Jansons: Ja brīvprātīga vakcinācijas politika nav pietiekama, ir pamats ieviest obligātu vakcinācijas politiku

 
©Kaspars Krafts / F64

Ja brīvprātīga vakcinācijas politika nav pietiekama, lai sasniegtu un saglabātu pūļa imunitāti, ir pamats ieviest obligātu vakcinācijas politiku, uzskata tiesībsargs Juris Jansons.

Tiesībsarga biroja mājaslapā publicēta atbilde uz jautājumu, vai obligāto pienākumu vakcinēties var paredzēt arī Latvijā. Tiesībsargs skaidro, ka kopš vakcīnas pret Covid-19 izstrādes, ir skaidrs, ka cīņā pret bīstamo Covid-19 infekcijas slimību ir nepieciešama plaša sabiedrības vakcinēšanās, tāpēc daudzas pasaules valstis ir noteikušas pienākumu vakcinēties pret to.

Viņš minēja, ka galvenās vadlīnijas obligātās vakcinācijas jautājumā var atrast Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) izskatītajā lietā "Vavrička and Others v. the Czech Republic". Tajā tika aplūkots Čehijas regulējums, kas paredzēja obligātu bērnu vakcināciju, pārkāpuma gadījumā paredzot soda naudas vecākiem, kā arī liedzot nevakcinētiem bērniem apmeklēt pirmsskolas iestādes.

ECT šajā lietā atzina, ka obligāta vakcinācija ierobežo indivīda tiesības uz privāto dzīvi, tomēr šāds ierobežojums ir pieļaujams, ja tas ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.

Jansons skaidroja, ka Latvijā Epidemioloģiskās drošības likums jau šobrīd paredz vakcinācijas vispārīgos noteikumus, kā arī noteic pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets arī bez īpaša likuma pieņemšanas varētu noteikt vakcinācijas obligātumu un vakcinēšanās kārtību.

"Obligātas vakcinācijas kā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu sabiedrības veselības un labklājības nodrošināšana," akcentējis Tiesībsargs, piebilstot, ka vakcinācija ir tas, kā varam aizsargāt sabiedrību no saslimšanas ar Covid-19 un novērst tā izraisīto kaitējumu.

Pēc viņa paustā, vispirms jāņem vērā, ka valstij ir plaša rīcības brīvība veselības politikas noteikšanā, izvēloties politikas mērķus un līdzekļus, un tas aptver arī valsts vakcinācijas politiku. Tāpat arī jāņem vērā, ka vakcinācija pret infekcijas slimībām ir visā pasaulē plaši izmantota un atzīta prakse, kas ir svarīgs līdzeklis sabiedrības veselības aizsardzībai.

Valstu politika ir arī stipri atkarīga no sabiedrības attieksmes, piemēram, ir valstis, kurās nav nepieciešams noteikt vakcinācijas pienākumu, jo ir pietiekami augsta brīvprātīga vakcinācija, kamēr citās valstīs šī aptvere ir nepietiekama, lai nodrošinātu pūļa imunitāti, klāstījis Jansons.

Viņaprāt, obligāta vakcinācija pret Covid-19 patlaban būtu atbilde uz neatliekamo sociālo vajadzību aizsargāt indivīdu un sabiedrības veselību pret Covid-19 plašo izplatību un samazināt saslimstības līmeni. Ja brīvprātīga vakcinācijas politika nav pietiekama, lai sasniegtu un saglabātu pūļa imunitāti, ir pamats ieviest obligātu vakcinācijas politiku, lai panāktu atbilstošu aizsardzības līmeni.

Šī ierobežojuma samērīguma vērtēšanā svarīgi esot arī ņemt vērā to, ka Covid-19 vakcīna ir pārbaudīta, droša un efektīva. Vienlaikus, paredzot vakcinēšanās pienākumu, jānodrošina arī iespējas personai tikt atbrīvotai no šī pienākuma, piemēram, kontrindikācijas dēļ, tāpat arī jābūt pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Regulējumam jāļauj iestādēm elastīgi reaģēt uz epidemioloģisko situāciju un medicīnas zinātnes un farmakoloģijas attīstību, kā arī jābūt pieejamam kompensējošam mehānismam vakcinācijas izraisītu veselības traucējumu gadījumā, uzskata Jansons.

Viņš minēja, ka vakcinācijas pienākuma izpildi nevar tieši uzlikt, bet pienākuma izpildi var nodrošināt netieši, piemēram, liedzot kādus pakalpojumus nevakcinētajiem. Tomēr viņš norādīja, ka ir stipri apšaubāma šādu pasākumu efektivitāte noteiktām personu grupām Latvijā Covid-19 kontekstā. Svarīgi, ka personām nevarētu tikt liegti būtiski valsts pakalpojumi, bet jebkādu soda naudu uzlikšana, piemēram, īpaši apdraudētajai pensionāru grupai, varētu būt nesamērīga.

"Izvēloties sabiedrības grupas, pret kurām varētu tikt attiecināts vakcinēšanās pienākums, to lokam ir jābūt skaidram un ir jāņem vērā arī vispārējie tiesību principi, piemēram, vienlīdzības princips - identificējot salīdzināmas grupas, nedrīkstētu būt patvaļīgs lēmums. Tāpēc arī vajadzētu būt skaidriem kritērijiem, kā un kādēļ kāda grupa izvēlēta," akcentējis tiesībsargs.