"Es Īrijā esmu kādu pusotru gadu, un šobrīd man pat nav tādas domas atgriezties dzimtenē, jo dzīve šeit ir pavisam citādāka un mierīgāka nekā Latvijā. Nav jādomā par to, ko cilvēki domā Latvijā, nav ikdienišķo finansiālo problēmu, pietiek visam, ko kāro sirds, un paliek vēl pāri," stāsta Īrijā dzīvojošā Vita Langovska.
Viņa ir viena no apmēram 30 000 Latvijas valsts piederīgo, kuri devušies uz latviešu otro dzimteni.
Īrijas valdība ir paziņojusi par 15 miljardu eiro budžeta taupības plānu apmaiņā pret Eiropas Savienības un starptautisko aizdevēju 85 miljardu eiro aizdevumu ekonomikas uzlabošanai. Tas nozīmē, ka nākamā gada īru sociālais budžets tiks samazināts par pieciem procentiem. Ikviens bezdarbnieks Īrijā var pretendēt uz 196 eiro jeb 137 latiem nedēļā un līdz pat 85 procentiem lielu īres maksas mājokļa pabalstu.
Izvēles priekšā
Lai arī Īrija ir pamatīgas budžeta izdevumu cirpšanas priekšā, tajā mītošie tautieši ir apmierināti ar sociālajām garantijām, kuru dēļ ir gatavi palikt zaļajā salā.
"Iespējams, ka situācija mainīsies ar nākamā gada budžeta pieņemšanu, ja būtiski samazinās bezdarbnieku un citus sociālos pabalstus un algas. Pagaidām zinu tikai vienu pāri, kuri pavasarī atgriezās Latvijā, bet viņu lēmuma pamatā drīzāk bija ģimenes apstākļi, un darba zaudēšana tikai paātrināja lēmuma pieņemšanu. Pārējie latvieši, kas ir aizbraukuši no Īrijas, pārsvarā ir devušies uz Lielbritāniju vai Norvēģiju," Neatkarīgajai prognozē portāla Baltic Ireland žurnāliste Inguna Mieze.
Vita, kura Īrijā ir kopš pagājušās vasaras, ikdienā strādā lauksaimniecībā. "Pie dārzeņiem visu cauru gadu, kā saka, no sēklas līdz veikala plauktam. Ir jāstrādā smagi, bet kāpēc gan ne, ja par to labi samaksā? Latvijā, strādājot tā, dzīvot nav iespējams kā šeit. No maniem paziņām, kuri ir kopā ar mani darbā un brīvajā laikā, neesmu dzirdējusi, ka kāds vēlētos atgriezties mājās. Nezinu, kam būtu Latvijā jānotiek, lai dotos atpakaļ," saka V. Langovska.
Neprognozē izceļošanu
Ikdienā ar tautiešu problēmām saskaras Latvijas vēstniecības Īrijā darbinieki. "Informējot konsulārās nodaļas apmeklētājus par pastāvīgās dzīvesvietas deklarēšanas nepieciešamību, visbiežāk tomēr pagaidām tiek saņemta atbilde, ka tautieši plāno turpināt uzturēties Īrijā, un viņi deklarē dzīvesvietu šajā valstī. Protams, ir arī tādi, kas saka, ka brauks prom uz Latviju, Lielbritāniju, Šveici vai Austrāliju," paskaidro vēstniecības padomniece Vija Buša.
Viņa norāda, ka Īrijā decembra sākumā paredzēts pieņemt nākamā gada budžetu, un tad arī skaidrāk iezīmēsies, kādas būs sociālās garantijas. "Mēs neprognozējam Latvijas valsts piederīgo pārcelšanos uz citu valsti vai atgriešanos Latvijā. Šeit ir cilvēki, kam ir iegādāti īpašumi, uzsākta sava uzņēmējdarbībai," uzsver vēstniecības darbiniece.
Taču daudz lielāku uzmanību V. Buša pievērš tiem, kas plāno doties uz zaļo salu darba meklējumos. "Īrijā situācija sociālajā jomā un darba ziņā ir nestabila. Ja iepriekš nav sarunāts darbs, tad ierašanās var būt pat bīstama. Situācijas ir dažādas, jo, piemēram, nesen Īrijā bija ieradušās divas ģimenes ar bērniem, taču lidostā neviens viņus nesagaidīja, un viņiem nebija, kur palikt, nebija arī naudas biļešu iegādei atpakaļ uz Rīgu," stāsta V. Buša.
Veidos atgriešanās programmu
"Tie, kas ir izbraukuši uz Īriju, ir bijuši spiesti turp doties, ārēju apstākļu vadīti, piemēram, kredīti, parādi, un tas situācijas vērtēšanu padara neobjektīvu, nav iespēja gūt pilnīgu skatu uz lietām. Liela daļa ir tādi, kuri nav droši par sevi, dzīvi, vērtībām, tāpēc pieķeras pabalstiem, nevis meklē izaugsmes vai karjeras iespējas Latvijā," ir pārliecināts mācītājs misionārs Īrijā Uģis Brūklene.
Mācītājam ar ģimeni nākamā gada 12. janvārī ir nopirktas biļetes atpakaļceļam uz Rīgu, jo tad būs apritējuši trīs gadi kopš kalpošanas par ķeltu tīģeri dēvētajā Īrijā. Viņa nākotnes plāni saistīti ar tautiešu atgriešanās programmas izveidošanu dzimtenē. "Tas būtu kaut kas līdzīgs kā palīdzība cietumniekiem, kuriem pēc soda izciešanas palīdz atgriezties sabiedrībā. Tā arī mēs varētu palīdzēt tautiešiem atgriezties Latvijā. Šajā misijā varētu iesaistīties ne tikai garīdznieki, bet arī psihoterapeiti, biznesa cilvēki, cilvēki, kam nav vienaldzīga apkārtējo emocionālā noskaņa.