Neskatoties uz Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) aktīvajiem iebildumiem, valdība šodien veica izmaiņas kultūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības, izmantošanas un restaurācijas noteikumos.
Kā apgalvo Kultūras ministrija (KM), izmaiņas kultūras pieminekļu saglabāšanas un aizsardzības procesus padarīšot mūsdienīgākus un efektīvākus, savukārt LPS uzstāj, ka izmaiņas sagatavotas nekvalitatīvi un radīs problēmas pašvaldībām.
KM atzīmē, ka, piemēram, noteikumi paredz, ka kultūrvēsturiskus objektus iekļauj valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, ja tie atbilst autentiskuma nosacījumiem, ko atkarībā no kultūras pieminekļa veida izsaka dažādas pazīmes, tai skaitā forma un uzbūve, materiāli un viela, lietojums un funkcija, tradīcijas, paņēmieni un apsaimniekošanas sistēmas, atrašanās vieta un apkārtne, valoda un citas nemateriālā kultūras mantojuma formas, raksturs un noskaņa un citi iekšēji un ārēji faktori.
Uzskaitē tiek ņemti visi kultūras pieminekļi neatkarīgi no to atrašanās vietas, apjoma, īpašuma piederības un tehniskā stāvokļa. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP), izvērtējot objekta atbilstību valsts, reģiona vai vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statusam un nozīmei valsts, reģiona vai vietējā mērogā, ņem vērā vairākus kritērijus.
Savukārt kultūras pieminekļus iedala noteiktās tipoloģiskajās grupās: arheoloģiskie pieminekļi, arhitektūras pieminekļi, mākslas pieminekļi, industriālie pieminekļi un vēsturisko notikumu vietas.
Grozījumi paredz, ka kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes arheoloģisko pieminekli var iekļaut objektus ar izcilu zinātnisku, kultūrvēsturisku vai izglītojošu nozīmi: senvietas līdz 13.gadsimtam ieskaitot, pilis, to vietas, nocietinājumus līdz 17.gadsimtam ieskaitot, pilsētu vēsturiskos kultūrslāņus līdz 18.gadsimtam ieskaitot, senās kulta vietas, kas radītas, pārveidojot reljefu, un par kurām ir ziņas par atradumiem vai kultūras slāni tajās līdz 18.gadsimtam ieskaitot un nogrimušus kuģus, kas vecāki par 100 gadiem, un to kravas.
Kultūras pieminekļu saglabāšanas uzraudzību valsts un reģiona nozīmes kultūras pieminekļiem nodrošina NKMP, vietējās nozīmes kultūras pieminekļiem - attiecīgā pašvaldība. Kultūras pieminekļu saglabāšanas uzraudzība šo noteikumu izpratnē ietver, piemēram, kultūras pieminekļu saglabātības stāvokļa izmaiņu kontroli, kultūras pieminekļa īpašniekam un valdītājam nepieciešamo konsultāciju sniegšanu, uz konkrētā kultūras pieminekļa saglabāšanu attiecināmo normatīvo aktu ievērošanas kontroli, tai skaitā kultūras pieminekļu izmantošanas un saglabāšanas norādījumu ievērošanas pārbaudi, ja tādi izdoti.
Paredzēts, ka divu mēnešu laikā pēc objekta iekļaušanas kultūras pieminekļu sarakstā NKMP vispārīgā administratīvā akta veidā izdod kultūras pieminekļa izmantošanas un saglabāšanas norādījumus, ja tādi nepieciešami, nosakot kultūras pieminekļa, tā teritorijas un aizsardzības zonas uzturēšanas režīmu un saimnieciskās darbības ierobežojumus, kā arī darbības, kuras var veikt bez pārvaldes atļaujas, lai novērstu saglabājamo un aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu vai bojāšanu.
Kultūras pieminekļa īpašniekam ir pienākums laikus veikt kultūras pieminekļa kopšanas darbus un neatliekamos uzturēšanas pasākumus, lai nodrošinātu tā saglabāšanu. Lai koptu un uzturētu kultūras pieminekli, kā arī veiktu citu saimniecisku darbību, izmantojot oriģinālam atbilstošus materiālus un tehnoloģiju un nepārveidojot kultūras pieminekli, kā arī negatīvi neietekmējot tā vidi un nesamazinot pieminekļa kultūrvēsturisko vērtību, NKMP atļauja nav nepieciešama.
Savukārt Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) savā atzinumā uzsvēra, ka KM nav ņēmusi vērā LPS izteiktos iebildumus. LPS lūdza grozīt rīkojuma projektu, nodrošinot, ka tas nav pretrunā Satversmes 105.pantam, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Tāpat LPS rosināja nodrošināt kultūras pieminekļa īpašniekam noteikto ierobežojumu konkrētību, tiesisko noteiktību, kā arī precizitāti kultūras pieminekļa sastāvam, vienlaikus nodrošinot, ka tie ierobežojumi, kas kā kultūras piemineklim ir uzlikti ēkas daļai, atbilstoši tiek reģistrēti visās valsts informācijas sistēmās, neuzliekot ierobežojumus ēkas daļām, kurām nav noteikts kultūras pieminekļa statuss.
Tāpat LPS ieskatā, katram konkrētam kultūras piemineklim būtu precīzi jānosaka tikai tās darbības, kuru veikšanai ir jāsaņem NKMP atļauja un attiecīgie punkti jāierobežo tajā apjomā, kas katra konkrētam kultūras piemineklim ir noteikti vēl pirms iecerētajām darbībām - NKMP izdotajos norādījumos.
LPS akcentēja, ka, nepapildinot projektu ar LPS rosinātajā redakcijā, ikviena kultūras pieminekļa īpašnieks nezina par visām prasībām, kuras NKMP varētu izvirzīt, balstoties uz projektā doto deleģējumu, kas, pēc LPS domām, ir nepieņemami.
Savukārt attiecībā uz NKMP atļaujas saņemšanu kultūras pieminekļa aizsardzības zonā, LPS aicina būtiski sašaurināt arī vispārīgo normu, jo, LPS ieskatā, nav iespējams pamatot, ka jebkura pieminekļa aizsardzības zonā būtu ar NKMP jāsaskaņo, piemēram, apzaļumošanas darbi. LPS uzvēra, ka šāda prasība var tikt pamatota tikai atsevišķu kultūras pieminekļu aizsardzības zonās.
Vienlaikus LPS lūdza precizēt rīkojuma projektu anotāciju, uzsverot, ka Satversmes 105.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. "Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību," rakstīts Satversmē.
Pēc LPS paustā, lai arī kultūras pieminekļu aizsardzība ir nepieciešama sabiedrības interesēs, tā aicināja papildināt noteikumu projekta anotāciju ar kultūras mantojuma aizsardzības instanču tiesību apjomu, izdodot kultūras pieminekļa izmantošanas un saglabāšanas norādījumus, nosakot kultūras pieminekļa, tā teritorijas un aizsardzības zonas uzturēšanas režīmu un saimnieciskās darbības ierobežojumus, kā arī darbības, kuras var veikt bez NKMP atļaujas, lai novērstu saglabājamo un aizsargājamo kultūrvēsturisko vērtību iznīcināšanu vai bojāšanu.
Šādu lūgumu LPS izteica, lai ikvienam būtu detalizēti izprotams, kādās robežās darbosies kultūras pieminekļu aizsardzības institūcijas, jo darbībām un izvirzītajām kultūras pieminekļu aizsardzības prasībām ir jābūt samērīgām gan ar īpašnieka tiesību ievērošanu, gan vispārējām sabiedrības interesēm, lai nerastos situācija, ka īpašnieka tiesības tiek ierobežotas vai uzlikti tādi pienākumi, kas faktiski padara par neiespējamu īstenot personas tiesības uz īpašumu.
