pedagogu, ne veselības aprūpes atalgojuma finansējuma pieaugums.

Veselības ministrija izstrādājusi Onkoloģijas plānu, taču nepieciešamo naudu tā izpildei nepiešķīra, un nevienu tas neuztrauc. Koalīcijas budžeta prioritātes bija deputāta kvotas un savi projekti.

Jāpērk iekārtas un testi. Arī tad, ja tas ir bezjēdzīgi. Jautājums, kāpēc? Sabiedrības interešu ignorēšana koalīcijā pašlaik ir sasniegusi nebijušus apmērus, un nekādi kontroles mehānismi nedarbojas.

Par onkoloģijas finansējuma nepietiekamību budžeta kontekstā dzirdēts vairākkārt. Kāpēc neizdevās finansējumu atrast?

Nevar izdoties tas, ko nedara. Šis budžets ir veidots, katrai problēmai atvēlot minimumu, lai tā teikt - aizbāztu mutes, bet kopumā nekādas attīstības vai progresa nevienā no jomām nav; nav atrisināta neviena no senāk un pēdējos gados identificētām problēmām. Nauda netiek mērķtiecīgi ieguldīta, nav sasniedzamo mērķu, un tad nav pārsteiguma, ka Latvija daudzos reitingos ir pēdējā vietā.

Veselības ministrija un iesaistītie tērēja laiku un resursus, lai sagatavotu Onkoloģijas plānu. Tajā ierakstīts, ka nepieciešami 50 miljoni inovatīviem medikamentiem, bet budžetā paredzēts mazāk par pusi no šīs summas.

Tajā pat laikā nācijas testēšanai, kuras jēgu apšauba eksperti,15 miljoni atrodas priekšlikumiem, kas uz Ministru kabineta galda parādās iepriekšējā vakarā. Tas ir absurdi un nepieņemami.

Pārejot pie izglītības jomas, kā vērtējat šo mācību gadu?

Pašlaik vēl grūti spriest, vai testēšana un epidemioloģiskā drošība nav ņēmusi virsroku pār mācību saturu. Es domāju, ka kovids un viss ar to saistītais izglītības jomā ir radījis ārkārtīgi daudz problēmu, un krīzes situācijas aizsegā pašlaik par daudzām no tām var it kā izlikties un nerunāt.

To, ka daudziem skolēniem nebūs bijusi piemērota attālinātā mācīšanās, radot mācību grūtības nākotnē, nevarēs atstāt uz vecāku pleciem, jo tie nebūs atsevišķi gadījumi. Tāpat arī skolotāju pārslodze un aiziešana no tā jau trauslās sistēmas būs atstājusi sekas skolēnu zināšanu un prasmju apguvē.

Nevienam vairs īpaši neinteresē, kā mums veicas ar kompetenču pieeju un jaunā satura ieviešanu. Mācību darbs ir otrajā, ja ne trešajā plānā. Jau pārāk ilgu laiku tas tā ir, un, diemžēl, tas lielā mērā ietekmēs jaunās paaudzes prasmes un iespējas nākotnē.

Pašlaik aktīvi notiek jauno augstskolu padomju atlase. Vai tās nesīs pievienoto vērtību augstākās izglītības attīstībā?

Savu viedokli jau esmu paudusi iepriekš. Padomju izveidošana bez citām būtiskām reformām un papildu finansējuma to ieviešanai var izrādīties tikai barotnes politiski pietuvinātām personām. Ļoti gribētos, lai tas tā nebūtu. Cerams, kāds no padomes locekļiem, visticamāk, pašu augstskolu izvirzītie, būs cilvēks, kuram tiešām būs atbilstoša kompetence un vēlme pēc labākās sirdsapziņas darīt šo darbu.

Tomēr, piemēram, vērtējot Stradiņa slimnīcas vadītāja Rinalda Muciņa iecelšanu “Latvijas valsts meži” padomē un zemkopības ministra pietuvināto iecelšanu amatos, ir skaidri redzams, kādiem mērķiem padomes kalpo.

Pēdējie partiju reitingi rāda, ka sarūk to cilvēku skaits, kas dosies uz vēlēšanām, vai cīņa par balsīm būs sīva?

To izskaidro kaut vai budžeta veidošanas konteksts - cilvēku, kas balsojuši par opozīcijas partijām, pārstāvniecība pat ne minimālā mērā netiek nodrošināta. Tāpat arī valdības darbs un nesaprotamie lēmumi veicina sabiedrības apātiju un dusmas.

Bet vienlaikus reitingi parāda stabilu atbalstu Vienotībai, Attīstībai/Par un Nacionālajai apvienībai, un tas, visticamāk, atbruņo koalīcijas partijas īstenot savas intereses, turpināt kovidhaosu un atļautību Latvijas sabiedrības labklājības jautājumos neiedziļināties.

Savulaik, pirms pāris gadiem, pedagogu algu pielikumam nevarēja atrast dažus miljonus eiro, tagad ar vienu valdības lēmumu bezjēdzīgai testēšanai vien tērējam 15 miljonus, nerunājot par kopējiem tēriņiem kovid aizsegā.

Neviens nezina to patiesos apmērus, neviens tos neuzrauga, nav nekāda kontroles mehānisma. Ļoti ceru, ka sabiedrība modri vēro notiekošo, un tās attieksme pret šiem lēmumiem būs izteikta Saeimas vēlēšanās.

Kā tas ietekmēs jūsu jaunveidotās politiskās partijas izredzes?

To rādīs laiks. Vismazāk valsts nākotnei nepieciešams, lai nākamajā Saeimā ir plaši pārstāvētas populistu partijas, kas apvieno šauras interešu grupas. Piemēram, antivakserus, vai vienkārši anarhistisko sabiedrības daļu, kurai nerūp valsts nākotne, un atsevišķu spilgtu personāžu atbalstīšana iekļūšanai Saeimā tiek virzīta tikai tāpēc, ka tas šķiet interesanti vai smieklīgi.

Avots